5 komentāri

Īsi pirms pilnvaru beigām iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu, ko bija atlikusi 25 gadus – proti, atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – “čekas maisus”. 

Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70. un 80. gados. Taču trūks komentāra par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja.

Vairāki no aģentūras, bez kuriem vienlaikus nav iedomājama Latvijas atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, stāsta tikko iznākušajā dokumentālajā filmā “Lustrum”. Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru visi atceras kā padomju gados populārā raidījuma “Varavīksne” veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam. Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju. Ermanbriks izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss, un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu “Boney M”. No 1971. gada ēterā demonstrētā “Varavīksne” ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. “Čeka” viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

1983. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.

“Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai “Ornaments” bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem. Nu, tur jau bija mūsu Inkēns arī līdzi laikam, pēc tam. Un man vienā sarunā prasīja, vai atļauja, vai kaut kas tāds, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist,” stāsta Ermanbriks – mūzikas žurnālists, Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors.

“Es atkal momentāni – to es atceros – mēs tiekamies un tur runājam tikai par mūziku, par ierakstiem, par televīziju, bet par neko vairāk. Es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es pat nevaru, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju: nu, labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu “Ornaments”, un es teicu: “Jā, es viņus pazīstu, viņi ir, viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc.” Tātad es, un tā ir faktiski tā vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja,” viņš atceras.

Vai tas nozīmētu, ka katrā grupā vai katrā kolektīvā viņiem bija savi cilvēki vai savi informācijas kanāli un faktiski jums netika prasīta tā informācija. Cik jūs vispār kā aģents zinājāt cits par citu? 

“Jā, radio laikos es zināju, mēs tur arī kādreiz kādu šņabīti kopā iedzērām, un viņš teica, jā, ka viņš ir aģents. Un nākošais, viņš teica nevis, ka viņš par mani ziņojis vai ko, bet ka viņš sadarbojas ar “čeku”, ka viņš ir aģents un ka viņš par to saņem atlīdzību. Tātad arī tādi aģenti ir. Es ne. Un tad atkal man ir jāsaka, ka es nevienu kapeiku toreiz nesaņēmu par to, ka es arī, laikam tāpēc, ka es teicu labu, ka “Ornamentu” var laist uz ārzemēm.”

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu “Varavīksnē” demonstrētu videoklipu. Laionela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

“Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas, pie mums, nelabas filmas, “Baltās Naktis”, aizliegtas, protams. Nu, es biju, līdz ar to, sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? Un es teicu, uzrakstīju, man bija jāraksta viss, uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz,” saka mūzikas žurnālists un Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors.

“Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu, noteikti, slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta, palīdzību. Tātad, tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā “Varavīksne”, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē,” stāsta Ermanbriks.

Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem. Taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 1990. gada beigās un 1991. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta “Māra” ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē Delta , bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs.

“Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti, nu tie bija, tie bija viss, varbūt, vismaznozīmīgākie, visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija. Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja: “kāpēc tu to dari” un teica arī konkrēti: “to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt”. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai,” saka Ermanbriks.

“Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav, es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es diezgan, biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku, no šiem, partijas darbiniekiem, tie, kas vadīja, faktiski, šo ideoloģisko darbu, to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze.”

Skaņu ierakstu inženieri Pinnis, Porietis Rīgas skaņu ierakstu studija, 1989. gads, tad jau tā kā drīkstēja. Agrāk kāds gribēja nākt ar tādu ideju klajā? 

“Nē, mēs jau drīkstējām tikai ņemt no Komponistu savienības, Rakstnieku savienības, kultūras Ministrijas.”

80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas Skaņu ierakstu studija izdeva plati un kaseti “Dziesmas brīvai Latvijai” , tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna.

Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un “čeka” ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos. Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi.

Jūs izjūtat tādu naidu šobrīd pret čekistiem, partiju?

“Es, jā. Es izjūtu naidu pret partiju, jā. Un tā, tā ir milzīga netaisnība, ka nu mums tagad, ka mēs nerunājam par to, kāds ir partijas nodarījums un kura bija tā īstā (pauze) represīvā organizācija. Tā bija vienīgā, vienīgā partija tā ir komunistiskā partija. Un un tas, ka šie cilvēki vēl tagad ļoti daudz ko nosaka.”

TOP komentāri

  • Nu, gan forši man, jaunam čalim
    +4 +4 0

    Nu, gan forši man, jaunam čalim

    Ui ! Tiešām forši ! Cik patīkami dzirdēt par to, ka visu cienījams vīrs izrādās čekas maisos ! Tagad varēšu mierīgi gulēt un zināt. No tā man tik viegli palika, ka pat nobeidzu biksēs ! Tas nekas, ka mani pašu, ja es tad būtu vēl nekarājies tēvam pautos, čeka 10 x dienā varētu savervēt. Un es stučītu uz nebēdu. Toties tagad es zinu, ka esmu liels un varens, bet šis visu cienījamais vīrs, kas Latvijas labā ir izdarījis 100 x vairāk kā es, tagad nosaucams par sūdu ! Varu droši viņam iešpļaut sejā ! Tiešām ap sirdi palika vieglāk. Paldies, valdībai ! Un tiem čekas aģentiem, kas ir veicinājuši čekas maisu atvēršanu, izņemot savas čekas uzskaites kartiņas ārā no arhīva.
  • Protams
    +4 +4 0

    Protams

    Ermanbrikam taisnība-komunistiem un čekistiem vēl tagad ir liels svars.
  • Ha !
    +3 +3 0

    Ha !

    Raganu medības sākušās, kungi un dāmas ! Tagad nebūs jādomā, kā mūs ar OIKā apzog, kā maksātnespējas aģentūra reketē un VIDs plosās, bet Ģenerālprokuratūra un KNABis klusē. Varēsim izmest savas dusmas uz šiem nodevējiem !

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Pagatavosim rozā maizītes! Recepte biešu briošmaizītēm

Pagatavosim rozā maizītes! Recepte biešu briošmaizītēm

Pavisam vienkārša recepte gardām maizītēm, kas būs pārsteigums gan ģimenei, gan viesiem to krāsas dēļ. Un tie, kuriem bietes negaršo, nesatraucieties, jo bietes receptē galvenokārt pilda krāsošanas funkciju un to garša maizītēs teju nav jūtama.

Lasi vēl