Levits sola izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību

34 komentāri
Levits sola izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību
REUTERS/SCANPIX

Nepilsoņu iesaistīšana Latvijas procesos ir pašu šo cilvēku rokās – tā intervijā Nekā Personīga norāda jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits. Latvija tēlaini runājot esot atvērusi savas durvis. Un jebkurš gribētājs ir tiesīgs nokārtot naturalizācijas eksāmenu, kas nav nekas sarežģīts.

Levits arī sola ļoti aktīvi turēt roku uz pulsa, lai atbildīgie politiķi rūpētos par sociālās nevienlīdzības mazināšanas, kas pie mums ir viena no augstākajām Eiropā. Vienkārši un ātri viņaprāt arī iespējams mainīt gadiem apspriesto, bet neizlaboto situāciju ar bezgalīgi garajiem tiesvedību procesiem. Vairākas Eiropas valstis to izdarījušas pirms 10-15 gadiem, un mums tikai jāņem piemērs no viņiem, izmainot dažus likumus un izmeklējošo iestāžu darbu.

NP: Pirms septiņiem gadiem intervijā ”Rīgas laikā” jūs, raksturojot Latvijas politisko vidi, teicāt šādus vārdus: ”Ir vairāki demokrātijas deficīti. Viens demokrātijas deficīts ir tas, ka mums ir pārmērīgi liela plutokrātijas tendence. Plutokrātija nozīmē ”naudas vara”, kad tautas varas vietā, vai drīzāk līdzās tai, pastāv naudas vara. Reāli demokrātijai jānozīmē to, ka nabagam ir tikpat liela iespēja ietekmēt politiku kā bagātam. Kāda ir realitāte šodien?

Levits: Realitāte ir uzlabojusies, bet joprojām šī tendence pastāv. Viens no jautājumiem ir partiju finansējuma jautājums. Toreiz vispār nebija vai bija ļoti minimāls partiju finansējums, tagad viņš ir neliels, bet katrā ziņā nepietiekošs, un partijas ir spiestas ar cepuri rokā iet pie bagātniekiem un prasīt ziedojums. Un tas, protams, rada zināmu atkarību, jo ne visi bagātnieki ir tādi ļoti altruistiski.

Valstij un demokrātijai ir nepieciešamas partijas, Tas nav kaut kāds pretdabisks veidojums, kas demokrātijā traucē, partijām ir jāveido sava politika. Lai veidotu savu politiku, ir nepieciešami arī līdzekļi zināmu izdevumu segšanai, lai, pirmkārt, savu paša kompetenci – politiķu kompetenci uzlabotu. Un otrkārt, lai padarītu zināmu un skaidru savu politiku iedzīvotājiem. Igaunijā un Lietuvā. Kas ir apmēram salīdzinošas valstis, partiju finansējums no valsts budžeta ir 8 līdz 10 reizes lielākas nekā Latvijā. Igaunijā un Lietuvā. Un es domāju, ka tur šī atkarība no privātiem ziedojumiem ir mazāka. Mums šī sistēma aizmetnī ir, ir pastāv tādi aizmetņi, bet joprojām tas vēl nav pietiekoši labs. Ja salīdzina ar manu interviju, kas bija pirms septiņiem gadiem, es teiktu, situācija ir uzlabojusies, bet tā joprojām ir uzlabojama.

NP: Ir daudzas jomas, kur ir nepieciešams uzlabojums. Jūs esat runājis par sociālās atbildības un solidaritātes trūkumu, prezidentam ir ierobežotas iespējas, jūs nevarat pacelt mediķiem algas vai palielināt pensijas. Bet ko var darīt prezidents?

Levits: Parlamentārā demokrātijā Valsts prezidentam ir citas funkcijas, Valsts prezidentam ir argumentēti jāpārliecina politiķi, sabiedrība kopumā, kas ir nepieciešams, kas ir svarīgi valsts kopējam labumam.

NP: Nepieciešamas ir dzīvot labāk – to mēs visu zinām.

Levits: Jā, bet bet šajā kontekstā ir ļoti svarīgi arī tieši šo sociālo nevienlīdzību mazināt – tas ir prioritāšu jautājums. Kāpēc Latvijai jābūt tai valstij, kur šīs nevienlīdzības objektīvie rādītāji ir faktiski visaugstākie Eiropā.

NP: Bet praktiskas lietas, ko varētu prezidents darīt? 

Levits: Prezidents var norādīt uz šiem jautājumi un pārliecināt individuālās sarunās, atklātās sarunās sarunās ar sabiedrību par to, ka šim jautājumam ir patiešām nopietna uzmanība jāpievērš. Un kā to risināt. Nodokļu politika ir citi citu instrumenti. Tas ir likumdošanas instruments. Valsts prezidents to nevar pats izdarīt. Jūs pareizi teicāt, bet Valsts prezidents var, teiksim radīt zināmu varbūt spiedienu, ja es tā varētu teiktu – spiedienu pozitīvā nozīmē, lai tie, kuri par to atbildība, primāri, protams, Saeimu, valdību, politiskās partijas vairāk par to domātu kā līdz šim.

NP: No Saeimas tribīnes jūs teicāt, ka būsit visu pilsoņu prezidents. Vai ar to jāsaprot, ka Latvijas nepilsoņiem jākļūst par pilsoņiem, lai viņi varētu uzskatīt Egilu Levitu par savu prezidentu?

Levits: Vārdam pilsoņi ir dažādas nozīmes. Ir tīri juridiskā nozīme un ir politiskā nozīme. Ar pilsoņiem šajā gadījumā es domāju visus Latvijas iedzīvotājus – es domāju, visi, kas dzīvo Latvijā.

NP: Ir 9. maija svinības pie Uzvaras pieminekļa un ir Dziesmu svētki Mežaparkā. Iespējams, ir cilvēki, kuri apmeklē šos te abus pasākumus, bet visticamāk, ka tādu nav daudz. Jautājums, kam jānotiek, lai šīs abas sabiedrības daļas savā starpā spētu saprasties. 

Levits: Es domāju, ka ir jāsaprot sabiedrībai.. Ko nozīmē sabiedrība? Tas ir atsevišķi cilvēki, kas veido šo sabiedrību, to, ka mēs šeit dzīvojam demokrātiskā, neatkarīgā Latvijas valstī, ka mums ir kopēji identitātes elementi. Mums ir kopēja valoda – tā ir latviešu valoda, tā ir Latvijas valsts valoda, kas ir vienlaicīgi mūsu identitātes elements. Es domāju, ka primāri tas ir attiecīgā cilvēka nostājas jautājums. Piemēram, dzīvo tagad simts tūkstoš latviešu Lielbritānijā.

Es domāju, ka liela daļa nemaz īsti nevēlas iesaistīties Anglijas sabiedrībā, sākt tur veidot Anglijas politiku. Viena daļa ir , viena daļa ir apmierināta ar to kā tas ir. Latvijā ir ļoti atvērta. Latviešu nācija ir atvērta, es runāju par atvērto latvietību, tas nozīmē, katrs ir aicināts pievienoties, katrs ir uzaicināts iesaistīties. Mūsu kopējā valodā, kultūrā, mūsu valsts politikā, sabiedrības veidošanā – katrs ir uzaicināts, katrs ir laipni aicināts, vēlreiz saku. Un, ja jūs jūtaties uzrunāti, tad, lūdzu, dariet to. Latvijas pilsonību, kas ir šis pilsoņu piederības juridiskais moments, juridiska saite – iegūt ir ļoti viegli salīdzinājumā ar citām valstīm.

NP: Bet, ja cilvēki saka: “Es esmu šeit visu savu dzīvi nodzīvojis, man nav tas jādara”?

Levits: Visas sociālās un ekonomiskās tiesības šiem cilvēkiem ir. Ja viņi to neuzskata par vajadzīgu – tas ir pildīt brīvi. Individuāla izvēle, bet durvis ir atvērtas.

NP: Parunāsim par jums tuvo sfēru. Skandalozā Bērnu slimnīcas kukuļošanas lieta. Kā mums apliecināja lietas prokurors Māris Leja, tā jau astoņus gadus joprojām atrodas pirmajā instancē. Jums tas šķiet rada labu signālu mūsu iedzīvotājiem, ka valsts var tikt galā ar noziedzniekiem – tos noķert, pienācīgi sodīti un to izdarīt pienācīgā laikā. Arī tos, kuriem ir laba politiskā aizmugure?

Levits: Parastie procesi, normālie procesi ir patiešām samērā ātri pie mums. To es gribu uzsvērt. Tas ir izņēmums, un šādi izņēmumi nedrīkstētu būt.

NP: Bet Latvijā izņēmumu ir daudz.

Levits: Jā, ir izņēmumi, un ir iespējas tos arī samazināt vai likvidēt pilnīgi. Piemēram, kur ir lieli kompleksi nodarījumi ar simt epizodēm vai piecsimt epizodēm. Patlaban mums ir situācija tāda, ka prokuratūra izmeklē gandrīz visas un tad, kad viss ir atklāts un visi ir pierādīts, tad ietu uz priekšu. Pietiek, ja izmeklē piecas epizodes, soda mērs ir līdzīgs, varbūt drusciņ mazāks, bet tas, protams, iet daudz ātrāk. Tev nav jāpierāda viss, ko šis cilvēks ir darījis.

Tas, protams, prasa arī augstāka līmeņa kvalifikāciju izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem. Kur var būt ir iespējas augt uz augšu, un jāsaka tā. Tas nav nekas jauns, ko es saku, ir tikai nepieciešams to izdarīt, un es domāju, ka Valsts prezidents es to varētu tā diezgan droši un skaidri un stingri visu laiku vērst uz to uzmanību. Es pats to nevaru, jo man nav likumdošanas vara, bet es varu visu laiku, teiksim, tādā veidā norādīt, lūdzu, izdariet beidzot to, ko jau sen vajadzēja izdarīt.

NP: Esat izteicies, ka demokrātiskā valstī var diskutēt par to, kā strādā ģenerālprokurors un kā strādā Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Tad pavērtēsim, kāds ir jūsu priekšstats par šiem augstākajiem principā tiesiskuma garantiem Latvijā?

Levits: Šis ziņojums, ko Tieslietu ministrija sagatavojusi, ir konfidenciāls. Saeima un valdība ir atbildīga par visu, kas notiek valstī, un ja pastāv šaubas par kādas amatpersonas, teiksim, darbības efektivitāte tādā gadījumā ir iespējams par to diskutēt. Bet gribēju norādīt, likumā ir paredzēts arī ceļš, kā šo jautājumu risina. Šis ceļš ir sekojošs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir tā amatpersona, kura izvērtē ģenerālprokurora atbilstību, viņu darbību izvērtē un tad pieņem lēmumu.

NP: Jūs esat minējis arī vērtējot politisko darbību un politiķus, ka ir politiskā atbildība un morālā atbildība. Tad paraudzīsimies caur šo prizmu uz Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Par šo cilvēku ir zināms, ka viņam ir čekas kartīte ar segvārdu Raitis. Bijušie čekisti mums ir apstiprinājuši intervijā, ka viņš ir ticis vervēts un gatavots kā nelegālis darbam ārzemēs. Tiesas priekšsēdētāja kungs ir gājis uz tiesu un pierādījis, ka viņam it kā šī sadarbības fakta nav. 

Levits: Nu, šī kartīte eksistē, no tā var izdarīt zināmus secinājumus.

NP: Kādus?

Levits: Ir aizdomu ēnā un vairāk ne vairāk un ne mazāk. Es nevaru, teiksim, tagad neiepazīstoties daudz tuvāk ar visiem dokumentiem, kas ir – aizdomu ēna pastāv. Un ir attiecīgās amatpersonas pašas lēmums, kā kā viņš ar to apietās.

NP: Tad kuras būs trīs pamatlietas, ko jūs uzskatāt par nepieciešamu tuvāko gadu laikā Latvijā izdarīt. 

Levits: Jautājums par sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Otrs ir, protams, mēs jau arī to uzrunājām – tiesiskuma jautājums. Trešais jautājums varbūt mūsu sabiedrībai ne tik pārāk apjausts, bet kas liekas ļoti svarīgi man. Manā redzeslokā ir ne tikai aktuālās problēmas, bet arī Latvijas ilgtspējība, Latvijas nākotne. Mēs redzam, ka sabiedrība pasaulē strauji mainās un tādu sabiedrību, kādu mēs pazīstam to šodien, pēc desmit gadiem tā būs pilnīgi citādāka. Un tādēļ es uzskatu, ka mums jābūt gataviem šīm pārmaiņām, jāprot izmantot tās mūsu labā, lai straujāk kā līdz šim mēs attīstītos modernas un attīstītas valsts virzienā. Lai mums ir labs potenciāls, lai atsevišķās jomās un ne tikai vienā, bet vairākās sasniegtu un pārsniegtu pasaules līmeni. Un tā ir mana vīzija, kas ir reāla vīzija nevis utopija.

Nekā personīga ar jaunievēlēto Valsts prezidentu runāja arī par to kā Latvijā notika čekas maisu atvēršana, jo laikā, kad Egīls Levits 1993 un 1994. gadā bija Tieslietu ministrs, Saeima pieņēma likumus, ko darīt ar VDK atstāto mantojumu. Viņaprāt komisijai, kas dokumentus pētīja, bija jāsniedz padziļināts vērtējums, kas netika izdarīts. Bet pozitīvi esot pats fakts, ka dokumenti beidzot publiskoti.