Kolkas bāka – vienīgā Latvijas sala Baltijas jūrā. Kā tur ir?

Irbes šaurums un Kolkasrags jau izsenis bijusi mānīga vieta jūrniekiem un tajā uz sēkļa uzskrējis ne viens vien kuģis, turklāt pēdējie gadījumi notikuši vēl pavisam nesenā pagātnē. Var tikai minēt, cik daudz kuģu vraku atrodas Irbes šauruma dzelmē, taču zināms ir fakts, ka tur izveidojusies lielākā kuģu kapsēta Baltijas jūrā. Tāpēc nav jābrīnās, ja Kolkas krastos izdodas atrast, piemēram, akmeņogles, kas tur regulāri tiek izskalotas no kāda sen nogrimuša tvaikoņa.

Kolkasraga bāku vēsture aizsākusies jau 13. gadsimtā – tad kurināti ugunskuri, lai signalizētu kuģiem par pagrieziena punktu no Rīgas jūras līča uz Irbes šaurumu. Sākotnēji bāka atradās Kolkas krastā, taču 19. gadsimta otrajā pusē sākās būve uz mākslīgās salas.

Tā sāka darboties 1884. gadā un var tikai apbrīnot celtniecībā iesaistītos cilvēkus, kuri pa jūru ar laivām vai ragavām ziemā transportējuši laukakmeņus no tuvējās apkaimes un pat no Sāmsalas.

Foto: Sabīne Zvirbule, Skaties.lv

Kolkas bāka atrodas nedaudz vairāk kā piecus kilometrus jūrā no Kolkas raga un no krasta tā ir labi saskatāma. Uz sauszemes šādu attālumu mērot būtu tīrais sīkums, taču vietā, kur satiekas divas straumes, nokļūšana līdz tai ir lielā mērā atkarīga arī no laika apstākļiem. Mūsu brauciens katrā virzienā ilga aptuveni stundu.

Kārdinājums nokļūt līdz šai Latvijas mērogiem eksotiskajai vietai ir bijis ne vienam vien, tomēr jāņem vērā, ka oficiāli šādi izbraucieni šobrīd var notikt tikai saskaņojot tos ar Rīgas brīvostu.

Ik pa laikam uzrodas piedzīvojumu meklētāji, kas, nerēķinoties ar jūras spēku, alkst nonākt bākā, taču tā ir būvēta uz akmeņu krāvumiem un nepiemērotos laika apstākļos tur piekļūt ir sarežģīti un pat dzīvībai bīstami.

Lai arī skats patiešām ir ziemeļnieciski romantisks, pirmā lieta, kas liek par sevi manīt, izkāpjot no laivas, ir intensīvā smaka, kas radusies putnu un viņu atstāto palieku rezultātā.

Vēsturiski te mitinājušies cilvēki ar visiem mājlopiem, bet kopš 1979. gada Kolkas bāka darbojas automātiski. Putni šobrīd ir vienīgie, kas to apdzīvo un jāteic, ka putnu te ir patiešām daudz – tik lielu ligzdu skaitu vienuviet vēl nebija nācies novērot. Dienas laikā te sastopam pārsvarā mazuļus, kuri gaida savus vecākus pārnesam maltīti.

Foto: Sabīne Zvirbule, Skaties.lv

Mūsdienu tehnoloģijas ir ieviesušas savas korekcijas bākas darbībā un vairs nav nepieciešams, lai uz vietas regulāri atrastos cilvēks. Kā mums pastāsta uzraugs, kura pārziņā ir arī citas piekrastes bākas, viņš te iegriežas, lai veiktu tehnisko apsekošanu. Pārējais viss notiek automātiski. Neraugoties uz to, ka šī saliņa atrodas atklātā jūrā, ar internetu te absolūti nav problēmu, jo, kā izrādās, tas nepieciešams bākas darbībā un arī saziņai ar kuģiem.

Foto: Sabīne Zvirbule, Skaties.lv

Uzkāpjot 21 metru augstajā bākā, no tās labā laikā var saredzēt arī pašu Roņu salu un Sāmsalu. Kolkas bākai agrāk bija daudz kopīga ar Daugavgrīvas bāku Rīgā, kuras konstrukcija arī bija salikta no metāla korpusiem. Kolkā tas joprojām ir saglabājies, taču vēsturiskā bākas apbūve gan nav tāda, kā agrāk, jo aptuveni pirms pieciem gadiem cilvēku izraisīta ugunsgrēka rezultātā nopostīta viena senajām ēkām. Šobrīd palikuši pāri tikai tās pamati un uz tiem augošās ceļmalas kumelītes.

Domājams, ka vismaz tuvākajā nākotnē Kolkas bāku legāli apmeklēt varēs vien izņēmuma kārtā, taču nepamet sajūta, ka te ir vēl neizmantots tūrisma potenciāls. Nav absolūti nekādu šaubu, ka daudzi būtu gatavi maksāt, lai šo mītisko vietu apskatītu klātienē. Protams, tas nozīmē ieguldījumu un pielāgošanos apmeklētāju vajadzībām, taču ja reiz Latvijai ir viena šāda “pērle”, tad kāpēc gan mums pašiem ar to nepalepoties?