21 gadu pēc valdības lēmuma slēgt Salaspils atomreaktoru tā nojaukšana joprojām nenotiek

6 komentāri

Šonedēļ apritēja 58 gadi kopš Salaspilī sāka darboties atomreaktors. Tajā neražoja elektrību, bet zinātnieki nodarbojās ar pētniecību. Padomju režīms sabruka un reaktoru izslēdza.

Kopš deviņdesmitajiem bijušas dažādas idejas, ko darīt ar radioaktīvajiem atkritumiem un reaktora ēkām. Bet vairāk nekā 20 gadus tērēti simtiem tūkstoši, lai šo nevienam nevajadzīgo padomju mantojumu uzturētu.

Valsts kontrole atklājusi, ka atbildīgā VARAM ministrija nav domājusi valstiski. No budžeta saņēmusi naudu it kā reaktora likvidēšanai, bet tā vietā līdzekļus tērējusi citām lietām. Arī pirkusi kvadraciklus, datorprogrammas un uzlabojusi ministrijas ēkas energoefektivitāti.

1998.gadā Salaspils atomreaktoru izslēdza. Bet tajā joprojām atradās kodoldegviela, ko varēja izmantot arī atomieroču radīšanai. Raimonda Vējoņa vadītā Vides ministrija uzrakstīja un Induļa Emša valdība (2004.gadā) pieņēma koncepciju, ko darīt tālāk. Tajā ieteikti dažādi varianti. Plāns A – nojaukt tikai radioaktīvās iekārtas un ēkas atstāt. Tas maksātu dažus miljonus. Vai arī plāns B – visu nolīdzināt līdz ar zemi. Turklāt iespējams pat no visas četru hehtāru lielās reaktora teritorijas izvest potenciāli piesārņoto augsni. Plāns B izmaksātu 10 vai krietni vairāk miljonus.

Kodoldegvielu no Salaspils slepenā operācijā izveda uz Krieviju. Tie bija 11 stieņi ar bagātinātu urānu. Operācija izmaksāja 350 000 ASV dolāru, un to pilnībā finansēja ASV Starptautiskā atomenerģētikas aģentūra. Uz Krieviju aizceļoja arī izlietotā degviela. Kopš tā laika teritorijā demontētas dažas iekārtas, bet pārējais palicis bez izmaiņām. Naudas trūkuma dēļ reaktora likvidēšanu pārtrauca. Tagad teritorijā strādā daži uzraugi, perimetru novēro kameras un apsardze.

2006.gadā dzimst ideja reaktora telpās veidot ciklatrona projektu. Tas palīdzētu atklāt vēzi un citas smagas saslimšanas. Bet plānus aptur krīze.

2012.gadā reaktoru apsaimniekošanai nodod Latvijas Universitātei, kuru vada agrākais Atomfizikas un Spektroskopijas institūta direktors Mārcis Auziņš. Šobrīd viņš apgalvo, ka Vides ministrija reaktora pārņemšanu uzspiedusi ar varu. Tomēr Auziņa laikā atdzimusi ciklatrona projekta iecere.

Salaspils reaktora projektam tuvumā stāvējuši vairāki vēlākie rektora Indriķa Muižnieka komandas atslēgas cilvēki. Starp viņiem bija arī Akadēmiskā centra attīstības programmas vadītāja Gunta Rača un Administrācijas vadītājs Ansis Grantiņš. Pirms nonākšanas oficiālā amatā universitātē, Rača vada biedrību “BIRTI”. Tajā apvienotas augstskolas, dažādi pārsvarā farmācijas uzņēmumi. Rača ļoti aktīvi lobē Salaspils ciklatrona projektu. Medijos sola piesaistīt miljonus no Eiropas fondiem un biznesmeņiem Latvijā, kuri jau apsolījuši projektam savu naudu. Tomēr Eiropa naudu neiedod. Turklāt reaktorā rodas avārija – radioaktīvā ūdens tvertnēs atklājas sūces. Ārkārtas situācija projektam pārvelk svītru.

2015.gada aprīlī Salaspils reaktoru Latvijas Universitāte atgriež Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram (LVĢMC). Centra valdē tobrīd strādā Ansis Grantiņš. Viņa laikā LVĢMC tiek izsludināts konkurss, kurā meklē ekspertu, kas pētīs radioaktīvo atkritumu glabātavu Baldonē. Tajā nākotnē varētu izvietot arī Salaspils reaktora daļas. Konkurss vairākkārt tiek apstrīdēts un pārcelts, līdz tajā pie pasūtījuma 88 888 eiro vērtībā tiek SIA “Geo Consultants”. Tās viens no akcionāriem ir vēl viens Muižnieka komandas cilvēks – prorektors Valdis Segliņš. Viņš “Nekā personīga” skaidro, ka esot tikai firmas īpašnieks. Kādus pasūtījumus uzņēmums veic, Segliņš nezinot un konkrēto pētījumu sakās nav redzējis.

Valsts kontrole atklājusi, ka kopš 2015.gada aprīļa, kad Salaspils reaktora pārraugs ir Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Virsuzraugs – VARAM, ko vada Kaspars Gerhards, reaktora saimnieki ar valsts budžeta naudu rīkojušies ne tikai nesaimnieciski, bet arī negodīgi.

Apgalvojot, ka tūdaļ tūdaļ notiks konkursi un iepirkumi reaktora nojaukšanai, tam vairākus gadus no valsts budžeta saņemta nauda. Kopā LVĢMC izmaksāti trīs miljoni eiro. Šobrīd gan šī summa ir iesaldēta kontā Valsts kasē.

Pēdējos divus gadus ministrija rīkojusies apsviedīgāk – nauda vairs nav pārskaitīta LVĢMC un iesaldēta, bet iztērēta. Pagājušajā gadā tie bija 2,7 miljoni eiro.

Citiem mērķiem iztērētā Salaspils reaktora nojaukšanas nauda

  • 2018.gadā – 2 792 489 eiro
  • 2019.gadā / 2020.gadā – 724 066 eiro

Avots:Valsts kontrole

Gerharda ministrija naudu tērējusi, lai koptu kapus, pirktu kvadraciklus, datorprogrammas un datorus. Atjaunotu ēku fasādes ne tikai dažādām mākslas un mūzikas skolām, bet arī pašas ministrijas mājai Vecrīgā. 400 000 eiro doti, lai Latvijā varētu uzņemt ārvalstu filmas. Līdzīga naudas dalīšana notiek arī Jura Pūces (AP) ministrēšanas laikā – jau līdz 2020.gadam ieplānots, ka 724 000 eiro nonāks Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam, remigrācijas koordinatoriem un citām vajadzībām.

Kā liecina pēdējie tēriņi, kas ieplānoti šajā un nākamajā gadā – reaktora uzturēšana katru gadu izmaksā vismaz 150 000 eiro. Kā saka Valsts kontrole – valdības līmenī joprojām nav skaidri nolemts, ko Salaspils reaktora teritorijā plānots darīt. LVĢMC atsaucas uz 15 gadus veciem dokumentiem un ideju, ka kaitīgās iekārtas no ēkām būtu jāizmontē, bet pārējais jāsaglabā. Atbilstoši tam šobrīd jau tiek gatavoti iepirkumu dokumenti. Kā apstiprināja Jura Pūces vadītajā ministrijā – pašlaik tur gatavo konkursa dokumentus. Pašu iepirkumu solīts izsludināt līdz šā gada beigām.

Līdzīgi solījumi bijuši arī līdz šim. 2009.gadā VARAM apgalvoja, ka demontāžu pabeigs piecu gadu laikā. Tad termiņus pārcēla un darbiem bija jānoslēdzas 2015.gadā. Kas nepiepildījās. Kad reaktorā atklājās noplūde top jauns plāns – no 2015. līdz 2020.gadam. Kas jau arī pēc diviem mēnešiem būs noslēdzies, darbus tā arī neuzsākot.