“Latvietis latvieša sajūtu var iegūt tikai Latvijā” – saruna ar labklājības vēstnieku Agni Stibi

Pievienot komentāru
“Latvietis latvieša sajūtu var iegūt tikai Latvijā” – saruna ar labklājības vēstnieku Agni Stibi

Daudzi zinātnieki no Latvijas, kas izkaisīti pētniecības komandās visā pasaulē, klātienē svētku salūtu neredzēs, tomēr viņi Latvijas simtgadi jau ir nosvinējuši – šogad tiekoties 4. Pasaules latviešu zinātnieku kongresā un daloties ar pieredzi dažādās zinātņu jomās.

LNT Ziņas tikās ar citādas labklājības vēstnieku Agni Stibi, kurš sociālās inženierijas iespējas pēta pasaules prestižākajā augstskolā – Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā. Kā viņš gatavs ar tehnoloģijām mainīt cilvēku paradumus visā pasaulē, sākot ar mūsu ledusskapi un beidzot ar krāsām pilsētu ielās? Kāpēc viņš tic nākotnei, kas balstīta labklājībā?

Pasauli noteikti varētu padarīt labāku, bet tam ir nepieciešamas divas lietas – tehnoloģiski sasniegumi un cilvēka daba. Un tās divas – jāapvieno. Cilvēku labākai un veselīgākai dzīvei nākotnē cieši tic profesors Agnis Stibe.

“Mani zinātniskie pētījumi ir par to, kā mēs varam izveidot jaunas inovācijas. Tās ir tehnoloģiju vai inovācijas, vai tās ir pilsētvides, vai vienkārši tehnoloģiski bāzētas inovācijas, lai veiktu attieksmes transformāciju,” viņš saka.

Kad Agnis bija mazs – viņš sapņoja kļūt par autovadītāju un, braucot kopā ar tēti,vēroja mašīnu numurus un jau tad mēģināja tos sasaistīt ar matemātiku. Bet šodien Stibe jau iekarojis stabilu vietu pasaules zinātnieku aprindās. Viņš ir transformējošas labklājības teorijas pamatlicējs un vēstnieks, Pasaules vadošā tehnoloģiju institūta – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta – Mediju laboratorijas zinātnieks, padomnieks Austrālijas tirgus līderim veselīgo brokastu ražošanā. Agņa Stibes dzīvesvieta jau astoto gadu ir Parīze. Tur ir viņa pamatdarbs kā pasniedzējam un katru dienu rit arī komunikācija ar citiem zinātniekiem visā pasaulē.

“Apmēram pirms astoņiem gadiem, pēc veiksmīgas karjeras industrijā, es izlēmu, strādājot ar informācijas tehnoloģijām, ar mārketingu un reklāmām, ka manas personīgās dzīves piepildījums nav sasniegts un es uzdevu sev jautājumu, ko tad es vēlos darīt? Un, kā vēsta austrumu kultūras, tad cilvēks, kurš dara visu dienu to, kas viņam, patīk ir laimīgs un tad es pameklēju “Google” un atradu tādu kombināciju, kurā es gribēju veikt savu doktora darbu.”

Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā viņš sevi dēvēja par sociālo inženieri, – kombinēja inženieri ar socioloģiju, taču šobrīd fokusējas uz transformācijas zinātni, kas būtībā ietver cilvēka attieksmes pret lietām- maiņu, izmantojot tehnoloģiskus risinājumus vidē.

“Transformējošas labklājības vēstnieks. Es tas esmu un es tādus gribētu redzēt arī pārvaldē un akadēmiskajā vidē. Tas kā es to cenšos darīt tas ir – atmaskot, jo bieži vien tas ir mīts. Tas, ko mēs neredzam, to mēs saucam par mītu. Paskatāmies uz latviešiem 1000 gadus atpakaļ- mīts ir miglā, mīts ir mežā. Un šinī gadījumā mīts ir galvā. Mēs neredzam. Mēs redzam uzvedību, mēs redzam vidi un tad mēs strādājam vai nu ar uzvedību, vai ar vidi. Tā vieta, kur šī transformācija ir visreālāk iespējama tā ir tā neredzamā daļa, tā ir attieksme. Un es to gribu parādīt un atmaskot, ka tur ir ļoti praktisks process, zinātniski balstīts un mēs varam veikt šo attieksmes transformāciju. Šo te neredzamo daļu pieslīpēt un pamanīt. Tā lai pašam cilvēkam ir labāk un cilvēkam lielāka labklājība,” stāsta profesors.

“Viens no diviem rīkiem, kas ir manu astoņu transformējošo rīku grupā, kur motivācija ir viens no elementiem. Tātad motivācija ir saistīta ar mūsu domām un vide ir tas, kas var mūs gan ierobežot, gan iespējot. Bet šīs divas lietas nav vienīgās. Bet tās divas lietas nosaka, vai mūsu uzvedība parādīsies, vai ne, un viena lieta, ka mēs varam mainīt kaut ko savā vidē, ja mums ir mikroviļņu krāsns, tad mēs to izmantosim, bet ja nav, tad neizmantosim. Neatkarīgi no mūsu attieksmes. Bet var arī būt, ka šī vide ir atbalstoša, bet attieksme par zemu un tad mēs varam celt attieksmi. Un tā ir tā vieta. Motivācija un attieksme bieži vien ir tas pats.”

1. janvārī daudzi nereti nolemj neēst vairāk sliktas lietas – notievēt. Kā praktiski palīdzēt to realizēt dzīvē?

“Es palīdzēšu izveidot tādu ekosistēmu vai inovāciju, kura tad palīdzēs cilvēkiem sasniegt šo mērķi ēst veselīgāk. Un tur ir dažādi līmeņi. Sāksim ar mājas līmeni. Iedomājaties – gudrus ledusskapjus un tas zina, kas ir saturā ne tikai pašam, bet arī pārējiem daudzstāvu mājas iedzīvotājiem. Pieņemsim, ka tev daudzstāvu mājā ir liela daļa šo veselīgo pārtikas piekritēju, bet mēs nezinām kurā dzīvoklī ir kas, bet ledusskapī, kad mēs atveram, teiksim, uz kaut kādas sienas – izgaismojās šīs te proporcijas. Un tagad mēs zinām, ka mūsu ledusskapī veselīgais ir apmēram 70%, vai 40%, bet vidēji šinī mājā ir 80% veselīga pārtika citos ledusskapjos. Un tas nenozīmē, kaut kur Amerikā, vai Austrālijā, bet manā mājā ir cilvēki, kas domā par veselīgu uzturu. Un tas nozīmē, ja tepat viņi ir, tad cilvēks sāk uzdot jautājumu – ja citi var, tad varbūt es arī varu. Motivācija ir pieejama citos cilvēkos. Citu motivētu cilvēku piemēros.”

Būtisks arī jautājums par cilvēku atgriešanos pie vecajiem ieradumiem, profesors uzskata, ka – ja apkārt ir pietiekami daudz tehnoloģisku, motivējošu risinājumu, tad atpakaļceļš ir daudz mazāk iespējams.

“Pamatuzstādījums ir tāds, jo vairāk mums būs šīs inovācijas apkārt, jo vairāk mūs iespējos un būs mazāka varbūtība izkrist no sistēmas, jo cilvēkam – ņemsim to pašu smēķēšanu. Nu, nav nekā cita. Cilvēks ir atstāts viens. Un tad viņš nonāk ietekmē, kur ir cilvēki, kas nesmēķē kopā ar viņu un, kas smēķē. Un tad cilvēks ar savu motivācijas daļu ir vājāks, bet ar citu apkārtējo cilvēku pozitīvo motivāciju – cilvēks ir spēcīgāks.”

Agnis uzskata, ka cilvēki dalās trīs grupās – “sarkanie”, tādi, kuri nemainīsies, “dzeltenie”, kas ir 1. janvāra cilvēki un “zaļie”, kas to jau dara un ir gatavi mainīties. Robeža starp “zaļajiem” un “dzeltenajiem” ir visefektīvākais starta punkts un “zaļajiem” kļūstot lielākiem, tehnoloģijām to provocējot, viņi sāk kļūt jau tik lieli, ka “sarkanie” domā: paga, paga – mēs tā kā pēdējie esam palikuši un tas var transformēt arī tos, neticīgos.

Arī pilsētu arhitektūras ideoloģija var būt cieši saistīta ar cilvēka dabu un attieksmi. Pilsētvides pamatelements ir cilvēki, kas to veido. Jebkura pasaules pilsēta, kurai ir savs tēls – kādā brīdī kļuvusi par tādu, pateicoties kāda cilvēka lēmumam, attieksmei, vai cilvēku grupas attieksmei. Un tas arī nozīmē, ka šajā pašā uzbūvētajā vidē parādās citi cilvēki ar transformētu attieksmi par to, kādai ir jābūt pilsētai – tā transformēsies. Cilvēku attieksmi ietekmē, piemēram, pat pilsētu dekorācijas, tuvojoties Ziemassvētkiem. Vai cilvēku prātus var mainīt, piemēram, dekorācijas Rīgas ielās pārsvarā Latvijai ne tik ļoti raksturīgajos zilos toņos?

“Mēs ļoti daudz ko varam izdarīt ar Ziemassvētku dekorācijām. Un to, kādu sajūtu vai kādu iekšēju emociju tas veido. Jā! Un atkal izkristalizējam to atslēgas punktu šinī zilajā dekorācijā. Ir cilvēks, kurš administrācijā pasaka, ka dekorācijas būs zilas un tās izskatīsies tieši tā. Tas nozīmē, ka cilvēks ar atbalstošo grupu, kas pieņem lēmumu – dekorācijas būs, sarkanas, baltas, vai zilas – tas atstās attieksmi uz visu sociālo vidi, kas to redz, un tāpēc es uzskatu, ka šiem cilvēkiem ir tik liela atbildība par saviem lēmumiem, un es gribētu, lai šie cilvēki konsultētos ar transformējošas attīstības vēstniekiem pašās pārvaldēs, kuri tad pateiktu, kura izvēle atstās kādu iespaidu uz cilvēku labklājību pilsētā.”

“Pirmais solis, lai es ieraudzītu Rīgu tādu, kā es gribētu. Ir jābūt cilvēkam, kas šeit dzīvo ikdienā un iet uz pašvaldību strādāt ar lepnumu un ar godu un ar nosaukumu transformējušas labklājības vēstnieks. Šis būs tas cilvēks, kurš esot Rīgā katru dienu, zinās daudz tuvāk, kas šobrīd notiek un kādas iespējams attieksmes būtu jāpārmaina citā pārvaldē vai lielās organizācijās Rīgā, lai apvienotos un pieņemtu, kurš tad un kur sāk. Es, kā cilvēks, kurš jau astoņus gadus nav Rīgā, varētu tikai maldināt ar saviem ieteikumiem, jo viņi varbūt ir ļoti pieņemami, manuprāt, bet nav saskaņā ar to, kas šobrīd notiek Rīgā.”

Kā atrast transformācijas vēstnieku, vai redzat sev sekotāju? “Šobrīd, pagaidām pasaulē es ekvivalentu neesmu redzējis, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri studē sociālo psiholoģiju, kuri studē inovatīvas tehnoloģijas, kuras var piemērot transformācijai un es pieļauju, ka tas nav tik daudz izglītības jautājums, kā attieksmes jautājums. Ja iepriekš cilvēks ir audzis un attīstījies pēc savas dabas, ka es esmu vērsts uz labklājību, un tad šo transformējošo zinātni pieliek klāt un ir šī augstā atbildības sajūta un ētikas normas – mēs esam ieguvuši cilvēku. Uztaisām eksperimentu. Izsludinām vakanci. Transformējošas labklājības vēstnieks Rīgas domē. Lūdzu, paskatīsimies, cik daudz cilvēku atnāks. Es varu palīdzēt ar atlases procesu,” ierosina Stibe.

Viņš pats kopā ar virkni citiem zinātniekiem strādājis pie dažādiem tehnoloģiju un cilvēka uzvedības maiņas risinājumiem. Masačūsetsas Universitātē tapis arī pētījums par velosipēdiem. Zinātnieki vienojās ar 14 lieliem uzņēmumiem un organizācijām, ka tie uzaicinās visus savus darbiniekus piedalīties pētījumā jeb lietojuma transformēšanas inovācijā, aicinot auto nomainīt ar velosipēdu.

“Katru dienu cilvēki, kas brauca uz darbu ar riteni turp un atpakaļ, caur sistēmu pateica, ka viņi to darīja. Un mēs skatījāmies uz to daļu, kas jau brauc ar divriteņiem, lai izmantotu šo te pozitīvo, sociālo situāciju, lai iedrošinātu pārējos uzņēmuma darbiniekus. Un šos rezultātus sarindojām tādā tā kā rangā no kompānijas, kurā to dara visvairāk cilvēku. Un, kas būtiskākais, tas nebija tā, ka tas palika tikai vienā slēgtajā telefonā, mēs palūdzām to uzlikt uz lielajiem ekrāniem, kas ir uzņēmumu birojos,” viņš stāsta.

“Un tad viņi redzēja, kur viņu uzņēmums ir šajā rangā. Un mums ir bildes, kur šie cilvēki stāv un apspriež savu vietu šajā rangā. Mēs, piemēram, esam otrajā vietā, un tad prasa blakus stāvošajam: vai tev ir divritenis? Varbūt tu arī var atbraukt uz darbu?”

Agnis ir pārliecināts, ka tāda sistēma strādātu arī Latvijas uzņēmumos un tad ielās parādītos daudz vairāk riteņbraucēju. Tas būtu signāls Rīgas plānotājiem veikt vides izmaiņas, lai šo plūsmu atbalstītu. Līdzīgu projektu zinātnieki izstrādājuši par veselīgas pārtikas izvēli veikalos: “Tātad lielveikalos, ja mēs gribētu, mēs varētu tā ātri nokrāsot. Ir produkti, kas ir veselīgi, tie, piemēram, zaļie. Kas ne tik veselīgi – sarkanie un šie dati ir kases aparātos un visās sistēmās, bet mēs viņus neredzam. Šobrīd nav caurspīdīguma. Pasniedzot šos datus nevis katram individuāli, bet grupveida – šajā veikalā kā grozi izskatījās vidēji starp zaļajiem un sarkanajiem produktiem šodien, tad mēs ar šo vidējo statistisko dotu cilvēkam iespēju vērsties pie savas motivācijas.”

Pāris dienas pēc intervijas Agnis Stibe jau ir Viļņā, tad Parīzē, bet nu jau viņš ir Čehijā. Bet, kad viņš atkal atgriezīsies Latvijā, tad apciemos šeit savu ģimeni un dosies dabā: “Pie kāda Latvijas ezera vai upēm. Man patīk makšķerēšana. Un tas ir tas, ko mēs ar tēvu ļoti bieži darām, un viena no populārākajām vietām ir Usmas ezers. (LNT: Kā jums visvairāk pietrūkst, Francijā esot?)

“Ir tāda lieta, ja mēs domājam, ka mums kā kas pietrūkst, tad mēs atņemam no sevis kādu daļiņu, ar ko mēs pasakām, ka mēs neesam pietiekami pilni ar to, ko mēs esam. Man pat nav atbildes uz šo jautājumu. Pamostoties no rīta, principā nekā nepietrūkst līdz tam brīdim, kad ienāk doma prātā, ka kaut kā pietrūkst, un, ja mēs to domu neielaižam, tad mums ir pilnīgi viss – visa enerģija!”

“Es esmu ļoti skaidri sapratis – latvietis latvieša sajūtu var iegūt tikai Latvijā. Tas ir arī viss. Var dzīvot jebkur pasaulē, nekad nebūs tāda sajūta, kuru latvietis var iegūt Latvijā. To nav iespējams atrast nekur citur. Mēs te esam izauguši, mēs zinām, kas ir Latvija, sākot ar ēdieniem, dziesmām un sajūtām viens otru satiekot. Dzīvojot ārzemēs, tas nav iespējams nekādā veidā. Tad vai nu cilvēks pārvēršas jau par citas tautas cilvēku, ir attieksmes transformācija, tā cilvēka izvēlēta, bet es personīgi jūtu – tas nav mans ceļš, un mans ceļš vienmēr vedīs atpakaļ uz Latviju.”