Kuriozi, pārpratumi un negaidītas veiksmes – LNT žurnālisti piedzīvojuši visai “raibas” epizodes

Pievienot komentāru
Kuriozi, pārpratumi un negaidītas veiksmes – LNT žurnālisti piedzīvojuši visai “raibas” epizodes

Bet ziņās neiztikt arī bez veselīga humora dzirksts un tām daudzajām situācijām, kas var notikt tikai televīzijā. 23 gadu laikā Ziņu dienesta komandai sakrājies daudz stāstu – gan kuriozu, gan pārpratumiem pilnu, gan arī par negaidītām veiksmēm.

Reportieru, producentu, operatoru un tehniskā personāla vidējais darba stāžs LNT Ziņās ir 16 gadu. Vieni no ilggadējākajiem LNT reportieriem ir Gatis Suhoveckis un Ivo Jurkāns, kuri darbu ziņās sāka 1998. gadā, tātad pirms 21 gada.

Ivo kā jokaināko atgadījumu atceras cilvēku ar vienādu uzvārdu sajaukšanu, domājot, ka tas ir politologs, bet patiesībā nav politologs.

Savukārt LNT Ziņu bijušais reportieris Uldis Jaunzems stāsta par kuriozu ar vienu no Latvijas prezidentiem: “Prezidenta Zatlera laiks. Man zvana telefons uz galda, un cilvēks lūdz, lai viņu ielaiž iekšā televīzijā. “Pie kā jūs esat?” Es jautāju. “Es esmu prezidents!” Taču es skaidri zinu, ka tā nav prezidenta Zatlera balss. Es saku: “Jā, jā, kārtējais joks, tad es esmu Ziemassvētku vecītis.” Saruna beidzas, un man pēkšņi pielec – tā bija Gunta Ulmaņa balss. Situāciju neizdevās glābt.”

Kolēģe Lāsma Bindare no savas darba ikdienas atceras burtiskā nozīmē dzēlīgu kuriozu. Intervijas laikā iekštelpās ar politologu Lāsmai vairākkārt iedzēla lapsene: “Un viņa man iekoda zem svārkiem, nu tādā vietā, no kurienes viņu ārā nevar dabūt. Interviju man vajadzēja, un es cietos. Un viņa koda, koda un koda, un es domāju, kaut viņš vienreiz beigtu runāt.  Vakarā man nācās saukt ātro palīdzību, jo sāka pampt viss kakls un mēle.”

Lai skatītājiem parādītu visas iespējās dabas kataklizmas un trakākos laika apstākļus, LNT Ziņu reportieriem tas ir bijis jāpieredz pašiem uz savas ādas.

“Helikoptera radītā sniega vētra nogāza mūs gar zemi, mēs apgāzāmies, mūs aizpūta tālāk uz priekšu kopā ar statīvu un kameru. Diezgan ekstremāli,” atceras LNT Ziņu žurnālists Aleksis Zoldners.

Militārā tehnika mēdz būt tik skaļa, ka tikai pēc atgriešanās no filmēšanas saproti – pašu reportieri nedzird. Piemēram, kolēģei Ievai nācās studijā veikt audio dublāžu pašai sev, cenšoties atkārtot intonācijas.

Daudzkārt nācies meklēt izeju no tehniski problemātiskām situācijām. Ilze Dobele 2013. gadā ierodas Zambijā, bet pazūd bagāža ar filmēšanas aprīkojumu. Steigā jāsaprot, kur Āfrikā noīrēt kameru: “Es visiem zvanīju tajā vakarā, lai saprastu, vai es vispār drīkstu to darīt, jo tas maksāja naudu. Vienīgais, kurš atbildēja, bija Edgars Barbaks, un es viņam teicu: “Tagad tu klausies – tu esi vienīgais, kuru es sazvanīju. Es esmu Zambijā, man nav kameras, nevaru strādāt, prasi Inesei, vai es drīkstu īrēt. Edgars atbild: protams, tu tur kaut kur atpūties sestdienā un tagad mani āzē.”

No sākotnēji bezcerīgās situācija Ilze izkļuva, ar Zambijā atrasto kameru nofilmējot pat septiņus sižetus: “Pluss tam, man koferī bija visas manas drēbes. Un es visu laiku biju pateicīga pārējiem delegācijas locekļiem, kas vienkārši padalījās ar kaut ko, lai es varētu veselu nedēļu Zambijā nodzīvot.”

Ilzei otra tehniski sarežģītā situācija radās 2017. gadā Berlīnē. Leģendārā kino zinātniece Valentīna Freimane sliktās pašsajūtas dēļ atteica video interviju, bet piekrita sniegt tikai balss ierakstam. “Mēs nestrādājam radio, mēs strādājam televīzijā. Nākamais mūsu uzdevums kopā ar operatoru Uldi Veisu – ko darīt ar šo materiālu,” atminas Ilze Dobele.

Tika nolemts nofilmēt ar Valentīnu Freimani saistītās adreses Berlīnē, lai ilustrētu viņas stāstīto. “Viņas foto vai uzfilmētais dzīvoklī var būt par paņēmienu, kā varu ierakstīto audio balso noklāt, lai skatītājam būtu interesanti un pievienot reālos klātesamības momentus.”

Taču ir temati, kuriem nav vizualizācijas, un tad reportieri kā pie glābējas vērsušies pie LNT režisorēm Zanes un Annas Šteinbergām. Viņas spējušas veikt dažādu notikumu rekonstrukcijas, vizualizēt, piemēram, korupciju, naudas atmazgāšanu, jēlas gaļas ēšanu, imitēt narkotiku maisiņu rīšanu, vai izpausties ar vizuālo humoru.

Lai pasniegšanas forma būtu skatītājiem interesanta, esam centušies veikt eksperimentus, piemēram, lūdzot cilvēkiem pagatavot ēst no valsts noteiktā iztikas minimuma. Reportieri ir iesaistījušies pat noziegumu risināšanā, ko nav spējusi policija.

“Viens no gadījumiem, kad vispār ir bijis vērts būt žurnālistei, ir gadījums pirms 20 gadiem, kad es kā LNT Ziņu žurnāliste uzzināju par mazu meitenīti Vladislavu, kurai māte dzērumā bija nodedzinājusi abas kājas, bet  policija ilgstoši nespēja šo māti atrast un tiesāt. Man tas prasīja dažas stundas apbraukāt visas iespējamās zināmās adreses un to noskaidrot, kur māte atrodas. Māte tika tiesāta. Atņemtas vecāku tiesības, un tas deva iespējas bērnam tikt adoptētam, iegūt labu ģimeni, un atbilstošu ārstēšanu,” teic LNT Ziņu bijusī žurnāliste Gunta Gaidamoviča.

Savukārt Danai Albrehtai atmiņā ir spilgts piemērs, kā viņa atrada slepkavības ieroci, bet policija ignorēja: “Neviens no likumsargiem, kurus es uzrunāju, neuzskatīja par vajadzību atnākt un paskatīties. Neviens man neticēja, acīmredzot domāja: blondīne, sieviete.”

Taču Danas atradums būtiski mainīja pavērsienu no gāzes sprādziena mājā kā nelaimes gadījuma uz gāzes sprādzienu, ar ko slēpt slepkavības pēdas: “Es atradu nozieguma ieroci, pēc tam bija dienesta izmeklēšanas, bija pārbaudes, cilvēki tika atlaisti no darba par to, ka viņi nereaģēja, jo nebija pietiekami pārmeklējuši nozieguma vietu.”

Arī paši LNT ziņu reportieri centušies būt atraktīvi kameras priekšā. Piemēram, reportieriem var nākties stāties cilvēku ķēdē, lai glābtu vistas. Un bieži nācies baudīt arī gastronomiski ne tā tās garšīgākās lietas.

“Man pašam šķitis, ka starp visiem Latvijas medijiem LNT Ziņas bijuši gaumīgi ekrāna huligāni, stilīgos veidos prasmīgi lietot animācijas dizainu, piemēram, sižetā par influenceriem pašam izliekoties par jūtūberi,” teic žurnālists Uldis Āboliņš.

Un LNT Ziņās ļoti nozīmīgi ir kadrā neredzamie kolēģi, piemēram, grafikas dizaineri un video montāžās speciālisti.

“Pēc vienas trakas montāžas viens žurnālists gribēja atvainoties, bet es viņam gribēju atriebties un iznest viņu nedaudz cauri. Brīdī, kad viņš pajautāja manu telefona numuru, es iedevu Tvaika ielas numuru, lai saprot, cik tālu mani ir novedis. Nu, tad piezvanīja uz Tvaika ielu un, protams, pajautāja, vai Baibu varētu pasaukt,” stāsta LNT montāžiste Baiba.