Kuram ir izdevīgs karš Dienvidkaukāzā?

Pievienot komentāru

Konflikts Kalnu Karabahā ir pats ilgstošākais bijušās Padomju Savienības teritorijā, tas sākās 80. beigās un joprojām nav atrisināts. Tas prasījis 20 000 dzīvību un izdzinis no mājām ap 100 000 iedzīvotāju.

Šis ir viens no konfliktiem, kas visdrīzāk, nav atrisināms. Argumenti ir gan Armēnijas, gan Azerbaidžānas pusē. Tautas par šo teritoriju karojušas jau pirms Kristus atnākšanas, tāpēc cerībām, ka to var atrisināt sarunu ceļā tagad, īsti nav pamata.

Kas kam pieder?

Šī Dienvidkaukāza teritorija,  gadsimtiem piederēja Armēnijai. Kalnu Karabaha ietilpa Armēnijā jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Turpmākos gadsimtus šo teritoriju sev pakļāva gan tjurki, gan persieši, līdz 19 gadsimta beigās lielākā daļa Dienvidkaukāza iekļāvās Krievijas impērijā.

Izirstot Krievijas impērijai, 1917.gadā Kaukāzā notika nemitīgas cīņas starp dažādiem spēkiem- armēņiem, azerbaidžāņiem, turkiem, angļiem, kuriem bija intereses Kaspijas jūrā. Tās beidzās, kad varu sagrāba boļševiki. Jaunā padomju vara Kalnu Karabahu atstāja Azerbaidžānai, par to esot iestājies Staļins, kurš tolaik bija Nacionālo minoritāšu lietu tautas komisārs.

Tā Kalnu Karabaha tika Azerbaidžānai, bet dzīvoja tajā armēņi, viņu bija 94%. Karabahai nebija robežas ar Armēniju, tā kļuva par anklāvu.

Padomju gados Armēnija vairākkārt lūdza PSRS vadību atdot Karabahu, bet bez rezultātiem. 1988.gadā, kad jau iezīmējās Padomju impērija sabrukums, Karabaha atkal lūdza anklāvu pievienot Armēnijai. Lūgumu atbalstīja miljoniem armēņu, sākās masu demonstrācijas, kas pārauga bruņotās sadursmēs. Karabahā ienāca PSRS regulārā armija, tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Bet tas nelīdzēja, sadursmes tikai pastiprinājās.

Kad PSRS 1991.gadā sabruka, Karabahā jau gāja vaļā īsts karš. Tas turpinājās līdz 1994.gadam, kad beidzot puses panāca vienošanos par uguns pārtraukšanu. Karabaha ar Armēnijas atbalstu saglabāja kontroli pār teritoriju un pat atkaroja 7 rajonus līdz Armēnijas un Irānas robežai. Kaujās gāja bojā ap 15 000 karavīru un pāris tūkstoši mierīgo iedzīvotāju.

Miers bija trausls, katru gadu pierobežā mira ap 30 cilvēku. 2016.gadā pirmo reizi kaujās izmantoja smago artilēriju.

Kāpēc karo tagad?

Saspīlējums par Kalnu Karabahu nav atslābis. Sadursmes atsākas katru reizi, kad tas iekšpolitiski izdevīgi Armēnijai vai Azerbaidžānai, vairāk Azerbaidžānai, jo Armēnija praktisku uzvarēja 90. gadu karā un neko mainīt nevēlas.

20 gadus Armēniju vadīja Karabahas partija un par izlīgumu nevarēja būt ne runas. 2018. gadā Velveta revolūcijā Armēnijā nomainījās valdošā elite.

Tagad pie varas ir Premjerministrs Nikols Pašinjans. Viņš 2000šajos gados bija atbalstījis plānu- atdot Azerbaidžānai teritorijas, ko Karabaha sagrāba 90to gadu karā. Bet nu viņš domas mainījis un Kalnu Karabahas atdošanu Armēnijai uzskata par eksistenciāli svarīgu jautājumu.

Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans norāda: “XX gadsimta sākumā notika pirmais genocīds Osmaņu impērijā, tas notika pret armēņu tautu. Tāpēc mēs to uztveram kā eksistenciālu apdraudējumu mūsu tautai, faktiski mēs uzskatām, ka tas ir karš pret armēņu tautu. Mūsu tauta ir spiesta izmantot tiesības uz pašaizsardzību.”

Savukārt Azerbaidžānas vēstnieks Krievijā Polads Bjulbjul Ogli saka: “Kad armēņu puse sāk runāt par to, ka mēs azerbaidžāni slikti, uzbrukuši armēņiem un vēlas izdzīt,  viņiem pašiem jāatceras, ka jau 30 gadus viņu armija atrodas svešas valsts teritorijā. Neviens negrib, lai būtu karš, neviens negrib, lai lītu asinis, neviens negrib, lai mirst jauni cilvēki. Bet zeme- tas ir svētums. Nekad un nekur vēsturē nav tādu gadījumu, ka kāds zemi uzdāvinātu.”

Šobrīd Azerbaidžānas budžets cieš no naftas cenas krituma, starptautiskais valūtas fonds prognozē 2,2% kopprodukta samazinājumu. Iepriekšējo reizi naftas krīze Azerbaidžānu piemeklēja 2016.gadā. Arī toreiz sākās militārs konflikts Karabahas dēļ.

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs saka: “Azerbaidžāna nevienam neļaus ienākt Kalnu Karabahā. Tā ir azeru teritorija. Tā ir jāatgūst un mēs to atgūsim.”

Kas ir kurā pusē?

Krievija šajā karā ir divkosīga. Kolektīvās aizsardzības līguma ietvaros, tai jāatbalsta Armēnija. Vienlaikus Krievija kopā ar ASV un Franciju ir vidutāji sarunās par Karabhas konflikta noregulēšanu. jau 25 gadus sarunas nav pavirzījušās, tāpēc vidutāju galvenā loma ir saglabāt visu, kā ir. Un Krievija to dara- tā pārdod ieročus kā Armēnijai, tā Azerbaidžānai.

Azerbaidžāna Armēnijai uzbrukt negrasās, jo Armēniju sargā kolektīvās drošības līgums. Bet  Armēnija pati karu pirmā nesāks, jo līgums darbojas tikai tad, ja agresors ir ārējs. Tāpēc  Armēnija mierīgi var darboties Kalnu Karabahas teritorijā, bet Azerbaidžāna nevar tai atbildēt.

Jau kopš 90. gadiem Azerbaidžānu atbalsta Turcija, vienlaikus saglabājot labas attiecības ar Krieviju. Turcijas mērķis varētu būt garantēt gāzes vada Azerbaidžāna- Turcija drošību, tas atrodas zemē tieši pie Armēnijas robežas. Šis gāzes vads ir vienīgā alternatīva Krievijas gāzei, no kuras Turcija grib tik vaļā pēc iespējas vairāk.

Dienvidkaukāza pētnieks Toms de Vāls uzskata, ka izmaiņas esošajā status quo nav iespējamas, jo no konflikta vidutājiem Krievija savu ietekmi izmantot nevēlas, bet  ASV un Francija nav tādā situācijā, lai varētu ietekmēt notikumus Dienvidkaukāzā.  Savukārt Turcija nevēlas atklātu konflikutu ar Krieviju, tā ļoti sekmīgi piedalās hibrīdoperācijās Sīrijā un Lībijā un to pašu mēģina darīt  Karabahas konfliktā.