Komiksa par Lāčplēsi autors, vjetnamiešu mākslinieks Kao Viets Ngujens ieguvis Latvijas pilsonību

Pievienot komentāru

Vjetnamiešu mākslinieks Kao Viets Ngujens, kurš komiksos ietērpis ne vienu vien stāstu par Lāčplēša gaitām un citiem latviešu mītiskajiem tēliem, pēc 16 gadiem Latvijā beidzot ieguvis mūsu valsts pilsonību. Līdz jaunajai pasei gan vēl jāgaida birokrātisko šķēršļu dēļ.

Vjetnamiešu mākslinieks iekārtojies Rīgas klusajā centrā, komunālā dzīvokļa istabiņā. Viņa ikdiena nav mainījusies arī pēc Latvijas pilsonības iegūšanas. Iespējams tāpēc, ka te dzīvo jau ilgi.

“Desmit gadus biju par to domājis, jo 2008. gadā, kad pabeidzu Rozentāla skolu, man bija iespēja kārtot šo naturalizāciju, jo man latviešu valodā bija eksāmens, bet ilgi domāju, jo visi teica, Latvijā drīz būs krīze, būs slikti,” stāsta vjetnamiešu mākslinieks.

Tā šis pārdomu periods ieilga. Bet mākslinieks uzskata: neko nevar nokavēt. “Tagad Latvijai ir vajadzīgi cilvēki, mums cilvēks ļoti dārgs, viens aiziet, mēs kaut ko pazaudējam, ja viens nāk – tā jau ir vērtība.”

Atteikties no Vjetnamas pilsonības bijis daudz sarežģītāk, nekā pārbaudījumi pilsonības iegūšanai. Kao uz Latviju atveda tēvs, kurš apprecējās ar latvieti. Pamāte tūdaļ saskatīja zēnā talantu. Aizveda viņu uz mākslas skolu, līdzi ņemot Kao komiksu mapi. Apgūstot latviešu valodu, Kao bibliotēkā uzdūrās varoņeposam “Lāčplēsis”. Šī izvēle izrādījās liktenīga.  Zēnam dzima ideja par komiksu. Kas turklāt tika izdots un bija par iemeslu, lai arī LNT Ziņas toreiz šo brīnumbērnu intervētu. Viņam tad padomā bija jau nākamais komikss.

Tagad galds nokrauts ar daudziem viņa komiksiem. Sapnis piepildīts gan par Kurbadu, gan Tālavas taurētāju. “Pirmā grāmata man bija diplomdarbs, kad pabeidzu Rozentāla skolu. Tas bija ļoti sen. Visi tik smieklīgi uzzīmēti, man kauns, kad skatos uz saviem vecajiem darbiem,” saka Kao.

Vienā komiksa grāmatā ir ap 200 zīmējumu. Sākumā zīmējis tos ar roku. Ar laiku nonācis pie secinājuma, ka laiks dārgāks un sācis strādāt ar datoru.

Zīmē ar roku, tas ir ļoti labi. Bet, ja nemāki zīmēt ar roku, arī nevari zīmēt ar datoru, tā kā liela atšķirība jau nav. (..) Lai izveidotu grāmatu, tas ir darbs veselu gadu. Pats pie visa procesa strādāju – skicēšanas, zīmēšanas, maketēšanas, izdošanas, arī ar tekstu pats rakstu, bet tā labošana ir vislielākais murgs, jo redzu, ka pašiem latviešiem nav tik viegli ar to latviešu valodu.”

Jau skolā par Kao teica: latviešu mitoloģiju viņš pārzina daudz labāk nekā vidusmēra latvietis. Par nozīmīgāko pavērsienu savā ilustratora karjerā viņš uzskata dalību pie simtgades filmas par baltu ciltīm, kurai radījis krāšņas animētas epizodes.

“Es viņiem zīmēju veselu gadu, apmēram 50 zīmējumus. Tas ir mans vislielākais pasūtījums. Tas ir mans vismīļākais zīmējums par dabas mātēm. Sākumā visas bija plikas bildē un tad pie manis nāca vēsturnieks un teica: Kao, latviešu dievi nav pliki,” atceras mākslinieks.

Ar mākslinieka darbu gan grūti nopelnīt. Viņa maizes darbs ir tulkošana. Pēdējos gadus Kao bieži sastopams austrumu pierobežā: “Tas ir saistīts ar tiem bēgļiem, man jābrauc uz Daugavpili, tiesu, dokumenti ir retāk.”

Saistībā ar bēgļiem, Kao iesaistījies vēl vienā kino projektā – palīdz dokumentālistam Ivaram Zviedrim pie viņa jaunās filmas. Šobrīd viņš ir pieprasīts.

“Vienalga, esmu vjetnamietis vai latvietis, es tāpat esmu tīrs no Vjetnamas. To diemžēl vairs nevar mainīt.” Uz Vjetnamu apciemot savējos Kao tāpat brauks katru gadu un sapņo par ilustratora karjeru jau starptautiskā mērogā.