Kā notika tiesas prāvas par sadarbības fakta konstatēšanu ar VDK?

1 komentārs

Pēc Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas publiskošanas arvien vairāk personu, kas nokļuvušas “čekas maisos”, vēlas tiesas ceļā pierādīt, ka nekad ar padomju represīvo dienestu nav sadarbojušies.

Kopš neatkarības atgūšanas vismaz 120 cilvēki ir panākuši tiesas spiedumu, ka viņi nav bijuši VDK informatori. Vairākas čekas sadarbības lietas ir skatījusi tiesnese Inese Siliņeviča, kura TV3 Ziņām atzīst, ka ne vienmēr kartotēkā iekļautās personas tiesai un sabiedrībai stāsta visu patiesību. Tomēr tiesnesis varot balstīties tikai uz Latvijā atstātajiem nedaudzajiem pierādījumiem un lieciniekiem, kuru ar katru gadu kļūst arvien mazāk.

Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča savā praksē skatījusi vairākas VDK sadarbības lietas, viņa analizējusi arī savu kolēģu spriedumus un secina, ka tikai aptuveni 5% gadījumu līdz šim tiesas ir pierādījušas, ka persona bijusi čekas aģents. Iemesli, kādēļ cilvēki vēršas tiesā, esot dažādi. Kāds vēlas savai ģimenei vai draugiem pierādīt, ka nav bijis “stukačs”, citi vēlas kandidēt vēlēšanās vai ieņemt amatus, kuros ar VDK aģenta kartīti nokļūt nevar.

“Es gribu apelēt pie tā, ka jebkurai personai ir nevainīguma princips un pats par sevi, ka VDK kartiņa ir publicēta un apskatāma, nerada nekādas juridiskās sekas,” uzsver tiesnese.

Lai apstiprinātu sadarbību ar čeku, tiesa izmanto pierādījumus un balstās uz liecinieku teikto. Pierādījumu apjoms esot trūcīgs, jo aģentu darba un personas lietas VDK paspēja izvest uz Krieviju. Tikmēr bijušie aģentu vervētāji bieži stāstot, ka neko daudz vairs neatceras. “Tas, ko liecina VDK darbinieki, parasti tās liecības satur informāciju, ka – es neatceros, es esmu piemirsis – aģenta savervēšanas faktu neatminu. Man kā tiesnesim dažkārt ir sajūta, ka viņi nesaka visu līdz galam,” turpina Siliņeviča.

VDK darbinieki atstājuši ļoti solīdu cilvēku iespaidu. “Man nav palicis prātā neviens tāds, kurš man radītu bailes vai nevēlēšanos ar viņu atrasties vienā telpā. Es pieļauju, ka tā bija attiecīgā amata specifika, viņi ir ļoti komunikabli un pozitīvi tēli. Protams, laiks ir darījis savu, taču, domāju, ka šajos cilvēkos viņu pagātne pēdas ir atstājusi uz mūžu,” uzskata tiesnese.

Personas, kuras vēlas, lai tiesa atzīst viņu nesadarbošanos ar VDK, iespējams, ne vienmēr ir atklātas līdz galam Vismaz par dažiem cilvēkiem tāds iespaids tiesnesei ir radies. “Viņi nesaka visu to, ko varētu pateikt. Viņi tos faktus, kuri neliecina viņiem par labu, noklusē. Ir daudz vairāk no šiem cilvēkiem veikuši sadarbību un atzīstami par informatoriem.”

Tas, ka tagad dažas personas savu atrašanos aģentu sarakstā skaidro ar pienākumu rakstīt, piemēram, zinātniskas atskaites, neesot būtisks apstāklis sadarbības ar VDK noskaidrošanai. Tiesa nepētot ziņojumu saturu, bet gan pašu slepenās sadarbošanās faktu. “Augstākās tiesas senāts jau 1997. gadā noteica, ka nav svarīga ziņojumu saturiskā puse. Svarīgs ir pats fakts, ka persona ir sadarbojusies ar VDK un sniegusi ziņas. Saturs nav svarīgs, lai konstatētu sadarbības faktu,” skaidro Siliņevča.

Skatot VDK lietas un uzklausot lieciniekus, bijušos čekistus, tiesnese atklājusi vēl kādu mazāk zināmu faktu. Dažiem aģentiem par ziņojumiem ir arī maksāta nauda. “Par tikšanos un informācijas sniegšanu tika saņemts arī materiāls labums. Par konkrētu informāciju varēja maksāt 15 līdz 20 rubļus. Cilvēki atzina, ka šādu atlīdzību no VDK saņēmuši.”

Tiesnese Siliņeviča atgādina, ka – ja persona vēlas pierādīt savu nesadarbošanos ar VDK, sākumā nav jādodas uz tiesu. Jāraksta iesniegums Ģenerālprokuratūrai, prokurors savāc pierādījumus un tikai tad lieta nonāk līdz tiesai.

1 komentārs