Dzērbenes uzņēmējs izgatavo ekskluzīvus auto un cer uz vairāk izglītotiem cilvēkiem laukos

5 komentāri

Valdemārs Dambekalns līdz šim spēkus izmēģinājis dažādās jomās, piemēram, pirms desmit gadiem bija Valmiermuižas alusdarītavas līdzīpašnieks. Savā zemnieku saimniecībā Vecpiebalgas novada Dzērbenes pagastā vēl pirms gada viņš audzēja gaļas lopus.

Lauksaimnieks un sporta automašīnu ražotājs Valdemārs Dambekalns stāsta: “Es dzīvoju laukos un esmu atradis, ar ko papildus nodarboties, lai nebūtu jāpārvācas uz pilsētu, un es provēju jau vairākus gadus ražot šādas mašīnas un pārdot tās Anglijā. Katru viņa saražoto automašīnu Anglijā var pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošiem eiro. Šobrīd algots mehāniķis gadā uztaisa vienu vai divas sporta mašīnas, bet mērķis ir sērijveida ražošana. Mēs atrodamies Ziemeļvidzemes augstienē, un tradicionāli šeit lauksaimniecība ir ieņēmusi mazāk. Pirms iepriekšējiem kariem šeit auda, vērpa, un tas viņiem deva vairāk ienākumu nekā lauksaimniecība.”

Tiesa gan, darbiniekus atrast laukos nav vienkārši. Sezonas strādnieki vasarā brauc pat no Daugavpils. Par lauku reģionu nākotni Dambekalns ir skeptisks: “Nākotnē, ja tie apjomi palielināsies, tad būs jāaicina darbā sievietes, jo viņas ir precīzākas un ātrākas, un konveijers tāpēc ir labs, ka var divdesmitkāršot ražošanas ātrumu. Laukos var dzīvot tikai turīgie, arī zemnieki un mežsaimnieki. Piemēram, pirms 100 gadiem laukos varēja dzīvota ar 50 ha mežu, tagad var uzturēt ģimeni ar 1000 hektāriem, te ir tādi daži un pārējie, kas te dzīvo, var iet pie viņiem par zāģeriem. Šeit vispār nav cilvēku, kurus var pieņemt darbā, vai nu kaut kur strādā vai negrib strādāt. Man mehāniķis brauc no Siguldas, tas nozīmē, ka viņš katru dienu brauc 50 minūtes uz darbu un 50 atpakaļ.”

Dambekalns novadu reformu atbalsta, jo tā varēs ietaupīt līdzekļus, piemēram, neapkurinot pustukšas skolas. Tieši izglītības kvalitāti viņš uzskata par būtisku problēmu laukos. Savus piecus bērnus viņš neskolo vietējās skolās, bet ved uz 30 kilometrus attālajām Cēsīm.

Uzņēmējs akcentē: “Es domāju, ka visiem ir jāmācās Cēsu skolās, Madonas skolās, Gulbenes skolās, nevis vietējās skolās. Ko darīt ar vietējām skolām, tas atkarīgs no iedzīvotājiem. Lai katram ir pa 10 bērniem ģimenē, nav citu variantu. Paskatieties uz kaimiņiem, norvēģiem un somiem, viņi pirms 100 gadiem bija tikpat daudz cik mēs. Kāpēc viņu tagad ir vairāk? Nav ko vaimanāt, vajag iet mājās un taisīt bērnus. Ja mēs tagad aizbraucam uz Vāciju, tur lauki ir ļoti blīvi apdzīvoti un viņiem ir lielas rūpnīcas laukos. Lai būtu attīstīta rūpniecība laukos, ir vajadzīgi izglītoti cilvēki lielā skaitā.”

Dambekalns atzīst, ka gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem no loģistikas viedokļa un izmaksu ziņā šobrīd daudz izdevīgākas ir piepilsētas. Viņš gan nekur pārcelties negrasās, un kaļ plānus ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību, ko tirgot ārzemēs.

5 komentāri