NEPLP loceklis Āboliņš ieteicis “Latvijas Vēstnesi” pārveidot par valsts ziņu aģentūru

4 komentāri
NEPLP loceklis Āboliņš ieteicis “Latvijas Vēstnesi” pārveidot par valsts ziņu aģentūru
PAULA ČURKSTE, LETA

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) likums par pienākumu uzliek gādāt, lai mediji Latvijā attīstītos, būtu konkurētspējīgi un stipri.

Padomei būtu jāstiprina preses brīvība un neatkarība. Taču tās vadītāja vietnieka Ivara Āboliņa vārds atrodams uz plāna Latvijā izveidot valsts kontrolētu ziņu aģentūru ar mērķi ietekmēt sabiedrības viedokli un informāciju medijos.

Dokumentā rakstīts: “Valsts oficiālajam informācijas izplatīšanas kanālam jākļūst par nacionāla mēroga mediju, kurš būtiski ietekmē un, kas īpaši svarīgi, veido citu mediju saturu, kā arī sabiedrisko domu.” Āboliņš liedzas, ka būtu dokumentu rakstījis, un apgalvo, ka tikai konsultējis īsto autoru. TV3 gan zināms, ka viņš personīgi ideju prezentējis Tieslietu ministrijā.

Valsts oficiālajam izdevējam “Latvijas Vēstnesim” jau gadiem ir finanšu problēmas. Ieņēmumi sarūk, bet pienākumu mazāk nepaliek. Pirms trim gadiem tieslietu ministra Dzintara Rasnača komanda lika “Latvijas Vēstnesim” noslēgt līgumu ar konsultantu, kas solīja atrast risinājumu.

“Latvijas Vēstnesis” ir vieta, kur oficiāli tiek izsludināti likumi, stājas spēkā valdības lēmumi, izsauc uz tiesu, aicina pieteikties mantiniekus, informē par īpašumu izsolēm, izmaiņām uzņēmumu vadībā. Par ziņu publicēšanu maksā visi, kam likums to uzliek par pienākumu. Tomēr naudas nepietiek. Kopš 2013. gada “Latvijas Vēstnesis” vairs nav laikraksts, bet tikai interneta portāls.

Pirms četriem gadiem “Vēstnesis” brīdināja pārraugošo Tieslietu ministriju, ka naudas pietiks vien dažiem gadiem. Ministrijā uzskatīja, ka jāmeklē jauni veidi, kā pelnīt. ”Vēstnesī” ieradās pārmaiņu eksperts.

VSIA “Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja Daina Ābele norāda: “Mums ieteica, jo mums tādu mediju eksperti sevišķi pazīstami, ko uzrunāt īsti nebija, un mēs, protams, piekritām. Ja ir kādi eksperti, kas šo jautājumu ir pētījuši vai ir gatavi pētīt…”

Vaicāta, kas to ieteica, viņa atbildēja: “Nu, viens no ministra padomniekiem.”

“Vēstnesim” ieteiktais konsultants bija kādreizējais maksātnespējas administrators Māris Stafeckis, kas savukārt atveda Ivaru Āboliņu.

Tapa koncepcija, kā “Vēstnesim” būtu jāmainās. Tam jākļūst par ziņu aģentūru un jāpelna ar valstiskām ziņām. Kā 15 lappušu garā dokumenta autors norādīts Āboliņš – tobrīd bijušais žurnālists, kam tikko bija noslēgusies īsa karjera ”Latvijas Televīzijā”. ”Vēstnesis” konsultantiem samaksāja 3 500 eiro.

“Tas, ja es nemaldos, bija 2016. gada sākums. Tas bija februāris, marts, aprīlis, manuprāt. Pavasaris, jā. Mani uzrunāja toreiz Māris Stafeckis, mans sens paziņa. Viņu bija uzrunājuši “Latvijas Vēstnesis”. Nu, ja es pareizi atceros, viņu uzrunāja “Latvijas Vēstnesis”. Viņš man piedāvāja palīdzēt, konsultēt,” saka Āboliņš.

Savukārt Ābele skaidro: “Tad, kad mēs ķērāmies pie līguma izpildes, tad viņš piesaistīja, atveda Āboliņa kungu un iepazīstināja mūs ar viņu kā ar mediju ekspertu, man jāsaka gan – es nebiju līdz tam neko par tādu cilvēku dzirdējusi, bet es jau, protams, arī neesmu mediju eksperts, tāpēc varbūt es šai lauciņā sevišķi nemeklēju. Tā ka jā, tad mēs arī iepazināmies. Tad jau gan jau sāka pamazām veidoties tā vīzija, ka mēs varētu pārņemt pakāpeniski vai veidot, vai sākumā no mazumiņa, ka vispār mēs varētu kļūt par nacionālo ziņu aģentūru. Un tajā brīdī, protams, mēs sākām kļūt piesardzīgi, jo, paši studējot “Vēstneša” vēsturi, mēs zinām arī, ka, ja 1918. gada decembrī nodibināja valsts valdība ”Pagaidu Vēstnesi”, pusgadu vēlāk nodibināja nacionālo ziņu aģentūra LETA. Tas jau bija skaidrs, ka šīm divām institūcijām ir pilnīgi dažādas lomas, uzdevumi un vispār funkcijas valstī.”

Koncepcijas galvenā ideja paredz, ka ”Latvijas Vēstnesim” jākļūst par vadošo Latvijas ziņu aģentūru. Mērķis ir ietekmēt un veidot citu mediju saturu un sabiedrisko domu. Valsts un pašvaldības iestādēm ar jauno aģentūru būtu īpaši jāsadarbojas, citiem medijiem nedodot informāciju:

  • “Valsts oficiālās informācijas izplatīšanas kanāla izveidošanas mērķis ir kļūt par ilgtermiņā pelnošu, bet īstermiņā zaudējumus nenesošu, vadošo Latvijas ziņu aģentūru, kura būtiski ietekmē un veido sabiedrisko domu, kā arī nodrošina sabiedrību ar uzticamu, valstij būtisku informāciju. Valsts oficiālajam informācijas izplatīšanas kanālam jākļūst par nacionāla mēroga mediju, kurš būtiski ietekmē un, kas īpaši svarīgi, veido citu mediju saturu, kā arī sabiedrisko domu.”
  • “Paralēli ikdienas un rutīnas ziņu gatavošanai, par projekta saturisko stūrakmeni jākļūst valsts un pašvaldību institūciju informācijai. Gan jau šobrīd publiski pieejamajai, gan tikai jaunajam, valstij piederošajam portālam ekskluzīvi pieejamajai.”
  • “Piedāvājam izveidot šādas nozaru ziņu nodaļas – Latvija, Ārzemes, Sports, Tieslietas, Politika, Ekonomika, Izklaide un kultūra. (..) Iesakām izveidot arī reģionu ārštata korespondentu tīklu un korespondentu punktus Latvijai politiski nozīmīgās ārvalstu pilsētās (piemēram, Brisele, Strasbūra, Maskava, Vašingtona). “
  • “Šajā gadījumā iespējami divi scenāriji. Viens no tiem paredz iespēju valstij uzdot par pienākumu valsts iestādēm abonēt produktu.”
  • “Lai attīstītos nepieciešams politisks atbalsts sadarbībā ar valsts sistēmas struktūru darbiniekiem vairāk viņus iesaistot sadarbībā ar valsts oficiālo informācijas izplatīšanas kanālu. Ņemot vērā, ka produkta īpašnieks būs valsts, ir jābūt iespējai operatīvi piekļūt valsts institūciju un iestāžu informācijai.”

Jaunajai aģentūrai būtu vairākas sadaļas – Latvija, Ārzemes, Sports, Tieslietas, Politika, Ekonomika, Izklaide un kultūra, savi ārštata korespondenti Briselē, Maskavā, Vašingtonā un citur. Valsts iestādēm vajadzētu uzlikt par pienākumu abonēt jauno produktu.

Uzsvērts, ka šim medijam jābūt no politiskajām partijām neatkarīgam. Tajā pašā laikā secināts, ka nepieciešams politisks atbalsts, lai jaunajai ziņu aģentūrai būtu laba sadarbība ar valsts iestādēm un operatīva piekļuve to informācijai. Dokumentā nav minēts nekas par redakcijas neatkarību, kāda ir jāievēro valstij piederošajos sabiedriskajos medijos.

Ābele norāda: “Tas mērķa uzstādījums, protams, likās… Ko tas nozīmē – veidot sabiedrisko domu? Kas tad mēs būsim, kaut kāds Gēbelsa propagandas birojs?”

Latvijā jau pastāv ziņu aģentūra. To pirms vairāk nekā 100 gadiem dibināja valsts, bet 90. gados privatizēja Latvijas uzņēmēji. Tagad LETA pieder Igaunijas mediju grupai. Otra ziņu aģentūra BNS nu jau slēgta.

Informācijas aģentūras LETA galvenais redaktors Pēteris Zirnis saka: “Valstij piederošs kaut kas, kas saucas par “ziņu aģentūru”, ir raksturīgs vai nu autoritārajos režīmos, gan tepat no mums uz austrumiem, piemēram, vai Ķīnā aizvien, vai arī ir kaut kādas atliekas vēl palikušas nosacīti tajās postsociālistiskajās valstīs, bet tās ir tādas atliekas, kas ar nopietnu uzņēmējdarbību nenodarbojas. Visur citur normālā demokrātiskā sabiedrībā ziņu aģentūras ir vai nu pilnībā privāti turētas, vai arī tās ir tādas mediju apvienības, respektīvi, mediju apvienojas, lai visi kopā radītu kaut kādu saturu, kas viņiem pašiem vēlāk ir vajadzīgs.”

Vienīgie koncepcijā minētie pamatojumi, kādēļ “Latvijas Vēstnesim” jākļūst par ziņu aģentūru, ir tas, ka aģentūras LETA un BNS pieder ārzemniekiem. “Ārzemnieks” šajā gadījumā ir pazīstams igauņu uzņēmējs.

“Tas ir Marguss Linamē, konkrēti kurš ir lielākais šīs mediju grupas īpašnieks, Igaunijas pilsonis. LETA iekļaujas vienā no lielākajām Baltijas mediju grupām, kura strādā gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Tādas ir vairākas. Saturu nekādā veidā neietekmē šīs mediju grupas, tāpēc ka redakcionālā politika, pēc žurnālistikas elementāriem standartiem, ir redakcijas ziņā. Viņus interesē varbūt saimnieciskas lietas kaut kādas, bet tas nekādā veidā neattiecas uz satura lietām,” saka Zirnis.

Savukārt pētnieks, bijušais kultūras ministres ārštata padomnieks mediju politikas jautājumos Mārtiņš Kaprāns pauž: “Tā kā man ir zināma interese kādreiz bijusi par vēsturi, īpaši padomju laiku vēsturi, tad man tā ideja šausmīgi rezonē ar tādu vēlīna aģitpropa idejām, kā stiprināt valsts propagandu. Teorētiski pašvaldība var ūdeni tirgot, viss kaut ko ražot, teorētiski viss ir iespējams. Jautājums pa to, vai demokrātiskā valstī kaut kas tāds būtu atbalstāms. Viennozīmīgi nē. Tā ir ne tikai brīvu mediju tirgu kropļojoša ideja, bet tā ir arī nesaprātīga resursu izniekošana.”

“Latvijas Vēstneša” pārveides plānā minētas baumas no Āboliņa bijušās darba vietas “Latvijas Televīzijas”. Tur apsverot veidot ko ziņu aģentūrai līdzīgu, tādēļ “Vēstnesim” jāsteidzas. Viņš īpaši brīdina, ka sabiedriskie mediji, žurnāls “Ir” un citi mediji iebildīs pret valsts ziņu aģentūras veidošanu.

“Mans iespaids bija tāds, ka “Latvijas Vēstnesis” bija ļoti ieinteresēts šīs koncepcijas realizēšanā, bet nekādus citus secinājumus nevaru izdarīt,” saka Āboliņš.

Savukārt Ābele bilst: “Mums kā valdei likās nepieņemamas gandrīz visas lietas, bet, protams, mēs neesam lēmumu pieņēmēji un lēmumus par valsts kapitālsabiedrībām pieeja pieņem kapitāldaļu turētāji. Mēs gājām šo tiesisko ceļu, mēs lūdzām abiem autoriem šo savu gala darbu noprezentēt ministrijai, ekspertiem, pirmkārt, kā kapitāldaļu turētājam.”

Finanšu aprēķini par “Vēstneša” nākotni kā ziņu aģentūrai nebija balstīti reālos faktos. Sarēķināts, ka vajadzēs ceturtdaļmiljona investīcijas, kas gada laikā sāks nest peļņu, bet nekāda pamatojuma tam nav. Ministrijā konsultantu ieteiktais “Vēstneša” modelis neguva atsaucību.

Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs saka: “Galvenais iemesls, ka nekad nav bijusi iecere “Vēstnesi” pārtaisīt par ziņu aģentūru, ar uzsvaru uz “ziņu”, un ka” Vēstnesis” nevar par informāciju, kas sniedzama sabiedrībai par likumiem, likuma skaidrojumiem, par preses relīzēm, iekasēt naudu.”

Kam tieši radusies ideja par “Vēstneša” pārtapšanu valsts ziņu aģentūrā, neviens vairs neatceroties.

“Tas noteikti nāca no politiskās vadības, bet ne kā pārveidot viņu par ziņu aģentūru. Tie uzdevumi nav tādi, ka paņem tagad cilvēku un ar viņu strādā. Tas uzdevums ir noteikti bijis tāds, ka ar “Vēstnesi” ir kaut kas jādara, ka tā nevar palikt, tāds viņš ir šobrīd,” bilst Kronbergs.

“Nekā personīga”: Jūs minējāt, ka pamatā tur bija finanšu stratēģija, tad tā koncepcija, ko Jūs rakstījāt kā mediju eksperts, tā ir tikai daļa no visa kopējā darba līgumdarba?

Āboliņš: Jūsu jautājums ietver nepatiesu informāciju, un es uzskatu, ka man viņu ir atspēko, es neesmu nekad rakstījis nekādu daļu šīs koncepcijas, es esmu tur darbojies kā konsultants un konsultējis Māri Stafecki.

“Nekā personīga”: Tur titullapā rakstīts “izpildītājs Ivars Āboliņš”. Tas ir kļūdaini?

Āboliņš: Nu, es esmu kā līdzautors, tā kā es konsultēju Māri Stafecki. Tādi bija arī vienošanās, ka esmu kā līdzautors, bet es neesmu to koncepciju rakstījis.

Mediju politika ir Kultūras ministrijas pārraudzībā. Tās politiskā vadība gadiem uzticēta “Nacionālajai apvienībai”, ko pārstāv arī bijušais tieslietu ministrs Rasnačs.

Vaicāts, vai ir dzirdējis par šo ideju, Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) atbildēja: “Es neesmu tajā iedziļinājies šobrīd. Es tiešām šinī brīdī neatbildēšu uz to.”

Savukārt Āboliņš raidījumam “Nekā personīga” norāda: “Es arī šobrīd kā amatpersona uzskata, ka tā ir ļoti liela problēma, Latvijas nacionālās ziņu aģentūras pieder ārzemniekiem un kā Latvijas masu mediji koncentrējas ārzemju kapitāla rokās, un tā ir ļoti liela problēma, jo ir jāmeklē šie patiesie īpašnieki.”

Raidījums “Nekā personīga” publicē koncepcijas tekstu pilnā apmērā, tas aplūkojams ŠEIT! 

Demokrātiskā valsts iekārta bez brīvas preses nav iespējama. Brīvu presi apdraud nevis tas, ka īpašnieks ir citas Eiropas Savienības valsts pilsonis, bet gan īpašnieku, politiķu un uzraugu mēģinājumi ietekmēt mediju saturu un ierobežot redakcionālo neatkarību.

Šopavasar “Nekā personīga” stāstīja, kā divu NEPLP locekļu Patrika Grīvas un Ivara Āboliņa biedrība apšaubāmā veidā ieguva 50 000 eiro no Nacionālās apvienības vadītās VARAM ministrijas un Nacionālās apvienības Ogres mēra Egila Helmaņa. Uzreiz pēc tam NEPLP sāka pārkāpumu procedūru pret TV3 par it kā kādu neprecizitāti vecā TV3 ziņu sižetā. Latvijas Satversme paredz, ka cenzūra ir aizliegta.