Kā latviešiem izdevās nodibināt savu valsti un ar ko varam lepoties šodien?

1 komentārs

Kā latviešiem 1918. gadā izdevās dibināt savu valsti, kā izdevās to atjaunot, par spīti, kariem, okupācijām un citām “melnajām” vēstures lappusēm? Vai tā bija apstākļu sakritība un veiksme, vai tomēr tautai jāpiemīt kādām īpašībām, lai tā izpelnītos iespēju būt patstāvīgai?

19. gadsimta otrajā pusē jaunlatvieši sevi sāka apzināties  kā kaut ko atšķirīgu no pārējām Baltijas guberņās dzīvojošām kopienām. Kad rodas apziņa, ka latviešiem ir savi kultūras, politiskie un sabiedriskās dzīves mērķi – var teikt, tas kalpo par priekšnoteikumu tam, lai Latvijas valsts ideja kādreiz pārtaptu arī par politisko realitāti. Tiesa, ceļš no iespējamības par pašiem savu valsti, līdz reālam faktam, nebūt nav īss.

Latviešu nācijas idejas pārtapšana par politisko realitāti, tas ir faktiski Pirmā pasaules kara laiks. 1917. gads pēc Krievijas cara gāšanas, kad pirmo reizi faktiski ir iespējamas atklātas politiskās diskusijas par to, ko tad mēs gribam

“No sākuma izskan publiskas domas par autonomiju, bet pēc tam, 1917. gada beigās un rudenī jau ir šī te Latvijas pilnīgas neatkarības ideja. Galvenokārt, pilsonisko labējo politiķu domās, prātos, un rīcībā, bet tas nebūt nav tik vienkārši, jo tā politikā konkurence gan latviešu sabiedrībā, gan politiskie apstākļi ir tam nelabvēlīgi, lai uzreiz, kad šī ideja ienāk politiķu prātos, to varētu īstenot,” stāsta vēsturnieks Toms Ķikuts.

“1918.gada skaistā fotogrāfija un tas skaistais brīdis, kas ir valsts dibināšana, tās patiesībā ir gada beigas un bezcerīga, politiski problemātiska gada noslēgums. un tā tiešā iespēja atkal runāt par Latvijas neatkarības idejas realizēšanu faktiski ir saistīta ar 18.gada oktobri, novembri, kad notiek, vispirms jau politiskās pārmaiņas Vācijā. Vācija ir zaudējusi visus savus sabiedrotos karā, Vācijā mainās poliskais režīms , ir jauna valdība. mainās retorika, pirmo reizi sāk runāt par tautu pašnoteikšanās tiesību ideju, par tādu domu, kas ārkārtīgi simpatizē centrālās un Austrumeiropas tautām,” norāda vēsturnieks.

“Izšķirošā vienošanās notiek laikā no 18. gada 11. novembri, – 11. novembrī Vācija kapitulē, beidzas Pirmais pasaules karš – un 18. novemrbis, tātad, septiņas dienas vēlāk. Šajā nedēļā starp 11. un 18. novembri notiek šīs izšķirošās politiķu sarunas, kurā izdodas vairāk vai mazāk vienoties starp tā teikt demokrātisko bloku, kas ir darbojies Rīgā, Vācijas okupācijas apstākļos, un no otras puses ir Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kas ir jau gadu iepriekš dibināta Valkā. kas ir otrs latviešu politiskais centrs. un tad šie politiķi nonāk pie kompromisa.”

“Faktiski tās pēdējās vienošanās, ka tieši 18. novembrī, un tieši latvju operā, tagad Nacionālajā teātrī, notiks šis akts un tautas padome būs uz skatuves, tas ir 16. un 17. novembrī. Tās izšķirošās sapulces  politisko partiju starpā, kurās vienojas par mandātu skaitu, par to kā notiks valsts pasludināšana, kas ir jaunās valsts politiskās platformas principi,” turpina vēsturnieks.

“18. novembris jau ir tāds svinīgs, skaists brīdis, kurā politiķi 39 Tautas padomes delegāti pasludina, ka ir vienojušies par neatkarīgas Latvijas republikas nodibināšanu. faktiski visas vienošanās jau ir notikušas dienu iepriekš, par tautas padomes priekšsēdētāju Jānis čakste, un ir arī vienošanās, ka pirmais pagaidu valdības prezidents ir Kārlis Ulmanis.”

“Mēs nevaram apgalvot, ka Latvijas valsts būtu tā vienīgā gaišā alternatīva, kas būtu visas sabiedrības prātos, kas būtu ļoti konsekventi pastāvējusi sabiedrības prātos 1917. un 1918. gadā.”

“Tas izšķirošais moments, kad šī pārliecība , ka tieši demokrātiska nacionāla valsts, tādu, kādu to proklamēja Latvijas tautas padome, nāk nedaudz vēlāk, 1919. gada pavasarī. kad ir tā īstā atskārsme, ko nozīmē proletariāta diktatūra, kuru sludina kreisie. tad, kad Stučkas valdība 1919. gadā sāk reāli darboties, tad Latvijas sabiedrība ierauga, ko nozīmē tā sauktā strādnieku vara., kas nemaz nav strādnieku interesēs. un šīs te simpātijas absolūti nosveras Ulmaņa valdībai par labu.”

“Tikai pakāpeniski jaunajām valstīm izdodas pārliecināt Eiropas lielvaras, ka tās  ir gatavas savam valstiskumam, ka tās ir gatavas  uzturēt savu valstiskumu savās etnogrāfiskajās robežās.”

“1919. gads bez šaubām ir izšķirošs, lai sabiedrība pati sevi apliecinātu, ka mēs esam gatavi vienoties par neatkarīgo Latviju kā mērķi, un otrkārt, lai  tīri fiziski kara apstākļos, ar ieročiem rokās, aizstāvētu jauno Latvijas valsti. un treškārt, lai ar šo politiskos un militāro apņemšanos arī sabiedrotajiem pierādītu, ka Latvijas valsts ir cienīga pastāvēt.”

“Tad, kas  šie trīs mājas darbi ir izpildīti, tad 1919. gada novembrī, bermontiādes laikā, izšķirošajās kaujās, pēc tam, kad ir apritējis pirmais gads jaunajai Latvijas valstij, valsts ir ieguvusi stabilu pamatu militāri, sabiedrībā un arī starptautiski. Galu galā sabiedroto augstākā padome Latvijas neatkarību juridiski atzīst tikai 1921. gada janvārī, tātad mazliet vairāk nekā divi gadi paiet no Latvijas valsts nodibināšanas, līdz tai juridiskai atzīšanai. Tas nav viegls ceļš, par spīti tam, ka publiski ir deklarēts tautu pašnoteikšanās princips,” skaidro Ķikuts.

Pasaulē ir simtiem tautu, kam nav un nekad nav bijis savas valsts. Latvieši, spītējot diviem pasaules kariem, nežēlīgām izsūtīšanām, un ilgam laika posmam svešu varu jūgā, spējuši ne vien izveidot, bet arī saglabāt savu valsti. Kā mums tas izdevies? Kādas ir tās īpašības, kādam gribasspēkam latviešiem ir bijis jāpiemīt, lai ne tikai izveidotu, dibinātu valsti, bet lai arī pēc daudziem gadiem saglabātu šo ideju par valsti dzīvu un neatkarību spētu atjaunot?

“Griba un vēlēšanās noteikti ir pats svarīgākais, un apziņa par to, kas tu esi, un ka tev ir sava esība un sava atsevišķa identitāte,” pauž eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

TV3: Kā jūs teiktu, ir pagājuši nu jau teju 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, kādi ir mēs esam, vai mēs būtu spējīgi vēlreiz, ja būtu vajadzīgs, šo cīņu izcīnīt? 

Vīķe-Freiberga: “Man šķiet, ka tajā brīdī, kad nāca tā trešā atmoda, nāca ar savā pieprasītām tiesībām, tā gatavība bija. Barikādes, lai arī savā ziņā nav salīdzināmas ar 11. novembra kaujām, 1919.gadā un ne tuvu ne, ar to, ko bija gatavi upurēt tie vīri un zēni, kas gāja Nāves salā un Ziemassvētku kaujās, tas nav salīdzināms, bet tajā pašā laikā tas ir apliecinājums gribai un vēlme turēties pretī. Un es domāju, ja būtu tā X stunda tiešām nopietnā veidā situsi gluži tāpat kā Ukrainā, vēl pirms dažiem gadiem, tādā situācijā, kur ļaudis bija tā kā kļuvuši nevērīgi par savu drošību, tā gatavība aizstāvēt savu suverenitāti, tomēr atkal atmodās.”

TV3: Dažbrīd sabiedrībā tas  izskan, ka cilvēki saka, ka viņi mīl šo zemi, bet ne šo valsti.

Vīķe-Freiberga: “Es to ļoti nopietni saku, šāds jēdziens nav attaisnojams jebkuram cilvēkam, kurš jūtas piederīgs pie latviešu tautas, kas gluži kā citas, kas uz to ir izteikušas vēlmi, ir pelnījusi savu neatkarību. valsts ir neatkarības augstākais zieds un kronis. Nicināt valsti nozīmē nicināt Latvijas valstiskumu, tās neatkarību, tās suverenitāti, tās teritoriālo integritāti, nicināt Latvijas tautas starptautiskās tiesības, nicināt visus tos, kas ir dzīvību atdevuši un asinis lējuši par Latvijas brīvību, tas nozīmē nicināt, manās acīs, svētu lietu, kas ne vien ir kādreiz ticis teikt, bet pat atkārtots un pieņemts kā normāla lieta, man tas šķiet nepieņemami.”

TV3: Ko tautai, sabiedrībai, iedzīvotājiem vajadzētu pieprasīt no politiķiem – varbūt, ka tur ir tas jautājums, ka Latvija vēl nav gatava?

Vīķe-Freiberga: “Saeimā sēž deputāti, kas pārstāv partijas. Šī partiju sistēma, manās acīs, ne tuvu nav ideāla kā pārstāvniecības veids tautai, bet tā arī ne tuvu nav izmantota līdz savam maksimumam no savu iedzīvotāju puses. Labi, ilgu laiku bija viena komunistu partija, un var teikt, ka ļaudīm nebija treniņu ar tādām lietām darboties, bet, piedodiet, nu jau gandrīz trīsdesmit gadu ir pagājuši, nu varētu paraudzīties apkārt, kas notiek citās demokrātiskās zemēs un saprast, ka, ja tu vēlies iespaidot politiskos procesus, tad kaut kādā stadijā viņos ir jāiesaistās.

TV3: Tad tie 100 tūlīt, tūlīt tiks svinēti – ko Jūs Latvijai novēlat šajā apaļajā jubilejā?

Vīķe-Freiberga: “Kā nācijai – ne tik vien eksistēt un pārdzīvot tos nākamos simts gadus, bet zelt un plaukt! Un ne tik vien, šo mantoto brīvo zemi, baudīt un būt pateicīgiem visiem tiem, kas par to ir atbildīgi paaudžu paaudzēs, bet gādāt, lai pēc simts gadiem, tiem, kas raudzīsies atpakaļ, varētu to darīt ar lepnumu.”

1 komentārs