Jaunie talanti: Agija Ēlerte – Latvijas olimpiskā cerība burāšanā

1 komentārs

Turpinām iedvesmas pilno stāstu sēriju “Jaunie talanti”! Šoreiz par visai eksotisku sporta veidu, kas asociējas ar siltajām zemēm – burāšanu. Taču patiesībā Latvijā aug arvien lielāka un spēcīgāka jauno burātāju paaudze, kura pierāda, ka ne velti mums daba dāvājusi tik garu ūdens līniju. Stāsts par nākamo Olimpisko cerību Agiju Ēlerti.

Vērot divdesmit gadīgo meiteni darbībā ir neizsakāms prieks. Ar savu augumu un spēku viņa vada laivu tik šķietami viegli. Gandrīz vai graciozi! Lai gan – ko tas patiesībā no viņas prasa, zina vien pati sportiste. Agija stāsta, ka pēc sacensībām ir tulznainas rokas un, ja ir stiprs vējš, tad rokas pat ir asiņainas un jālīmē skoču, lai varētu nākamajā dienā atkal pabraukt. Bet cimdiņi ir vēl viens slānis uz rokām un tad var nesajust buru tik precīzi.

“Kad sapnis ir lielāks par grūtībām, tad esi tam gatavs,” akcentē Agija. Agija burā jau kopš deviņu gadu vecuma. Viņa ir daudzkārtēja Latvijas un Igaunijas čempione, Latvijas izlases burātāja, topa augšgalā Eiropā un ir izcīnījusi otro vietu  jauniešu grupā pasaulē.

Kā pirmo reizi iekāpa laivā, tā īsti vairs nav izkāpusi, jo arī krastā dzīve pakārtota burāšanai. Pēc vidusskolas Agija uzsāka studijas Latvijas Universitātē par farmaceiti, bet jau pirmajā semestrī saprata, ka nespēs to apvienot ar profesionālo sportu. Sešas pilnas dienas nedēļā paiet spēka un kardio treniņos gan krastā, gan uz ūdens, tam klāt nāk stingra diēta un mentālā sagatavošanās, lai izturētu sacensību spriedzi.

Vēl pirms Covid paralizēja pasauli, nebija nedēļas nogales bez izbraucieniem vai sacensībām. Savs labums gan arī ir, jo pa ilgiem laikiem šī bija pirmā vasara, kad Agija bija mājās. Neparasto sporta veidu pirmā atklāja mamma Iveta, pati savulaik vairākkārtēja LPSR čempione burāšanā. Izvēles nebija arī jaunākajam brālim Kristapam, jo, braukājot līdzi māsai sacensībās, pat gulēts motorlaivā. Tad nu burā arī viņš. Pat suņi pieradināti pie supiem, kanoē laivām un citiem ūdens braucamajiem. Arī tētim iepaticies. Bez ģimenes, kas saprot, atbalsta un notic, Agijas panākumi nebūtu iedomājami.

Meitenei šoruden jau bija jāstudē ASV, Floridā, kur piedāvāja stipendiju universitātē Džeksonvilā ar savu burāšanas komandu. Taču vīruss nolika smagas izvēles priekšā. Tā kā Covid dēļ Tokijas Olimpiāde par gadu tika pārcelta, bija jāizvēlas – palikt Latvijā un dzelžaini gatavoties atlasei vai aizbraukt un, iespējams, atvadīties no sapņa par Olimpiādi. Agija izvēlējās palikt.

Tagad ļoti pietrūkst ceļošanas un lielo sacensību. Atlase uz Tokijas Olimpiskajām spēlēm notiks pavasarī. Kad tieši un kur – tas nav zināms, bet Agijas treneris Rihards Vaivods uzskata, ka meitenei ir labas izredzes kvalificēties, ja vien saliksies pareizie apstākļi. Treneris stāsta: “Viņa jau no bērnības izcēlās ar talantu, viņai domu gājiens ir citādāks, doma ārpus standartiem. Tas ir viņas lielākais pluss.”

Kad Agija netrenējas pati, viņa kā tāda pīļu mamma gana, uzmana un apmāca topošos burātājus. Kad kāds iekrīt ūdenī, novelk savu jaku, ja aizmirsusies cepure – atdod savējo. Jaunākajai meitenītei Petrai ir vien septiņi gadi. Un tā viņi visi – ģimenēs ar burāšanu “saslimuši” ir vienoti savā vaļaspriekā. Par trenēšanu meitenei algu nemaksā. Šādi viņa norēķinās pati par saviem treniņiem.

Nauda ir sāpīgs temats, jo bez sponsoriem izmaksas nav “paceļamas” – bura vien izstaipās un būtu jāmaina pēc katrām otrajām, ja ne katrām sacensībām. Tie ir turpat 700 eiro katru reizi. Ziemas dēļ sezona pie mums ir īsa, tad nu gadā vajadzētu ap 50 tūkstošiem eiro, lai brīvi trenētos arī ārzemēs.

Agija stāsta, ka “vēlētos veidot no šī karjeru, bet sistēma nav pielāgota, lai tikai ar burāšanu varu nosegt izmaksas, sacensības, ekipējumu. ticu, ka tas varētu mainīties, ka izdosies piesaistīt sponsorus, lai es varētu iet uz Olimpisko mērķi un nevajadzētu tik ļoti satraukties par naudu, tas paņem enerģiju.”

Viena vājība topošajai olimpietei ir gan – vecmammas braunijs. Tā dēļ gatava pat aizvadīt lieku treniņu, lai tikai nobaudītu aizliegto kārumu.