Daugavas stadiona apakšuzņēmēji vēršas policijā pret būvnieku, jo viņiem nav samaksāts 

17 komentāri
Daugavas stadiona apakšuzņēmēji vēršas policijā pret būvnieku, jo viņiem nav samaksāts 
DĀVIS ŪLANDS, F64

Pirms Latvijas simtgades dziesmu un deju svētkiem Rīgā steigšus tika remontētas svētku norises vietas, arī Daugavas stadions.

Konkursā par stadiona tribīņu remontu uzvarēja “LNK” būvniecības firmu apvienība, kas to apņēmās izdarīt par 10 miljoniem. Darbi notika steigā, tomēr būvnieki paspēja un saņēma pilnu maksu.

Nu jau pagājis gads, kad visi darbi pabeigti, taču atlīdzību par paveikto no ģenerāluzņēmēja nav saņēmuši tiešie darba izpildītāji. Firmas, kas veica zemes darbus, lika hidroizolāciju, santehniku, logus un krēslus. Viņi jūtas apkrāpti. “LNK” taisnojas, ka apakšuzņēmēji ir strādājuši nekvalitatīvi un kavējuši termiņus, tāpēc viņiem sarēķināti līgumsodi un nauda nepienākas. Vairāki saniknotie apakšuzņēmēji vērsušies policijā, kur uzsākts kriminālprocess par iespējamu krāpšanu.

Daugavas stadions ir ne vien lielākā brīvdabas sporta arēna Rīgā, te tradicionāli notiek arī vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumi. Jau no deviņdesmitajiem gadiem valdība ir spriedusi, ka stadiona tribīnēm ir nepieciešams remonts un tās jāpaplašina. Nauda stadiona pārbūvei atradās tikai īsi pirms Latvijas simtgades. Konkursu par stadiona tribīņu pārbūvi  izsludināja 2016. gada pavasarī, darbi sākās vēl pēc gada.

“Kopējā summa ir nedaudz vairāk kā 12 miljoni eiro. Bez šaubām valsts tēriņš ir nosacīti, jo jebkurā gadījumā šeit tika izlietoti Eiropas fonda līdzekļi lielā mērā, protams, arī valsts finansējums daļēji,” norāda VSIA “Kultūras un sporta centrs ””Daugavas stadions” valdes loceklis Guntis Zālītis.

Konkursā uzvarēja pilnsabiedrība “LNK partnership”, kurā ietilpa trīs “LNK” grupas uzņēmumi. SIA “LNK Construction”, AS “LNK industries” un SIA “Enfort”. Pilnsabiedrībai visu nepieciešamo speciālistu nebija, tāpēc tā piesaistīja desmitiem apakšuzņēmēju. Lai gan laika bija maz, viss tika izdarīts termiņā.  Īsi pirms dziesmu svētkiem atjaunotās un no jauna uzbūvētās tribīnes pieņēma ekspluatācijā. Arī darbu kvalitāte pasūtītāju apmierina.

“Tādu lielu, teiksim neizdarību, jeb brāķu, jāsaka nav, bet pamatā visi darbi ir izdarīti pietiekoši kvalitatīvi, bez šaubām ir vietas, kur varbūt nedaudz izdrūp betons vai, teiksim tā, kādas durvis neveras, bet tas ir tā pielāgošanās un sīko remontu jautājums,” bilst Zālītis.

Pilnsabiedrība “LNK industries partnership” par Daugavas stadiona tribīņu būvēšanu saņēma savus 10 miljonus, taču tās apakšuzņēmumi, tiešie darbu izpildītāji palika mīnusos. Zemes darbu veicēji, solu licēji un santehniķi  par izdarīto nav saņēmuši vairākus simtus tūkstošu.

Solīto samaksu nav saņēmušas vismaz desmit firmas. Notikumu secība visos gadījumos ir ļoti līdzīga. Līgumus ar apakšniekiem slēdza pilnsabiedrības dalībnieks SIA “Enfort”. Par pirmajiem pabeigtajiem darbiem ģenerāluzņēmējs naudu samaksā, pēc tam sāk vilcināties, neparaksta darbu nodošanas dokumentus, paliek parādā un visu laiku sola, ka tūliņ jau samaksās. Kad darbi stadionā tuvojas beigām vai ir pabeigti, sāk izteikt pretenzijas par brāķi un termiņu kavējumiem. Tagad pret tiem, kam nauda nav samaksāta un kas cenšas to atgūt, “Enfors” ceļ šķīrējtiesā prasības par zaudējumiem.

Eduarda Kiseļova firma “EKSPA” Daugavas stadionā būvēja ārējos ūdensvadu un kanalizācijas tīklus. Ar “Enfortu” tā bija sadarbojusies arī iepriekš, tāpēc firmas vadība līdz pēdējam cerēja, ka viss būs godīgi.

Kiseļovs stāsta: “Bez mūsu firmas vēl divas firmas darīja mūsu darbus. Kad no “Enfort” puses sāka nākat atbildes vēstules par pretenzijām, ka visu darām nepareizi, kavējam termiņus, pārstāja maksāt, tad divas citas firmas pārtrauca darbu. Mūsu firma palika vienīgā, kas pēc “Enfort” lūguma pabeidza visus darbus, noveda līdz galam, nodeva tehniskajiem uzraugiem, kas visus darbus pieņēma. Neraugoties uz to, mūs piemeklēja tas pats liktenis. Akti nav parakstīti, neraugoties uz to, ka darbi ir pieņemti un stadions nodots ekspluatācijā, un nauda nav samaksāta.”

Vladislava Antonova firmai SIA ”Building house” bija līgums par veco tribīņu pārklāšanu ar hidroizolāciju. Viņa darbinieki būvlaukumu pameta, kad deviņdesmit procenti darbu bija padarīti, bet ģenerāluzņēmējs atteicās maksāt. Tagad ģenerāluzņēmējs no viņa pieprasa 125 000 eiro.

“Pirmā septembrī bija tā, ka viņi bija jau parādā par diviem mēnešiem, es viņiem pasaku, – viss, okey džeki, es pabeidzu darbu, es nestrādāšu, tad viņi man nosolīja, ka viss būs okey, pabeidz darbu, iepūt to hidrolizāciju, pabeidz darbu un mēs tad samaksāsim. Es pabeidzu darbu, un es redzu par viņiem negrib maksāt, atkal nepieņem nekādus etapus un tā tālāk, tad mēs ejam prom, nav jēga strādāt, ja nevar paņemt naudu par padarīto darbu,” saka Antonovs.

Viens no pēdējiem darbiem tribīnēs bija desmit tūkstošu skatītāju sēdekļu pieskrūvēšana. To nevarēja laikus izdarīt, jo citi būvnieki vēl nebija pabeiguši savus darbus, taču ģenerāluzņēmējs to neņēma vērā. Šķīrējtiesā firma atguva tikai pusi no summas, ko ģenerāluzņēmējs bija atteicies maksāt.

Gints Balodis
SIA ”Sporta tehnoloģijas”

Mēs nevarējām nodot veco rietumu tribīni tikai tāpēc, ka tur darbi pārklājās, bija strīdi ar margu licējiem, bija strīdi ar hidroizolācijas licējiem, un mēs laicīgi nevarējām viņu nodot, nu teiksim, kas bija mūsu līgumā tiem termiņiem, bet tie termiņi visu laiku atlikās, un situācija veidojās tāda, ka mēs laicīgi pēc līguma nevarējām nodot termiņus. Mūsu kļūda, kā apakšuzņēmējiem, ir tāda, ka mēs paļaujamies uz ģenerāluzņēmēja godaprāta, nesniedzām nekādus papīrus iekšā, – to, ka kavēsies termiņi un tā tālāk, mums teica – “davai, maucam, maucam,” ka viss būs kārtībā un beigās, kad viss beidzās, tad izrādās, ka mēs esam vainīgi, ka mēs esam kavējuši termiņus.

Starp neapmierinātajiem kreditoriem ir nu jau maksātnespējīgā firma “Dankors”, kas ar smago tehniku veic zemes izvešanas un līdzināšanas darbus. Šis uzņēmums naudu par padarītajiem darbiem nesaņēma arī Mežaparka estrādes pārbūves pirmās kārtas darbos. Arī tur viens no ģenerāluzņēmējiem bija “LNK” grupas uzņēmums “LNK Industries”.  Mežaparkā “Dankors” nesaņēma 400 000, Daugavas stadionā zaudējumi esot ap 100 000.

Vairāki zaudētājos palikušie uzņēmumi cenšas tiesāties, citi ir gājuši uz policiju. Tur uzsākts kriminālprocess par iespējamu krāpšanu Daugavas stadiona būvniecībā.

Brīdī, kad pilnsabiedrība “LNK Industries partnership” uzvarēja Daugavas stadiona pārbūves iepirkumā, visi tās dalībnieki bija “LNK” uzņēmumu grupā, kur īpašniekos ir miljonāru Milovu ģimene. Firmā “Enfort”, kas tagad atsakās maksāt apakšuzņēmumiem, Miloviem piederēja 51% kapitāla. Pirms gada viņi no uzņēmuma aizgāja, atstājot to otram īpašniekam Sergejam Komarovam. Birojs firmai joprojām ir turpat, kur “LNK” grupas uzņēmumiem.

Par apakšnieku atstāšanu zaudējumos gan “LNK”, gan “Enfort” īpašnieks Komarovs norāda vienus un tos pašus iemeslus. Kavēja termiņus, strādāja nekvalitatīvi, tāpēc darbu pabeigšanai bija jāpieaicina citas firmas par daudz lielāku atlīdzību.

Krists Leiškalns
“LNK Industries” pārstāvis

Mums ir zināmas situācijas, kad paveiktais neatbilda kvalitātes prasībām un bija pilnībā jāpārstrādā, bija gadījumi, kad netika ievērots laika grafiks, kas šajā objektā bija ļoti strikti ierobežots un paredzēja drastiski lielas soda sankcijas ģenerāluzņēmējam gadījumā, ja objekts netiktu nodots precīzi laikā. Atsevišķi apakšuzņēmēji to mēģināja izmantot kā šantāžas elementu, lai panāktu nekvalitatīvu darbu pieņemšanu un apmaksu.

“Nekā personīga” jautājumus, kāpēc sodīti arī uzņēmumi, kas objektīvu iemeslu dēļ nevarēja iekļauties termiņos un nav maksāts par darbiem, par kuru kvalitāti strīdu nav, “Enfor” īpašnieks Komarovs nodēvēja par vienpusēju un faktiem neatbilstošu viedokli. Arī par saviem solījumiem, ko pats nav pildījis, viņš atbildīgs nejūtas. Visi, kas pabeiguši darbus laikus un atbilstošā kvalitātē, esot saņēmuši līgumā noteikto samaksu. Apspēlētie uzņēmēji domā, ka ģenerāluzņēmējs ir rīkojies negodprātīgi un tā ir īpaši izstrādāta sistēma, lai palielinātu peļņu.

“Veidojās tāda sistēma, ka ģenerāluzņēmējs vinnē ar zemāko cenu ar tām tāmēm, ko ir iedevis apakšuzņēmējs un pēc tam, kad viss ir nodots, apakšuzņēmumu uztaisa par vainīgo un no viņa vienkārši ar visādiem variantiem pēc līguma pantiem un punktiem mēģina samazināt viņa peļņas daļu, un tā ir tā ģenerāluzņēmēja lielā peļņa beigās sanāk,” bilst Balodis.