Lauksaimnieki negrib maksāt autoratlīdzības selekcionāriem

1 komentārs

Rudens ir ražas laiks, kad lauksaimnieki savelk bilanci un bauda sava darba augļus. Tomēr ir jautājums, vai zemnieku izdevumu pozīcijās ir arī maksājumi tiem, kas veltījuši gadu desmitus, lai radītu jaunas sēklas un stādus?

Tā kā likums nosaka, ka selekcija ir tāds pats autordarbs, kā mūzikas radīšana vai uzrakstīta grāmata, LNT Ziņas pētīja, vai Latvijas selekcionāri, kas ir slaveni visā pasaulē, ar savu darbu ir tikuši ja ne pie turības, tad vismaz saņem paredzēto atlīdzību? Cik daudzi zemnieki tiešām saprot, ka par zaļajiem laukiem un ziedošiem dārziem ir jāmaksā arī šķirņu veidotājiem?

Pašmāju selekcionāru darbošanos pie jaunu graudu šķirņu radīšanas vēl salīdzinoši nesen uzskatīja par māžošanos. Ja tā, tad vasaras kvieši jāsauc ”Uffo” vārdā, bet ziemas kvieši par ”Fredi”. Tolaik selekcionāri cīnījās ar sabiedrības attieksmes stereotipiem. Un arī tagad – pēc būtības nekas nav mainījies – jo pašmāju selekcionāri, kas radījuši izcilas šķirnes, nesaņem ne pelnīto atzinību, ne atalgojumu.

“Cilvēki ir pieraduši – Pauls saņem autoratlīdzību, tas visiem skaidrs, bet būtībā arī selekcionārs iegulda savu intelektuālo potenciālu, intelektuālo darbu, par ko ir arī tiesīgs saņemt šo atlīdzību,” norāda selekcionāre Vija Strazdiņa.

Vija ir selekcionāre lielu gadu stāžu un par ziemas kviešiem zina visu. Nav otra gudrāka par viņu šajā jomā Latvijā. Viņas kontā pie desmit ziemas un vasaras kviešu šķirnes. Selekcionāre ved mūs rādīt Stendes pētniecības centra ”bērnaudzētavu”. Te ir tas pats sākuma gals: “Ir sēts jau septembra vidū, nu jau ir skaists mauriņš. Te ir mūsu bērni un bērniem vecāki iesēti, arī ģenētiskie resursi.”

Šobrīd pētniece ir pārņemta ar ideju reanimēt mūsu vecās rudzu šķirnes, kas selekcionētas pirms simts gadiem un sen kā aizmirstas dus mūsu kultūraugu gēnu bankā un reāli praktiskajā lauksaimniecībā netiek izmantotas, jo, lūk, dodam priekšroku komercšķirnēm.

Ideju veco šķirņu atdzimšanai piespēlējis kāds zviedrs – maizes cepējs: “Cepēji visi saka kā viens, ka no hibrīdiem rudziem normālu maizi nevar izcept. Zviedri malači ir savākuši paraugus pāri pa simtu vecās šķirnes, viss, kas Zviedrijā kādreiz ir audzēts – ne tikai selekcionēts, bet tur bijis aizklīdis. Tas viss tiek likts lietā un pētīts. Tāpēc viņš to visu ved no Zviedrijas un dusmīgs, ka viņš dzīvo Latvijā un viņam ir jāēd zviedru graudi.

Dusmīgiem būt šobrīd ir pamats arī mūsu selekcionāriem. Jo lauksaimnieki nevēlas maksāt šķirņu radītājiem autoratlīdzības. Un tie nav tikai labības audzētāji, bet arī stādaudzētāji un būtībā ikviens, kas pavairo stādāmo materiālu.

“Nenoliedzami, mūsu galvenie patērētāji, mūsu galvenie šķirņu lietotāji, pirmkārt, ir zemnieki un kā mēs sakām: mēs jums radām vienu maisu sēklas, bet jūs pēc tam izaudzējat no tā vairākas tonnas un uz tā balstās jūsu saimniecība, bizness. 29.00 zemnieks vienmēr ierodas pie mums Lauku dienās uz semināriem un prasa: kas jums jauns? Lai būtu jauns, kādam par to ir arī kaut kas jāsamaksā,” pauž Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece-daļas vadītāja Sanita Zute.

Mūsu selekcionāri pēdējo desmit gadu laikā ir radījuši 84 lauksaimniecībā nozīmīgas sugu šķirnes. Ja vēl pieskaita 17 šķirnes, kas ir pieteiktas un šobrīd iziet reģistrācija labirintus – sanāk pāri simtam. Reģistrēta 25 laukaugu šķirnes – visvairāk kartupeļi, mieži, kvieši, auzas, tritikāle, arī lini, zirņi. Tāpat arī 18 zālaugu šķirnes – āboliņi, auzene, timotiņš, airene un citas.

Bagāts arī augļkoku šķirņu devums – reģistrēta 41 šķirne. Visvairāk ābeles, tad bumbieres, plūmes, arī ķirši, aprikozes, arī krūmcidonijas, avenes, upenes. Ar pašmāju izveidotajām šķirnēm varam apsēt un apstādīt visu Latviju. Un to visu rada vien trīs desmiti selekcionāru, kas ar savu atbalsta komandu veido nelielu 60 cilvēku selekcijas nozares kodolu.

Edīte Kaufmane ir vadošā pētniece Dārzkopība institūtā Dobelē. Viņas kontā ir trīs aprikožu un divas mājas plūmju šķirnes un reģistrāciju gaida vēl vairāki plūmju koki.

“Mēs šogad dāvinājām šķirni mūsu pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, un tad, kad mēs teicām, ka šī šķirne ir sākta veidot pirms 25 gadiem, tad tas bija pilnīgs šoks, cilvēki nesaprot, ko nozīmē selekcija. Bieži ir tā – jūs radiet šķirni, iesniedziet, reģistrējiet, mēs viņu gribam, stādam un viss notiek. Nu divi, trīs, pieci gadi, labi koki lēnāk aug. Jā, tie ir 20, 25 gadi augļu kokiem, ogulājiem mazāk – 10 līdz 15. Tā kā salīdzinot vēl ar laukaugu kultūrām, mums tas periods ir vēl daudz garāks. Jā, viens ir laika griezumā, bet otrs – tie ir ārkārtīgi lieli resursi. Tur ir tūkstošiem hibrīdu, principā skaitās, ja no 10 000 iznāk šķirne, tad ir ok. Bet rēķiniet, tie visi ir koki, ne puķītes,” saka pētniece.

Latvijā jau vairāk nekā 25 gadus ir spēkā Augu šķirņu aizsardzības likums, kas skaidri norāda, ka arī šķirne ir autortiesību objekts un selekcionāri ir tiesīgi saņemt atlīdzību par savu radīto šķirni. Bet likums pilns robu. Tamdēļ tiek bez bažu ignorēts.

“Nelaime tā, ka atrunāts ir tā, ka slīcēju glābšana ir paša slīcēja rokās. Jo viens ir, ko var darīt Augu aizsardzības dienests, ko arī dara – tirgū kontrolē, ja redz Latvijas šķirnes un var prasīt, kur jums ir licences līgums. Ok, līgums ir noslēgts. Tas jau ir pirmais labais solis. Bet tālāk, vai viņš maksā vai nē – to Augu aizsardzības dienests nedara, nav viņu pienākumos. To var darīt selekcionārs pats, bet mēs nevaram aiziet uz kokaudzētavu teikt: rādiet savu grāmatvedību, cik esat pārdevuši tieši mūsu šķirni. Līdz ar to tā ir kokaudzētavas labā griba, vai viņš pavairo simts stādus, vai tūkstoš stādus, vai piecus,” pauž Dārzkopības institūta vadošā pētniece.

Ja Dārzkopības institūts saskaita, cik pēdējos gados slēdzis licenču līgumi par šķirņu pavairošanu, tad tikai puse no stādaudzētājiem maksājuši autoratlīdzības. Pie tam tās summas ir pavisam nelielas, izņemot dažus labos piemērus. “Nu, un tas, kas tiešām ir ļoti labi uzskatāmi, ka ārzemnieki maksā.”

Viens ir tas, ka Rietumeiropā ir citas tradīcijas, otrs – ja tur pieķer nemaksājam, tiek liegta tirdzniecība. Līdz ar to neviens nedomā riskēt.

LNT TOP 10 devās uz stādaudzētavu ”Vīksnas” Kandavas novadā. Arī viņi ir Dārzkopības institūta klienti – aprikozes, plūmes pirkuši. Bet, vai selekcionāriem maksā autoratlīdzību?

“No tā vien, ka pavairo, tā naudiņa jau neripo. Naudiņa tiek iegūta, ja konkrēti realizē šo šķirņu stādus. Un pēc tām jaunām šķirnēm nemaz tik ļoti liela interese nav. Tur līgumā paredzēts, ka no pārdotā apjoma. Ir gadi, kad ir realizēts, tad arī ir maksāts. Nezinu, pie manis Dārzkopības institūts nav vērsies un, ja es būtu parādnieks, diez vai ar mani jaunus līgumus būtu slēguši,” saka stādaudzētājs Kārlis Ērglis.

Augļkoku stādu tirdzniecība ir Ērgļu ģimenes pamatrūpals. Saimnieks gan beigās atzīst, ka šogad tomēr pārdošanas bijušas un sola par realizētajiem stādiem sniegt atskaiti, kā to licences līgums paredz: “Līdz 30. novembrim bija jāpaziņo par šajā sezonā iztirgoto. (LNT: 10 % no kociņa jāmaksā?) Jā, ja realizē un 5% ja pavairo un stāda pats sev.”

Aprēķini liecina, ka autoratlīdzībās neiegūtie ieņēmumi veido milzīgu summu. “Tā bija parēķināts, ka tie ir 800, 900 vai pāri pa miljonu, ko mēs neiegūstam. Tie ir lieli cipari. Tie ir visi kopā – laukaugu kultūras, augļaugi. Tā ir tā nauda, kas varbūt selekcionāram palīdzētu tik galā un kaut ko darīt. Jo šobrīd selekcijā mēs saņemam pārdesmit tūkstošus gadā,” norāda Dārzkopības institūta vadošā pētniece.

“Viena daļa tiešām ir saistīta ar ignorēšanu, bet mēs to nevaram teikt par visiem lauksaimniekiem, jo mums ir arī uzticīgi sēklaudzētāji un mums ir tiešie licenču līgumi un viņi mums regulāri maksā. Bet, ja mēs paskatāmies, cik daudz mūsu šķirnes redzam, braucot pa laukiem un to summu, kas ienāk institūta kontā, tad, protams, tā summa ir ļoti neliela. Ar to pilnībā uzturēt selekcijas procesu nav iespējams,” teic Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece-daļas vadītāja.

Sarežģītais moments ir tas, ka likums saka – selekcionāram ir jāgriežas un jāvaicā: vai tu audzē manu šķirni? Un selekcionāri arī izmanto Latvijas Sēklaudzētāju asociāciju kā tādu kopīgu platformu, caur kuru reizi gadā zemniekam sūta deklarāciju, lai noskaidrotu, ko tad viņš audzē. Atbild vien 10% no tiem, kuri tiek uzrunāti. Un pārējie, protams, ignorē šo dokumentu. Un šobrīd arī nav īsti mehānisma kā viņus nevis pat ne sodīt, bet motivēt sadarboties.

Lielzemnieks, zemnieku saimniecības ”Joži” saimnieks Gunvaldis Sproģis Jaunpilī ar graudiem apsēj 3000 hektārus. “Sanita domā, ka mēs sējam viņu sēklu un mēs nemaksājam. Sanita ir Sēklkopības asociācijas vadītāja.”

Zemnieku saimniecības ”Joži” saimnieks piesauc apmelošanu. Apgalvo – jau gadiem nemainīgi izmanto vienas un tās pašas pāris miežu un kviešu šķirnes un ne vietējās.

“Zemnieks saka, man nav jūsu šķirne, kāpēc man jāapgrūtina sevi ar atbildes sniegšanu? Kā es kā selekcionārs varu zināt – tev nav šī šķirne, vai tu negribi ar mani runāt,” saka Sanita Zute.

“Domāju, ka šis jautājums ir valstiski jāsakārto citādāk. Jāmaksā zemniekam, kurš ir apsējis ar šo šķirnes sēklu, viņš būs ieinteresēts pirkt un maksāt par viņu,” pauž Zemkopības ministrijas (ZM) parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs. “Vai valstij būtu jāmaksā, ja tu ar manu intelektu pelni sev naudu, es to uzskatītu kā retorisku jautājumu, pirmkārt, lauksaimnieki saņem subsīdijas gan no valsts nacionālās subsīdijas un ES un būtu tā kā jādalās. Likums to paredz un neviens to neapšauba, ka nebūtu jāmaksā, bet šie kontroles mehānismi un tas, cik valsts drīkst iejaukties divu komersantu savstarpējās attiecībās, tas ir apspriežams.”

Šobrīd Zemkopības ministrija atkārtoti analizēs likuma robus šajā jomā. Tiesa, likumdevējam jau vairākkārt bijusi iespēja tos aizpildīt. Divreiz Saeimai nodoti labojumi Augu šķirņu aizsardzības likumā un ik reiz tie noraidīti. Par iemesliem šai caurkrišanai nojauš arī selekcionāri.

“Godprātīgi mums būtu jāattiecas gan pret Latvijas šķirnēm, gan Eiropas. Un kāpēc mums – Latvijas zemniekam, kas jau tā tiek apbižoti ar to, ka mums ir mazāki Eiropas maksājumi, kāpēc mums būtu jāmaksā Eiropas zemniekiem. Un tad ir tā – mēs negribam maksāt viņiem un arī savējos pametam zem riteņiem,” saka Sanita Zute.

Jo autoratlīdzība jau jāmaksā ne tikai pašmāju selekcionāriem, bet arī ārzemju, ja tiek audzēta ārzemēs selekcionēta šķirne. Mēs šo faktu ignorējam pat, ja šo intelektuālo darbu aizsargā Eiropas direktīva.

“Latvijā tā situācija, ka nemaksā ne vieniem, ne otriem. Jādomā, kā to risināt. Droši vien, ja būtu kāds tiesas precedents, saausītos un sāktu to darīt,” pauž ZM parlamentārais sekretārs.

Latvijas sēklaudzētāju asociācija jau piesaistīja juristus, lai noskaidrotu, vai maz jēga tiesāties pie pastāvošās likumdošanas. Atbilde ir viennozīmīgs – nē. “Vai jums žēl no vienu ha, vienu spainīti graudu selekcionāriem par to, lai viņš radītu vēl labāku šķirni. Maksājums par paša saimniecībā pavairoto sēklas materiālu tie ir 2,50 +PVN. Tā ir tā summa, kas ir pa hektāru maksājama,” saka Sanita Zute.

Lai vai kā selekcionāri netur ļaunu prātu uz mūsu zemniekiem un neuzskata, ka tagad abas puses nostājušās uz kara takas.Vija Strazdiņa: “Esmu bijusi ļoti aizkustināta, ja zemniece atnāk ar brīnišķīgu narcišu pušķi un pasaka paldies, tad tas ir tas labākais, ko es savā mūžā esmu saņēmusi. Nē nē, par kaut kādu ļaunu prātu tas pilnībā nē. Bet tās ietas ir jāsakārto un pirmkārt valstiskā līmenī un apzināties, vai mums vajag šo nacionālo selekciju, vai mēs bez viņas varam iztikt.”