Leģendārās dziesmas “Atmostas Baltija” autors: Varēja citādāk, bet nepārtaisīšu, to nedrīkst tagad darīt

2 komentāri

Unikālajā Baltijas ceļa akcijā pirms 30 gadiem trīs tautu vienotību vēl spilgtāk iezīmēja dziesma, kas izskanēja latviešu, lietuviešu un igauņu valodā. Tā modināja Baltijas valstis brīvībai. Borisa Rezņika un Valda Pavlovska kopdarbs “Atmostas Baltija” kļuva par šīs akcijas himnu.

Savā ierakstu studijā Rezņiks komponē un aranžē. Tolaik – pirms 30 gadiem – dziesmas rakstījis mājās. Tagad ir arī modernas tehnoloģijas, bez problēmām var realizēt visas fantāzijas. Tamdēļ mūslaikos galvenais ir radošais elements, nosaka komponists.

“Nu, es nepārtaisīšu Baltiju citādāk. Jā, man šis tas ierakstā nepatīk, varēja to citādāk, bet to nedrīkst tagad darīt. Tā ir vēsture, kā bija, tā bija.”

Daudzi domā, ka ”Atmostas Baltija” sacerēta speciāli Baltijas ceļa akcijai kā pasūtījums, bet – tā nav. Dziesma tapa vēl gadu agrāk. “Sākusies Atmoda, es padomāju, ka katrs kaut ko dara, ka man arī vajadzētu, un, ko es varu… dziesmu rakstīt, neko citu.”

Un dziesmu par trīs Baltijas valstīm trīs valodās, par brīvību. Ar ideju gājis pie drauga Pavlovska, viņš uzrakstīja tekstu, piedziedājums prātā bija pašam Rezņikam. “Izdevās ideāli iztulkot. Tur paveicās. Varēja būt, ka vārdi ir garāki, īsāki un nebūtu ritmika.”

Ar dziedātāju meklēšanu jau arī nevedās tik raiti. “Viktors [Zemgals] bija pats par sevi, der, stilistiski arī, kas dziedās lietuviski un igauniski, man nebija ne jausmas. Lietuvietis tajā momentā dienēja padomju armijā. Piezvanīju uz robežsardzes ansambli, vai jums nav kāds lietuvietis, kurš labi dzied.”

Mūslaikos to grūti saprast, kad mobilais telefons ar fotokameru pie rokas un ik solis kā atskaite nonāk soctīklos, bet no ieraksta nav tapis neviens uzņēmums. “Man pat datums ir – 5. novembris 1988. gadā – tapis ieraksts, un skumīgākais, kopš tā brīža visi trīs nekad tā arī vairs nav satikušies.”

Pēc dažiem gadiem lietuvietis emigrēja uz Ameriku, igauņu dziedātājs – mira.

“Toreiz nebija mobilo, nevienam nebija ideja paņemt fotoaparātu, nav nevienas bildītes. Nekā nav. Tikai atmiņas, un galvenais, ka ir dziesma.”

Par īpašiem nopelniem valsts labā Rezņikam 1997. gadā piešķīra Latvijas pilsonību.

Komponists smej, – neatkarīgi no tā, ka gadi iet, šķietot, ka notikušais nemaz nebija tik sen. “Paldies Dievam, ka izdevās, tas ir viens. Protams, varam runāt par trūkumiem, problēmām, par ko visi šad tad domājam un lasām, bet visā visumā tas ir kolosāls solis, ko sagaidījām.”