Bijušais “Latvijas pasta” vadītājs: Saziņai ar iedzīvotājiem domātā e-adrese bija jāievieš kopā ar e-parakstu jau pirms 15 gadiem

4 komentāri

Piektdien par paraugu sabiedrības un valsts varas sadarbībā krīzes pārvarēšanā dēvētajā Dānijā atcelti praktiski visi ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un būtiska nozīme bija iestāžu komunikācijai ar iedzīvotājiem, tostarp izmantojot arī Latvijā pieejamus rīkus, piemēram, valsts spējai sazināties ar cilvēkiem veidoto e-adresi, kam Latvijā dienasgaismu vajadzēja ieraudzīt līdz ar e-paraksta ieviešanu jau pirms 15 gadiem, taču realitātā tā Latvijā sāka darboties vien pavisam nesen un to izmanto nedaudz vairāk nekā 1% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, vēsta “Nekā personīga”.

Foto: NEKĀ PERSONĪGA

Īpašās reklāmās Dānijas iedzīvotājiem valsts iestādes vienkārši un atraktīvi stāstīja kā uzvesties Covid-19 pandēmijas laikā un arī skaidroja vakcinēšanās nepieciešamību. Atbildīgie par veselības nozari dāņiem izsūtīja skaidrojumus par slimību, stāstīja par vakcinēšanos, neslēpjot arī ziņas par iespējamām blaknēm. Tas notika sistēmā e-Boks. Šī ir kā virtuālā deklarētā adrese, kas piesasaistīta iedzīvotāju personas datiem. Tur var saņemt ziņojumus no bankām, apdrošinātājiem, valsts un pašvaldību iestādēm. Sistēmu lieto praktiski visi Dānijas iedzīvotāji, kas tikai pagājušajā gada laikā esot ļāvis ietaupīt 10 000 tonnu papīra.

2006.gads. Aigara Kalvīša valdības pēdējie mēneši pirms 9.Saeimas vēlēšanām. Satiksmes ministra amatā – Ainārs Šlesers. E-lietu ministrs Jānis Reirs. Šajā laikā Latvijā mēģina ieviest E-parakstu. To dara “Latvijas pasts”. Starts sanāk samocīts. Satiksmes un Iekšlietu ministrijas nevienojas, ka virtuālo parakstu līdzīgi kā Igaunijā varētu iestrādāt ID kartēs. Latvijā šādu dokumentu nav, tāpēc tiek izdotas īpašas e-paraksta kartes. Privātajiem to lietošana maksā 24, uzņēmumiem 47 latus mēnesī. Katra paraksta izmantošanas reize – 35 santīmus. Jāpērk arī īpašs kartes lasītājs. Karte jāpasūta “Latvijas pastā” un tad vairākas nedēļas jāgaida.

Gints Škodovs, VAS “Latvijas pasta” bijušais valdes priekšsēdētājs

“Es domāju, ka, pirmkārt, mēs diezgan neveiksmīgi mārketējam un to produktu. Nebija tas, ko jūs teicāt, ka igauņi atrada pielietojumu parakstam, un mēs lielā mērā to savu biznesa plānu bijām balstījušas sākotnēji vismaz uz plašām masām, lai palaistu masās tos parakstus, un tad nākamais solis būtu jau skatīties, kā mēs varam to lietojumu uzlabot. Igauņi to izdarīja reizē uzreiz. Re, kur jums būs arī parakstus un re, kur viņi varēs lietot. Plus vēl viņiem bija tāds pluss, ka e-paraksts iestrādāts ID kartē. Līdz ar to tev ir arī dokuments, ar kuru tu vari staigāt apkārt, un tur tās lietojamības bija vairākas un attiecīgi tas viss arī aizgāja.”

“Praktiski situācija ir tāda, ka e-paraksta prototipu ieviesa tajā laikā, kad biju es e-lietu ministrs, bet visu, kas saistīts ar tālāko ieviešanu darbībā – jau pēc tam ieviesa, un es arī kritizēju šo visu sistēmu, jo uzreiz bija skaidrs, ka šis paraksts, kas maksāja, neatceros 30 vai cik eiro centus, nestrādās, jo šādam pakalpojumam ir jābūt par velti,” pauda agrākais e-lietu ministrs Jānis Reirs.

Tā laika pasta vadītājs e-paraksta ieviešanas projekta vadību bija uzticējis no informācijas tehnoloģiju (IT) sfēras uz valsts pārvaldi pārnākušajam Ērikam Eglītim. Viņš uzskata, ka tieši vēlēšanu tuvums un politiķu vēlme padižoties ar jauno produktu bijis iemesls, kāpēc tas sasteigts. Izskanēja solījumi uzreiz ieviest arī e-adresi un tam visam atrast papildus naudu. Tomēr tieši naudas trūkums un Valsts iestāžu nespēja sadarboties bija iemesls, kāpēc paraksta lietotājiem bija jāprasa par to nauda.

Ēriks Eglītis, bijušais VAS “Latvijas Pasts” IT pakalpojumu direktors, agrākais EM valsts sekretārs

“Pamainījās politiskie uzsvari un intereses. Bija politiķi izpildījuši solījumu – e-paraksts ir. Bet tas tālākais jautājums par ekosistēmas attīstību, ekosistēmas radīšanu, viņš iegrima tādā tā, kā bišķīt muklājā. Elektroniskās pārvaldes sekretariāts, kas bija toreiz, tāda atsevišķa organizācija, ar šo jautājumu mēģina nodarboties, kaut ko mēģināja cilāt. Bet tajā laikā, kas bija 2006. gada beigas, 2007. gads, lietas notika ļoti lēni un pakāpeniski. Un diemžēl atnāca 2008. gada krīze, kad vispār e-pārvaldes sekretariāts tika likvidēts un tad, attiecīgi konsolidējot izmaksas un visu pārējo. Un arī pasts, protams, saskārās ar grūtībām.”

Neērtās un dārgās karšu lietošanas dēļ to izmantotāju skaits nepārsniedz dažus desmitus tūkstošu, no kuriem lielākā daļa ir valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie. “Latvijas pastam” iestājās finanšu krīze. Satiksmes ministrs Šlesers izdomā, ka projekts jāpārceļ uz “Latvijas Valsts radio un televīzijas centru”.

Gints Kiršteins, bijšais LVRTC valdes loceklis

“Latvijā nebija “draivera”. “Latvijas pasts” sāka. Pēc tam atdeva LVRTC. Nu tad LVRTC tur padarbojas kaut ko. Kad es tur biju, tad es rūpējos par viņa attīstību. Tas es aizgāju prom. Tur ir daudzi cilvēki nomainījušies, tur nav viens tāds atbildīgais, kam tur baigi rūpētu tas paraksts. Un ir jāsaprot arī tas, ka, lai arī LVRTC ir kā uzņēmums, tas tomēr ir valsts uzņēmums. Un tur principā tā domāšana ir vairāk drusciņ kā ierēdņiem, kas nozīmē to, ka kāpēc man kaut ko darīt, ja es varu nedarīt, jo tas risks ir liels. Nu, kaut ko darīsi, kaut kas apstāsies. Tad tu zaudējis darbu. Tur to risku neviens negrib uzņemties. Tas viss kopā, protams, reizinās, un rezultātā tā attīstība pēdējos sešos gados nekas jauns tur nav noticis. Protams, ka viņš strādā, tā ir labā ziņa. Tiek uzturēts, bet, teiksim, kādas dokumentu vadības sistēmas – nekas tāds jau nav parādījies.”

2012.gadā LVRTC uzraudzīto e-parakstu savieno ar ID karti. Igaunijā e-paraksta sistēmu ar pārējiem risinājumiem ieviesa kompānija, ko veidoja telekomunikāciju firma “TELIA” kopā ar  divām bankām. Šis pats uzņēmums izstrādājis arī SMART ID, kas līdzīgi kā mobilais e-paraksts Latvijā ļauj virtuālajā vidē izmantot ne tikai banku pakalpojumus.

“Reālākais konkurents savā laikā bija igauņi, ar kuriem mēs tikāmies vairākkārtīgi, arī mēģinājām vienoties. Lai var radīt Latvijas produktu tā, lai viņš tehniski nekonfliktē ar Igauniju, lai mēs kaut kad pārskatāmā laikā varētu panākt iespēju apmainīties ar tiem dokumentiem, lai līdzīgā formātā un tamlīdzīgi. Bet nu tur tas biznesa uzstādījums bija cits, jo dibinātāji kompānijai, kas šo pakalpojumu sniedz, bija SEB banka, Swedbanka un Igaunijas telekomunikāciju uzņēmums. Attiecīgi tur jau pie šūpuļa tam pakalpojumam bija klāt potenciālie lietotāji. Abas lielākās bankas, attiecīgi viņas bija ieinteresētas šo tehnoloģiju izmantot savā biznesā un tā, kā viņi strādā pa visu Baltiju, tad automātiski tas tirgus viņiem izplatās,” , skaidro ijušais VAS “Latvijas Pasts” IT pakalpojumu direktors, agrākais EM valsts sekretārs Ēriks Eglītis.

“Latvijā jau arī šobrīd tas elektroniskais paraksts arī ir atnācis ”uz telefonu” – caur telefonu var parakstīt. Bet SMART ID, protams, ir vairāk lietots, jo tas ir banku konsorcijs un viņiem tādā ziņā ir priekšrocības tos savus lietotājus, visus, kas lieto lielās bankas pieslēgtas pie SMART ID un tev ir kritiskā masa. Un ja ir kritiskā masa, tad arī jebkurš produkts principā aiziet uz priekšu. Un Latvijas valsts problēma bija tāda, ka šī kritiskā masa netika izveidota. Un valstis nepalīdzēja viņu izveidot nekādā veidā,” norāda bijšais LVRTC valdes loceklis Gints Kiršteins.
Sanits Meijere, “SK ID Solutions” Globālā biznesa attīstības un Latvijas filiāles vadītāja

“Valsts projektos trūkst motivācijas. Jo tu izveido risinājumu, kuru tu atdod par brīvu un tev īsti nav konkurence tirgū. Ir kaut kas, ko tu vari ņemt un lietot. Bet vari arī nelietot. Tu par to neiekasē naudu. Un tev īsti nesāp galva – ir lietotāji, nav lietotāji. Tā laikam nevar teikt, bet, jā – tur trūkst motivācijas faktors – censties.”

Tikai 2018.gadā Latvijā ievieš gadiem solīto e-adresi. Tā izmaksā septiņus miljonus eiro. Un arī tās iedarbināšana notiek ļoti kūtri. Šogad pavasarī Valsts kontrole secina – e-adresei pieteikušies 21 000 lietotāju – tas ir 1% no tā lietotāju skaita, ko sākumā bija plānots piesaistīt. Gada laikā sistēmā nosūtīts pusotrs miljons sūtījumu. Lielākā daļa dokumentu ceļo starp dažādām valsts iestādēm. Lai gan projekta ideja bija to izmantot saziņai ar privātpersonām. Revidenti brīdina – ja strauji netiks audzēts virtuālās adreses lietotāju skaits – tās radīšanai izlietotā nauda būs iztērēta nelietderīgi.

“Par e-adreses projektu runāja jau pirms 10 gadiem, kad es strādāju LVRTC. Ja toreiz būtu ministrijas nolēmušas, ka tas ir jāievieš, LVRTC to būtu ieviesis, jo tehniskais risinājums bija gatavs. Bet tas lēmums laikam bija tāds, ka tas ir kādam citam jāievieš. Jo elektronisko adresi jau neieviesa kopā ar elektronisko parakstu,” pauž bijšais LVRTC valdes loceklis Gints Kiršteins.

“E-adresei nevajadzētu būt kā izvēles iespējai. Ja jau mēs esam ieviesuši tehnoloģiju, tad viņa ir jālieto, un es neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu briesmīgi jākautrējas pateikt, ka visa valsts sarakste ar uzņēmējiem un privātpersonām notiek tikai un vienīgi šajā vidē. Tas būtu tikai dabiski, jo nauda ir iztērēta un infrastruktūra ir izveidota,” saka bijušais VAS “Latvijas Pasts” IT pakalpojumu direktors, agrākais EM valsts sekretārs Ēriks Eglītis.

“Ja tev ir labs produkts, tad viņš ir jāpārdod. Cilvēkam ir jānotic. Pie kam tas attiecas pilnīgi uz jebko. Nav runa pat par e-adresi. Par Covid-19. Ja tu esi gatavs cilvēkam palīdzēt, tev tas ir jāpasaka viņam. Nedrīkst tā – tagad mēs tevi potēsim. Nē. Ir jāpasaka. Un pārdošana un mārketēšana mums ir par vāju. Ļoti daudzi es pieļauju nemaz nezina, ka tā ir ieviesta un kas tas ir,” atzīst VAS “Latvijas pasta” bijušais valdes priekšsēdētājs Gints Škodovs.

Lasi vēl:

4 komentāri