Latvijā nesteidz publiskot savulaik noslepenotos dokumentus

Komentāri

Lai gan dažādiem valsts dokumentiem ir noteikti konkrēti slepenības termiņi, Latvijā nebūt ne visi pēc sākotnējā slepenības režīma beigām kļūst publiski, notiek pat gluži pretēji – lielākajai daļai no jauna tiek uzlikts gadiem ilgs slepenības zīmogs.

Jautājumu par dažādu vēsturisku dokumentu atslepenošanu aktualizējuši Lielbritānijā publicētie premjerministres Mārgaretas Tečeres dokumenti, tostarp pat sarunu protokoli ar viņas padomniekiem. Tie liecina, ka patiesībā Tečere izjutusi lielu nepatiku pret Vācijas atkalapvienošanos, jo bažījās, ka tā atgūs dominējošo pozīciju Eiropā.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Termiņi, kad un kuri slepenie dokumenti nododami sabiedrības vērtējumam, dažādās valstīs atšķiras.

Latvijā sevišķi slepeno valsts noslēpumu, kas, piemēram, saistīti ar valsts aizsardzības plānu, slepenības termiņš ir 20 gadi. Tikmēr valsts noslēpumi, kas saistāmi, piemēram, ar operatīvās darbības plāniem, jāglabā vismaz desmit gadus, bet konfidenciāli, piemēram, svarīgu valsts amatpersonu apsardzes pasākumi, jāslēpj vismaz piecus gadus. Lēmumu, kas pasludināms par valsts noslēpumu, pieņem katras iestādes vadītājs, skaidro Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš.

Foto

”Brīdī, kad termiņš tuvojas beigām, tad arī sagatavotājs lemj, vai atstāt spēkā un pagarināt šo klasifikāciju, vai arī mainīt klasifikāciju un, iespējams, samazināt klasifikācijas pakāpi, vai arī noņemt pilnībā klasifikāciju,” stāstīja Krieviņš.

Tas nozīmē, ka nebūt ne visi dokumenti pēc sākotnējā slepenības režīma beigām uzreiz kļūst publiski. Gluži pretēji – lielākajai daļai no jauna tiek uzlikts gadiem ilgs slepenības zīmogs. Kā skaidro Krieviņš, tas tāpēc, ka lielākā daļa informācijas ir saistīta ar valsts drošību. Tie ir jautājumi, par kuriem, visticamāk, nekad vai pēc ļoti ilga laika tiks noņemta klasifikācija.

Papildu iespējami arī citi slepenības režīmi. Ja kāda informācija paredzēta ierobežotam personu lokam, piemēram, ir komercnoslēpums vai satur datus par fiziskās personas privāto dzīvi, iestādes vadītājs tai var noteikt ierobežotu pieejamību. Šādu statusu var piemērot uz gadu, pēc kura to atkal var pagarināt.

Fiksētas tiek arī, piemēram, Valsts prezidenta un Ārlietu ministrijas (ĀM) amatpersonu sarunas ar ārvalstu partneriem. Par tām top dienesta ziņojumi, kuriem savukārt saskaņā ar Arhīvu likumu un starptautisko diplomātisko praksi ir noteikts 30 gadus ilgs informācijas pieejamības ierobežojuma periods un kurus vēl papildu var sargāt valsts noslēpums. Fiksēts, iespējams, tiek arī valsts amatpersonu slepenajās sanāksmēs runātais, taču jau pats protokolēšanas fakts vien ir slepena informācija.

Dienesta ziņojumi glabājas ĀM, bet citi dokumenti, ja vien nav zem valsts noslēpuma zīmoga, var nonākt arī Latvijas Nacionālajā arhīvā.

”Nē, līdz šim šādi dokumenti arhīvā nav nonākuši, jo principā šie dokumenti glabājas tādās iestādēs, kurās, pēc Arhīvu likuma noteikumiem, ir iespējams noteikt vispārējo lieguma periodu uz 30 gadiem. Tā kā varbūt pēc pieciem gadiem mēs kaut ko varēsim redzēt,” stāstīja arhīva direktore Māra Sprūdža.

Turklāt arhīvā nenonāks visi dokumenti, kas kādreiz bijuši slepeni, bet tikai tādi, kuri arhīva izpratnē ir vērtība. Nav izslēgts, ka daļa no slepenajiem dokumentiem paredzēta arī iznīcināšanai. ”Ir vesela virkne ar dokumentiem, kas jau atnāk no ārzemēm ar grifu ”Izlasīt un iznīcināt!”,” atzina Sprūdža.

Arhīvā dokumentus, piemēram, prezidentu runas, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā pat to melnrakstus, pēc valsts pirmās personas prezidentūras beigām nodod Valsts prezidenta kanceleja.

Latvijas prakse slepeno režīmu termiņus pagarināt vēsturnieku Antoniju Zundu, kurš pats britu arhīvos meklē informāciju par Baltijas valstīm un arī stāvējis līdzās Latvijas valsts pirmajām amatpersonām, nesatrauc.

”Par Latviju es nesaspringstu. Es domāju, ka Latvija ir attiecīgi maza valsts, īpatsvars nav tik liels. Vienīgais, ko mēs varam, ja atslepenos šos dokumentus ātrāk pieejamus, par ĀM ja es runāju, mēs uzzināsim nianses, ko konkrēts ministrs, valsts sekretārs teicis,” sprieda Zunda.

Skeptiskāka ir pētniece, Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece Krīstīne Jarinovska, kura rakstījusi disertāciju par informācijas atklātību. Pasauli var iedalīt divās daļās – valstīs, kas iestājas par atklātību, un valstīs, kas visu uzskata par noslēpumu.

”Par [kādreizējā ASV viceprezidenta un prezidenta] Džonsona un Kenedija tieši kabinetā nodotajiem ziņojumiem mēs varam lasīt tiešsaistē, nepieprasot speciāli drošības iestādēm. Situācija Latvijā ir kardināli atšķirīga. Pirmkārt, mēs nezinām, kas ir noslēpts. Otrkārt, tajā brīdī, kad zinātnieki vai plašsaziņas līdzekļi vēlas zināt, kas tad tiek slepenots, tajā brīdī rodas visdažādākie apsvērumi, kāpēc nevar uzzināt, kāpēc ir sarežģīti uzzināt,” stāstīja Jarinovska.

No informācijas slēpšanas līdz sapratnei, ka tās pēc iespējas plašāka publicēšana vairo uzticēšanos, – tāds lūzums noticis pasaulē un daudzās valstīs, tostarp Lielbritānija saīsinājusi dokumentu slepenības laiku, saka pētniece.

Piemēram, Centrālās izlūkošanas pārvaldes mājaslapā izveidota elektroniska datu bāze, kur pieejami dažādi savulaik slepeni dokumenti, tostarp tādi, kuros minēts Latvijas vārds. Latvijā elektroniski publicēt deklasificētos dokumentus kopš pagājušā gada janvāra sākusi Valsts kanceleja. Te atrodams neliels skaits savulaik slēptu dokumentu, piemēram, par ”Parex” bankas pārņemšanu vai ”Grindex” akciju pārdošanas nosacījumiem. Tikmēr drošības iestāžu mājaslapās šādas informācijas nav, turklāt, piemēram, Satversmes aizsardzības birojs pētniekiem pat nesniedz atbildi, ir vai nav valsts noslēpums tās telpās glabātie VDK dokumenti.

Cik viegli teorētiski ir piekļūt pirms vairāk nekā 22 gadiem notikušās ASV prezidenta Bila Klintona vizītes Rīgā sarunu protokoliem – vienas darba dienas laikā to mēģināja pārbaudīt ”LNT Ziņu TOP 10”. Pirmā atbilde tika saņemta no Latvijas Nacionāla arhīva, kur ierobežotas pieejamības dokumenti par vizīti glabājas.

”Šajā gadījumā, lai iepazītos ar lietām, Jums ir jāgriežas Valsts prezidenta kancelejā un jālūdz atļauja, un tad ar šo atļauju jānāk uz arhīvu, kur varēsiet iepazīties ar šīm lietām lasītavā,” norāda arhīvā.

Arī no ĀM atbildes noprotams, ka tās arhīvos, iespējams, ir informācija par vizīti, bet, lai ar tiem iepazītos, vajadzīga ministrijas valsts sekretāra rakstveida atļauja.

Visilgākais laiks, lai saprastu, kā rīkoties, nepieciešams Valsts prezidenta kancelejai. Ja kāds lūgtu piekļuvi Klintona vizītes dokumentiem, kanceleja to vērtētu. Taču vienlaikus tā uzsver – šos dokumentus ātrāk par 30 gadiem atslepenot nav plānots, turklāt būtu vajadzīga arī ASV piekrišana.

Tomēr ir notikumi, par kuriem liecību nebūs. Piemēram, atšķirībā no britiem, kuri dokumentējuši pat premjeres saraksti ar padomniekiem, Latvijā šobrīd netiekot protokolētas pat Valsts prezidenta tikšanās ar ministriem un valdības vadītāju. Tas nozīmē, ka vēsturē iztrūks lapaspuse, piemēram, par kaut vai Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) pēdējā tikšanās reizē runāto.

Lasi vēl