Nejauši uzietā amatieru video redzami unikāli sadzīviski kadri par Latviju īsi pirms Otrā pasaules kara

7 komentāri

Rīt 4.maijs. Pirmo reizi kopš Latvijas brīvības atgūšanas Neatkarības dienu svinēsim bez kopā būšanas mirkļiem. Cerībā, ka jau nākamgad šajā dienā viss būs pa vecam. Iespējams, līdzīgas cerības izjuta cilvēki, kuri valsts svinamdienas atzīmēja 1939.gadā. Diemžēl jau pēc gada 11. un 18. novembri vairs svinēt nevarēja, jo Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā.

Šos pēdējos mirkļus brīvībā Latvijā dokumentējis kāds Zviedrijas inženieris, kurš ar ģimeni ieradās Rīgā, lai palīdzētu būvēt Ķeguma HES. Filmējot sava dēla pirmos soļus, kas sperti Baltijas jūras pludmalē, pieņemšanu pie Zviedrijas vēstnieka, kadrā nonākusi arī dažādā sadzīve, kāda tobrīd notika Rīgā. Gan smalki ģērbušies jauni cilvēki, kuriem dzīve tikai sākusies. Gan baltvācieši, kuri gada izskaņā mūk uz Vāciju un izpārdod visu sadzīvi, ko nav iespējams paņemt līdz.

Krievijas režisors Vitālijs Manskis pirms pieciem gadiem pārcēlās uz Rīgu, jo Putina varas apstākļos pastrādāt nebija iespējams. Viņš sarunā ar Nekā Personīga saka – redzot šos vēsturiskos kadrus, mieru un pārticību, kas valdīja Latvijā īsi pirms kara, viņam beidzot līdz sirds dziļumiem ir saprotams, kāpēc latvieši izjūt naidu pret tiem, kas to visu reiz atņēma.

1939.gads Latvijā. Ulmaņa nedemokrātiskais režīms svin savu piecgadi. Gaisā jūtams, ka tuvojas, kas liels un nenovēršams. Bet Rīgā dzīve turpina tikai uzņemt apgriezienus. Notiek starptautsiki sporta mači, tiek atklāta Tiesas pils, kur šobrīd atrodas Augstākā tiesa. Durvis ver glauns un moderns veikals Vecrīgā.

Krievijas dokumentālā kino režisoram Vitālijam Manskim, kurš ir autors darbiem ”Putina liecinieki” un filmai par Ziemeļkoreju ”Saules staros”, nejauši izdevies uziet unikālu 40 minūšu garu video. To 1939.gadā iespējams filmējis kāds inženieris, kurš palīdzējis Ķeguma spēkstacijas būvēšanā. Kadros redzama vide un sadzīve, kas līdz šim formālajos un cenzētajos Ulmaņa laika kinohronikas materiālos nav redzēta.

Vitālijs Manskis
kinorežisors

Sākumā šis materiāls mani piesaistīja, ka šī tagad ir arī mana pilsēta. Arī es šeit dzīvoju. Bet ļoti ātri es sapratu, ka tas ir unikāls. Tas ļoti atšķiras no amatieru materiāla vispār un amatieru filmētā līdz kara periodam. Un atšķīrās ne tikai ar tehnisko kvalitāti, bet arī ar to kā šis man nezināmais autors to dokumentēja. Ticiet – man ir ļoti liela amatiervideo skatīšanās pieredze – tūkstoš stundas esmu noskatījies. Man arhīvā pat ir Viktora Lisakoviča, kurš dzimis Rīgā un tur ir arī pirmie viņa soļi. Ģimene. Viņš dzimis trīsdesmitajos – tātad tur arī 39.gads. Bet tur nav tās ticamās un patiesās ikdienas panorāmas, kas šajos kadros neparādās. Bet, ja tas parādās profesionāla cilvēka kadrā, tā redakcionāli jau ir interpretēta. Un tā arī zaudē to pilnīgo uzticamību. Bet šeit ir izdevusies pārsteidzoša simbioze. Patiess un īsts skatījums uz Paša personīgo dzīvi un apkārtējo pasauli. Ir ļoti patiesa un precīza tā laika pulsa un smaržas sajūta. Mēs jau dzīvojam 4D un 5D, bet smarža, sajūta, kas liek skudriņām pār muguru pārskriet, tā tomēr ir ļoti unikāla lieta.

Politiski 1939.gads Latvijai ir traģisks. Krievija un Vācija 23. augustā Kremlī noslēdz Molotova – Rībentropa paktu. Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru izsauc uz Kremli un pieprasa atļaut Latvijā izvietot padomu kara bāzes. It kā aizsardzībai. Tas ļauj ievest 25 tūkstošus karavīru. Plus viņu ģimenes locekļus. Tas ir vairāk par Latvijas armijas karaspēka lielumu miera laikos. Var teikt, ka ar to sākas Latvijas okupācija.

Kā paralēlajā pasaulē ikdienas dzīve turpinās – 11.novembrī Ulmanis Rīgas pilī rīko plašu pieņemšanu un balli. Jānis Daliņš uzvar 25km sacensību soļojumā Vācijā. Par 1.vietu Ulmanis viņam uzdāvina zirgu. Rīgā notiek Eiropas līmeņa ātrslidošanas sacensības.  Tajās uzvar Alfons Bērziņš. Dienas gaismu ierauga pirmā lielā spēlfilma ”Zvejnieka dēls”.

Edvīns Evarts
Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūts

38.gada sākumā atcēla kara stāvokli Latvijā. Atceļot kara stāvokli cilvēkiem parādījās vairāk iespēju. Un nevajadzētu aizmirst arī to momentu, ka 30 gadi un to beigas ir ļoti aktīvs laiks Latvijas sabiedrības dzīvē. Notiek dažādi pasākumi. Tiek pabeigti dažādi projekti. Tiek pabeigta Ķeguma HES pirmā turbīna, palaiž otro turbīnu. Paskatāmies no medicīnas viedokļa, tiek pabeigtas dažādas medicīnas iestādes. Slimnīcas. Faktiski visa dzīve notiek.

Inese Dreimane
Latvijas okupācijas muzeja vēsturniece

Tā brīža ikdiena Latvijā salīdzinoši ir normāla, mierīga. Diemžēl nedaudz eiforiska. Jo ņemot vērā tomēr Ulmaņa diktatūras laiku ir informācija, ko cilvēki saņem par norisēm pasaulē ir gaužām ierobežota un pārāk pozitīva. Viss tiek centrēts uz to, ka pie mums ir labi, ka ar mums nekas slikts vairāk vai mazāk tomēr nevar notikt, ka viss ir kārtībā. Mēs jau kuro gadu sekmīgi attīstāmies. Un pēdējos īpaši vēl jo vairāk. Un izpratne par to, kas notiek pasaulē.. Kaut kāda protams ir. Bet dominē tāda kā atsvešinātība. Ka uz mums tas neattiecas.

Vitālijs Manskis
kinorežisors

Es labāk sāku saprast latviešus, ar kuriem es dzīvoju kopā. Viņu ļaunatminīgumu par okupācijas gadiem, par zaudēto laiku un paaudzēm. Jo šajos kadros tu izteikti jūti un redzi, kas tieši tika pazaudēts. Kas tieši tika iznīcināts. Un šādā ziņā tas ir ļoti vērtīgs vēsturisks dokuments. Skatoties šos kadrus tu saproti, ka Latvija bija mierīgas, lielas civilizētas pasaules daļa. Kur cilvēki mierīgi pat ne vairs ieguldīja pamatus, bet jau dzīvoja komfortablā un mierīgā un sakārtotas nākotnes pasaulē. Un tāpēc vēl jo traģiskāk un ar lielāku nožēlu tu saproti, kas bija jāpiedzīvo šiem laimīgajiem pa ielām laiski klīstošajiem cilvēkiem burtiski pēc dažiem gadiem saistībā ar Pasaules karu un tam sekojošajai daudzu gadu okupācijai. Nav pat jautājums par okupāciju. Bet par to vispārcilvēcīgo vērtību iznīcināšanu, kas sekoja šai okupācijai. Un tam kā tiek vardarbīgi uzspiest absolūti neorganisks dzīves veids. Politisko procesu dēļ tikai mainīta cilvēku populācija. Un tas noveda pie tā, ka pat šobrīd Rīga un rīdzinieki, latvieši līdz galam izkārpīties no šī postpadomju sindroma. Šobrīd šādu Rīgu nofilmēt nav iespējams, jo tās nav. Ir jāpaiet vēl Vienam vēsturiskajam ciklam, lai uz ielām parādītos cilvēki ar atslābinātiem sejas muskuļiem.

Režisora Manska uzietajos amatieru video kadros redzami unikāli notikumi, par kuriem līdz šim varējām spriest tikai no fotogrāfijām. 30.oktobrī Latvija un Vācija noslēdza līgumu par “Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju”. Šos kuģus līdz šim bija izdevies atrast tikai fotogrāfijās. 39.gada video pirmo reizi iespējams redzēt kā dzīvē notika baltvāciešu aizbraukšana no Latvijas. No Rīgas šīs akcijas laikā aizbrauc 52 tūkstoši. Valsts prezidents Ulmanis izceļotājus esot pavadījis ar vārdiem “Uz neatgriešanos!”.

Inese Dreimane
Latvijas okupācijas muzeja vēsturniece

Šis video materiāls ir unikāls. Tie ir repatriācijas kuģi gan transporta vagoniņi, kuros tiek uzglabātas mantas. Un pieņemu, ka tur redzamais sīkumu tirgus, utenis, tur arī viena daļa no mantām, kas tiek izpārdots, varētu būt no šīm te pašām pāri palikušajām baltvāciešu mantām. Jo tur ir arī grāmatas, tur ir simpātiski sadzīviski priekšmeti. Jo līdzi ņemamā mantu skaits bija ierobežots. Tajā laikā ir arī ļoti daudz laikrakstu sludinājumu par to, ka sakarā ar aizceļošanu tiek izpārdota dzīvokļa iekārta vai iedzīve. Un lasot 39.gada nogalē Rīgas laikrakstus, tur ir ļoti daudz šādu sludinājumu un pie tam ar norādi, ka tas patiešām ir lēti un tieši aizbraukšanas vai aizceļošanas dēļ.

Vitālijs Manskis
Kinorežisors

Es nevarētu pretendēt uz kādiem vēsturiskiem slēdzieniem, es varu atsaukties uz savām emocionālajām sajūtām, kas ir mani paši lielākie satricinājumi no tās traģēdijas sajūtas. Mākslas kino režisori apgalvo, ka pašas lielākās emocijas ir atspulga emocijas. Un šie amatieru kadri ir kā atspulgs traģēdijai. Tā ir kā pirmsabrukuma stadija. Un tad tu saproti tās spēku, kad tu redzi, kas tā rezultātā tika iznīcināts. Un tieši fakts, ka tas ir amatieru video, ko filmējis neangažēts cilvēks. Amatiera jeb kino mīļotāja video. No vārda mīlēt. No cilvēka, kurš mīlēja dzīvi un fiksēja dzīves mīlestību , cilvēkus, kurus viņš mīlēja, šie cilvēki nebaidoties skatījās kamerā, jo starp viņiem bija šī mīlestība. Un tas viss sabruka. Un no šīm sabrukuma drupām ne vienai vien paaudzei būs jācenšas izrāpties.