Lai gan skolās mācās tūkstošiem disleksiķu, Latvijā joprojām nav noteikta veida, kā šo diagnozi noteikt

1 komentārs

Otrdien Rīgā tika godināti ļoti īpaši skolēni – izcilības balvas tika pasniegtas jauniešiem ar disleksiju, kuri spējuši gūt panākumus. Latvijā joprojām nav precīzas uzskaites, cik ir disleksiķu, un nav arī vienota veida, kā to noteikt.

Bērniem, kuriem ir disleksija, jāpaļaujas uz savu centību un vecāku atbalstu, jo aizvien ne visās skolās spēj atpazīt šo mācīšanās traucējumu un ļauj izmantot mācīšanās palīgrīkus.

18 gadus vecais Renārs Miloševskis jau bērnībā zināja, ka kļūs par ķīmiķi, un tagad mērķi piepilda, mācoties RTU Olaines tehnoloģiju koledžā. Taču līdzšinējais ceļš līdz izglītībai nav bijis tāds kā citiem klasesbiedriem. Puisim ir disleksija. Tā nav slimība vai attīstības problēma, bet gan specifisks mācīšanās traucējums, kas rada grūtības precīzi un tekoši lasīt un rakstīt vārdus. Tas neietekmē intelektuālās spējas, taču disleksiķiem nepieciešama atšķirīga pieeja mācībās.

Tā kā Latvijā šī smadzeņu darbības īpatnība joprojām ir sveša, daudzi bērni ar apgrūtinātu lasītspēju skolā saskaras ar grūtībām.

“Pirmajās klasēs bija pagrūti, tādēļ ka lasīšana bija lēnāka nekā pārējiem. Bija grūti ietilpt vienā ritmā. Koledžā, tā dēļ ka ejam laboratorijās, tur lasīšana nav tā lielākā problēma. Pārējās stundās mēģinu tikt līdzi, pagaidām man izdodas,” atklāj Renārs.

Pašlaik galvenokārt no vecāku iesaistīšanās atkarīgi bērna panākumi skolā. Renāra mamma Linda stāsta, ka pirmajos skolas gados stundām ilgi pēc skolas pārlasījuši un apguvuši mācību vielu. Paveicās arī ar saprotošiem skolotājiem. “Lai tiktu līdzi, lasīju priekšā garos tekstus, lai viņš apgūtu vielu. Tas paņem daudz vairāk laika nekā pārējiem. Ja vecāki neiesaistās, bērniem ir grūti. Man laimējās, ka mani uzklausīja un saprata.”

Par to, ka vairāk pašai jāveltī laiks mācībām, stāsta arī Teikas vidusskolas audzēkne Patrīcija Danilāne. Viņai ir izteikts radošums, taču lēnāk padodas valodu apguve. “Man ir vairāk pašai jāstrādā. Mājās jāpārlasa, ilgāk jāsēž pie priekšmetiem, kas saistīti ar valodu. Vai arī jautāju skolotājai, lai man paskaidro un palīdz.”

Latvijā nav vienota veida kā diagnosticēt, vai bērnam piemīt disleksija. Rietumvalstīs to nosaka sākumskolā, pārbaudot, cik vārdu skolēns minūtē lasa un kādas ir viņa fonoloģiskās un pareizrakstības prasmes, bet Latvijā disleksijas diagnostika ir logopēda vai neirologa kompetencē. Ne vienmēr bērnam ir šāds speciālistu atzinums, tāpēc nereti skolēni ar disleksiju sastopas ar skolotāju neizpratni un tiek vainoti slinkumā.

“Viņi ir cilvēki, kuru Latvijā nav. Vidusskolās oficiāli nav neviena skolēna ar disleksiju. Šis pārpratums nāk no padomju pedagoģijas, kad disleksiju saistīja ar pazeminātu intelektu un attīstības problēmām,” norāda Latvijas Disleksijas biedrības vadītāja Eva Birzniece.

Mūsdienu tehnoloģijas – dators vai telefons ar speciālām rakstīšanas vai klausīšanās programmām – ir lietderīgs mācību palīglīdzeklis, taču to ne vienmēr un visās skolās atļauj izmantot.

Valsts izglītības satura centrā saka, ka pašlaik ir sagatavoti grozījumi, kas atļaus skolēniem ar mācīšanās traucējumiem izmantot palīgierīces. Tos varētu pieņem tuvākajā laikā.

1 komentārs