Latvija Eiropas Savienības labklājību sasniegs vien pēc 25-30 gadiem

8 komentāri

Brīvdienu nākamnedēļ daudzi uztver kā tik ierastu un pašsaprotamu, ka retais vairs atceras, ka 1. maijā tiek svinēta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena un arī Darba svētki. Šajā dienā ir vēl svarīgāks iemesls – pirms 15 gadiem Latvija pievienojās Eiropas Savienībai.

LNT skaidro, kā mūsu dzīvi mainījis vienotais preču un darba tirgus, kādās debesīs cēlušās cenās, kā piepildījušie solījumi sasniegt tā saukto “Eiropas vidējo līmeni”, un kas dzīvē izrādījies daudz savādāks, nekā cerēts.

Nelielu maizes ceptuvi Salaspilī Valdis Circenis vada jau 27 gadus. Viņš atceras – mežonīgajos 90. gājis raibi, bija iespēja labi pelnīt. Uzņēmējs gan saprata, ka tas tā ilgi nevarētu turpināties. Interesants bijis arī 2000. gadu sākums, kad visi jau runāja par Eiropas fondu naudu, ieradās dučiem ārvalstu konsultanti ar jaunām zināšanām, informāciju, iniciatīvām.

Par spīti eiroskeptiķu kritikai, maiznīcas vadītājs bija to 67% iedzīvotāju vidū, kuri jau sākotnēji atbalstīja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pirms 15 gadiem. Un runa nebija tikai par naudu. “Man likās, ka tas ir vienīgais saprātīgais ceļš, kur mums iet, jo faktiski otrs virziens bija austrumi, un tur nu gan galīgi negribējās lūkoties vairāk. Ja tas nebūtu noticis, mēs būtu postpadomju telpā un mocītos ar visām sekām, kuras redzam šobrīd, piemēram, Ukrainā.”

Pievienošanās Eiropas Savienības valstu klubam uzņēmumam palīdzēja attīstīties, bet vienlaikus radīja jaunus izaicinājumus – netiešu konkurenci. Līdz pat šodienai maizes tapšanā izmantotas savulaik par Eiropas fondu naudu pirktās iekārtas. Un tas ļāva noturēties tirgū pēc robežu atvēršanas, kad cilvēki vēlējās pamēģināt arī citus Eiropas labumus, kā dēļ savukārt mazinājās Latvijā ražotās maizes patēriņš.

“Saglabājām konkurētspējīgu pašizmaksu produktam, jo neattīstījāmies mēs vieni, attīstījās arī līdzās citi, jāsaka, piemēram, ka mūsu tirgū nav ienākusi Polijas vai Lietuvas maize. Latvija patērē savu izaudzēto maizi, savu izejvielu, mēs šinī segmentā tirgu esam gandrīz 99% noturējuši.”

Maizes cenas pēc iestāšanās savienībā uz vispārējā straujas izaugsmes viļņa pieauga, krīzes laikā, kad daudzi Latviju pameta labākas dzīves meklējumos citās Eiropas valstīs, cenas mazinājās, bet tagad tās stabilizējušās līmenī, kas ir par 130–145% augstāks nekā pirms 15 gadiem. ja 2003. gadā kilograms rupjmaizes maksāja 43 centus, tagad pārsniedz vienu eiro. Uzņēmējs spriež – ja Latvija nebūtu Eiropas Savienībā, maize varētu būt vēl dārgāka nekā šobrīd, jo tad nebūtu lauksaimniecības subsīdiju.

Latvija tālajā 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībā iestājās kopā ar vēl deviņām valstīm.

Tad mums bija viens no zemākajiem iekšzemes kopprodukta rādītājiem uz cilvēku pēc pirktspējas – 47% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. 2017. gadā Latvija sasniedza 67%, bet kas gan vēl ir ceturtais zemākais 28 valstu saimē, aiz sevis atstājot vien Rumāniju, Bulgāriju, Horvātiju. Līdzvērtīgs dzīves līmenis kā Latvijā bija Grieķijā. Tomēr pēc izaugsmes tempiem no 10 valstīm Latvija uzrādījusi trešo straujāko rādītāju, secina Latvijas Bankas eksperts Uldis Rutkaste.

Viņš uzskata, ka dalība Eiropas Savienībā arī kopumā veicināja straujāku ekonomikas pieaugumu nekā, ja mēs būtu palikuši ārpusē, un tas ietekmē arī algas – Latvijā 15 gadu laikā vidējie ienākumi, ko saņem pēc nodokļu atskaitījumiem, palielinājušies no 196 eiro līdz 742 eiro jeb 3,7 reizes. Tiesa, arī cenas augušas. Tai skaitā, piemēram, burkāni, kāposti, sīpoli sadārdzinājušies vien uz pusi – ja pirms iestāšanās savienībā maksāja 26 līdz 41 centu kilogramā, pērn – 50 līdz 64 santīmus. Tikmēr sviests no 2,42 eiro sadārdzinājies līdz 11 eiro kilogramā. Kafija, alkohols, degviela, friziera pakalpojumi, kinobiļete – divas reizes vairāk.

Atskaitot inflāciju, cilvēku pirktspēja palielinājusies divas reizes, lēš eksperts. Līdz ar to arvien vairāk cilvēku, spriežot pēc aptaujām, var atļauties naudu tērēt neikdienišķām lietām, piemēram, ja pirms tam 80% nevarēja atļauties nedēļu pavadīt, ārvalstīs ceļojot, tagad tie ir 40%.

Cenas, protams, celtos arī tāpat, vienīgi sākumā iestāšanās Savienībā radīja pārāk optimistiskas gaidas par attīstību.

Neraugoties uz baiso krīzi, kā dēļ daudzi bankrotēja, ekonomika turpināja attīstīties, norāda arī investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš arī uzskata, ka Latvija izdarīja pareizo izvēli, iestājoties Eiropas Savienībā. “Šobrīd mums iestāties NATO vai Eiropā būtu bijis sarežģītāk vai neiespējami. Teiksim atklāti, tā ka mums ir superlaimējies. Ir nožēlojami, ka viena daļa cilvēku to nesaprot. Skaidrs, ka nav piepildīti un īstenoti visi sapņi, kas bija visiem Latvijas iedzīvotājiem saistībā ar iestāšanos. Un tā nekad nenotiek. Latvijas iedzīvotāji, pat vistrūcīgākie, atrodas pasaules augšējos 5%, ja ne 2% no pasaules iedzīvotājiem. Mēs esam pie pasaules bagātākā miljarda, pat vistrūcīgākais Latvijas iedzīvotājs, lai kā viņam tas neliktos.”

Viens no svarīgiem iemesliem ekonomikas pieaugumam, bija robežu atvēršana. Rindas, kavēšanās – tādu vairs nav jau 15 gadus, jo 1. maijā darbu pārtrauca 22 muitas kontroles punkti uz valsts robežām ar Igauniju un Lietuvu – un 15 – iekšzemē. Muitas uzraudzība palika tikai precēm no trešajām valstīm. Mazinājies ar muitu saistītais nodokļu slogs.

Šobrīd muitas galvenā loma ir cīņa pret narkotikām, veselībai, drošībai kaitīgām precēm, terorismu, viltotām precēm. Muitai darba tāpat pilnas rokas, kļuvis interesantāk, atzīst muitas pārstāve Irēna Knoka.

Lai sekmētu Latvijas uzplaukumu, no Eiropas Savienības kopējā katla mūsu valsts virzienā plūda miljardiem eiro. Tagad nākas secināt, ka daļu naudu neesam izmantojuši lietderīgi.

“Šo naudu esam vairāk izmantojuši, nevis, lai iemācītos pelnīt un palielinātu mūsu konkurētspēju, bet – lai uzlabotu apstākļus, izbūvētu celiņus, subsidētu lauksaimniekus, veiktu kaut kādus remontus, organizētu kaut kādus pasākumus utt. Daļa naudas ir apgūta, lai mēģinātu radīt iespaidu, ka mūsu šis te dzīves līmenis un apstākļi tuvinās Eiropas apstākļiem,” uzskata Rungainis.

Un pašreizējā situācija kopumā apliecina – tie, kas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā solīja tās vidējo labklājības līmeni sasniegt 10-15 gados, bijuši tālu no patiesības. Tā bijusi vēlmju domāšana. Spriežot pēc ekspertu teiktā, esam tikai pusceļā līdz Eiropas Savienības vidējam labklājības līmenim. Lai arī turpinot attīstīties ekonomikai, ar katru gadu arvien vairāk cilvēku dzīvos labāk, tomēr Eiropas vidējā dzīves līmeņa sasniegšanai Latvija varētu prasīt pat vēl 30 gadus.

“Ja mēs mazāk rīkotos muļķīgi un rīkotos gudri, ja mēs darītu pareizas lietas un veiksmīgāk izvairītos no nepareizām lietām, un nepieļautu kļūdas, un saimniekotu gudrāk, es domāju, ka kaut kādas paaudzes laikā 25–30 gadi mums reāli,” turpina investīciju bankas “Prudentia” partneris.

Rēķinot līdzšinējos ekonomikas attīstības tempos, laiks līdz Eiropas līmeņa labklājībai varētu būt mazāks – 15 līdz 20 gadi, tomēr Latvijas Bankas eksperts norāda – jo tuvāk pienākam ES vidējam ienākuma līmenim, jo grūtāk uzturēt tā izaugsmi un sasniegt nākamo līmeni.

Taču kamēr Rīgā un tās reģionā jau sasniegts Eiropas Savienības vidējo dzīves līmenis, veiksmes stāstu vairākos citos Latvijas reģionos vēl tik spilgti ne tuvu neizjūt.

Spriežot pēc jaunākajām iedzīvotāju aptaujām, 73% iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir ieguvēja no dalības Eiropas Savienībā, galvenokārt uzsverot jaunas darba iespējas, ekonomisko izaugsmi un drošību.

8 komentāri