“Mēs neapjautām, kas ir radiācija.” Īstā Ludmila Ignatenko sniedz pirmo interviju pēc seriāla “Černobiļa” iznākšanas

1 komentārs
“Mēs neapjautām, kas ir radiācija.” Īstā Ludmila Ignatenko sniedz pirmo interviju pēc seriāla “Černobiļa” iznākšanas
EKRĀNUZŅĒMUMS / SKATIES.LV

Ludmila Ignatenko, kura ir viena no kulta seriāla “Černobiļa” varonēm, sniegusi pirmo interviju pēc tā iznākšanas, kurā atceras traģiskos notikumus un atklāj seriāla tapšanas aizkulises.

Televīzijas kanāla HBO seriāls “Černobiļa”, kurā atainoti notikumi saistībā ar AES katastrofu 1986. gadā izpelnījies plašu popularitāti skatītāju vidū. Seriālā starp traģiskajiem notikumiem atainotas attiecības starp Ludmilu Ignatenko un viņas vīru Vasiliju, kurš kā viens no pirmajiem ugunsdzēsējiem devās likvidēt katastrofas sekas.

Atklātā intervijā britu raidorganizācijai BBC viņa pirmo reizi dalās savās pārdomās saistībā ar seriālu. ”Kad es uzzināju, ka seriāls būs par mani, man bija sāpīgi un nepatīkami,” stāsta Ludmila. Viņa ir neizpratnē, kāpēc neviens iepriekš nepajautāja viņas atļauju tam, ka tiks gatavots seriāls par viņu un viņas vīru.

“Bija cilvēki, kuri vajāja mani manā dzīvoklī līdz tādam brīdim, kad žurnālisti lika kājas puspavērtās durvīs, mēģinot ierakstīt interviju ar mani. Ko gan es varēju viņiem pateikt, ja neko nezināju par seriālu? Pilnīgi neko! Es uzzināju no reklāmām, ka būs seriāls par mani. Es biju tik nogurusi, tik salauzta, man nebija miera pat uz sekundi. Bija zvans pēc zvana. Man bija jāizvācas no sava dzīvokļa Kijevā. Tāpēc, ka viņi bija laupījuši manu mieru,” saka Ludmila, kura kopš šā gada vasaras dzīvo Ukrainas laukos kopā ar mammu.

Sieviete atminas, ka nosūtīta strādāt uz Pripjatu, kas atrodas netālu no Černobiļas, jo bijusi laba studente: “Es domāju, ka esmu nokļuvusi paradīzē, jo tā bija ļoti skaista pilsēta. Es atceros, ka rakstīju mammai vēstuli: ”Mammu, šeit visi ir tik jauni, te ir tik daudz bērnu!” Visur, kur mēs gājām, katrā ģimenē bija divi, trīs bērni. Bija jauki doties pastaigā. Pilsēta bija viscaur zaļa.”

Ar savu nākamo vīru Vasiliju viņa iepazinusies, ciemojoties pie draugiem komunālajā dzīvoklī, kur dzīvoja ugunsdzēsēji. ”Mēs sēdējām, dzērām tēju virtuvē. Vasja ieskrēja iekšā – viņš visur mēdza skriet. Un kaut ko ātri ”nobēra”. Un es teicu: ”Ak, šausmas, kas ir tas pļāpa, kas visur skrien apkārt?” Es atceros, ka smējos. Viņš pagriezās un teica: ”Uzmanies, jo vienu dienu šis pļāpa var būt tavs vīrs!” Un es nodomāju: ”Kā tad!” Un kopš tā vakara mēs sākām tikties,” atceras Ludmila.

Černobiļas katastrofa notika 26. aprīlī, bet tikai 28. aprīlī sākās panika un evakuācija, un tikai tad tuvējās apkaimes iedzīvotāji sākuši apzināties nelaimes apmērus. Vasilijs Ignatenko bija viens no pirmajiem notikuma vietā.

”Kā es varēju sēdēt blakus vīram, zinot to, ka biju stāvoklī? Bet tad – kā es varēju viņu vienkārši atstāt? Pastāstiet man! Es domāju, ka mans bērns manī ir pasargāts. Mums nebija ne jausmas, kas ir radiācija un tās radītās sekas,” tālaika notikumus atceras Ludmila.

”Viņi teica, ka [Vasilijam] ir pilnībā bojāta centrālā nervu sistēma, bet es nesapratu, ko tas nozīmē. Es domāju: nu un tad? Tu būsi nedaudz nervozāks, bez dažiem matiem. ”Un ja tie neataugs atpakaļ?” – viņš jautāja. Es teicu, ka slaucīsim viņa galvu ar kabatslakatu un ietaupīsim uz šampūnu. Mēs smējāmies, jokojām par to.”

Viņa norāda, ka seriālā netiek sniegta patiesa informācija, jo atšķirībā no “Černobiļas” ekranizācijas, kur redzams kā Vasilijs kliedz un kļūst histērisks, slimnīcā viņš bija ļoti mierīgs un pacietīgs.

“Tas bija 1. maijs, kad Vasjam bija ļoti slikti. Viņam gatavoja pārstādīt kaulu smadzenes. Viņš lūdza atvērt logu, jo bija gaidāms salūts. Viņš piecēlās un uzdāvināja man zem spilvena paslēptas trīs neļķes. Tās bija pēdējās puķes, kuras viņš man uzdāvināja,” atceras Ludmila.

Pēc vīra bērēm viņas vecāki jauno sievieti nogādāja mājās, kur viņa gulēja trīs dienas no vietas: ”Es sapratu, ka šīs ir beigas. Es negribēju dzīvot.”

Pēc četriem gadiem Ludmila vēlreiz mēģināja ieņemt bērnu: “Es sapratu – ja man būs bērns, man būs dzīve. Man bija iemesls dzīvot. Bērni palīdz dzīvot.”

Pirms diviem gadiem viņai zvanījis kāds telekanāla HBO pārstāve no Maskavas un sacījis, ka plānots veidot seriālu par Černobiļu: “”Vai būsiet mūsu konsultante?” Es teicu, jā, ja nepieciešams. Viņa man pāris reizes vēl zvanīja, prasīja pāris lietas pa telefonu un viss, ar to viss beidzās. Viņi izgaisa un pēc tam man neviens vairs nezvanīja un nerakstīja. Tikai tad, kad seriāls jau bija nofilmēts, es uzzināju, ka esmu viena no galvenajām varonēm. Pēc tam bija ļoti daudz zvanu no Maskavas, bet es necēlu klausuli. Visi žurnālisti un mediji manu stāstu ir sagrozījuši. Viņi ir jautājuši, ko es mainītu savā dzīvē. Es nemainītu neko.”

HBO komentējis Ludmilas izteikumus: ”Seriāla veidotāji vairākkārt sazinājās ar Ludmilu (..) filmēšanas laikā, pirms tās un pēc tās ar nolūku informēt viņu par projektu. Nevienā brīdī viņa neizrādīja, ka nevēlas, lai viņas un Vasilija stāsts netiktu iekļauts seriālā.”