Jānim Peteram – 80! Saruna par dzeju, ārpolitiku, “čekas maisiem” un Valsts prezidentu

1 komentārs

Lai arī Vasaras saulgriežu svinības un līgošana ir nākamās nedēļas dienaskārtībā, jūnija beigās ir svinami vēl kādi svētki – Jānim Peteram būs pilni 80, toties tie ir nodzejoti visa mūža garumā. Godinot dzejnieku, bez kura dziesmām rakstītajiem vārdiem nav iedomājami ne Jāņi, ne Dziesmu svētki, LNT Ziņas sarunājās ar vārda meistaru gan par lasāmo starp rindiņām un tiešu tekstu, gan par čekas maisu atvēršanu tagad, gan par laiku, kad “dzeju dzēra malkiem”.

LNT: Ko nozīmē būt dzejniekiem 2019. gadā? Tas noteikti nav tas pats, kas 1970. 1980. gados.
Peters:
Jā, tajos gados, pērnajā gadsimtā dzeja bija pieprasīta, bet ne tikai pieprasīta. Dzeju kampa. Dzēra malkiem. Piemēram, manu pirmo dzejoļu grāmatiņu ”Dzirnakmens”, kur iznāca 8000 eksemplāros. Studenti pārrakstīja ar rokām. 8000. Tagad nezin, kas ir. Vai tas ir komercaprēķins dzeju nedrukā.

LNT: Vienā no senākām intervijām pats minējāt, ka tagad rakstāt tikai uz pasūtījumu. Tātad, arī jūs mainījāties?
Peters:
Redziet, es rakstu divējādi. Es rakstu neatkarīgi no visa. Atkarīgi no sava iekšējā pasūtījuma. Vēl vakar es uzrakstīju dzejoli. Neviens to nebija pasūtījis. Man tas atausa. Nezin no kurienes. Bet par to pasūtījumu – tas pasūtījums tiek pildīts tad, kad pasūta komponists un teātris. Tad ir jāraksta.

Ar Jāni Peteru LNT tikās pirms viņa 80. jubilejas. Tā apritēs jūnija izskaņā. Tikāmies dzīvoklī un runājām daudz. Citiem tematiem vēl pievērsīsimies, bet pagaidām vēl nedaudz par dzeju.

Protams, ka pasaule ir mainījusies. Tas skāris arī dzeju. Nez vai Jānis Peters ir dzirdējis tekstu autoru un izpildītāju Eduardu Gorbunovu, nepajautāju, tomēr pērles šobrīd Latvijā var atrast repa rīmēs.

LNT: Man vienmēr šķitis, ja šis teksts būtu nodrukāts, tas būtu īpašs. Taču tas nekad nenotiks, jo tas nav domāts.
Peters:
Par to der runāt. Dažkārt ir tā – ja noņem to mūziku, izlasa tikai to tekstu, tad tur nekā nav, tas ir rakstīts uz mūziku, kurā ir cita likumība, cita matemātika. Uzvari un tā. Bet, kur tā nelaime, pēdiņās… Bet tad, kad to dzejoli lasa, kas jau bijis dziesmā, gribas sist ar kāju vai šūpoties līdzi.

Jāni Peteru, pirmkārt, jau pazīst kā dzejnieku un vienu no galvenajiem tekstu autoriem Raimonda Paula dziesmām. Viņi sadarbojas joprojām. Taču paralēli radošajai darbībai veidojis karjeru, kā Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs, tad par tās valdes priekšsēdētāju.

Jau tuvojoties Padomju Savienības sabrukumam, tika ievēlēts par PSRS Augstākās Padomes deputātu. Tad atsaucoties piedāvājumam, sākumā kļūst par Latvijas Republikas valdības pastāvīgo pārstāvi Maskavā, tad valsts pilnvarotu pārstāvi, līdz beidzot ieņēma vēstnieka amatu.

Peters: Jā, astoņi gadi. Divreiz vairāk nekā bija paredzēts.
LNT: Vai jūs vēstnieka amata sajutāt to virzienu, kurā šobrīd aizgājušas Latvijas-Krievijas attiecības un ar “rietumu” pasauli kopumā?
Peters:
Es biju cerību pilns. Varbūt naivs. Bet tas fons, kas toreiz bija, bija ļoti labvēlīgs. Jeļcinam bija savas kaislības. Nesauksim vārdā. Mēs zinām, kas tās ir. Tās spēj saēst pat dzelzi.
LNT: Tad uzskatāt, ka cilvēki redzēja, kas notiek ar Jeļcinu un izvēlējās spēcīgu līderi?
Peters: Neizvēlējās neko. Izvēlējās viena iestāde. Tas notika bez asinsizliešanas. Vienkārši palūdza Jelcinu. Viņš jau bija vājš.
LNT: Atgriežamies pie pirmā jautājuma. Kāpēc cilvēki Krievijā pēc jūsu domām, tā vietā, lai teiktu “nē – mēs neesam dzīvojuši PSRS, negribam tur atgriezties”, bet tomēr tur sliecas?
Peters: Redziet, kur notiek lūzums… Lūzums notiek, kā Oktobra revolūcijā. Ja Pēterburga un, kā arī vēsturē, tā arī dzīvos Krievija. Televīzija nerāda. ”Doždj” šad tad. To aktīvi apspriež.

Vismaz divas reizes atjaunotajā Latvijas Republikā Petera vārds ir minēts saistībā ar Rīgas pili. 1998. gadā, kad no sacīkstēm izstājās Raimonds Pauls, un, kā kompromiss parādījās Vaira Vīķe-Freiberga. Pierunāt kandidēt viņu mēģināja tieši Pauls. Pirms tam Peters tika uzrunāts paša pirmā pēcatmodas prezidenta postenim. Atgādinām, ka viņš tobrīd ieņēma vēstnieka posteni Krievijā.

Peters: Pie manis brauca cilvēki uz Maskavu, neteikšu kuri, ar konjakiem, saldiem vārdiem, ka “tu to vari”. Džemma Skulme teica: “Tikai tu vari. Neviens cits ar Tautas fronti…” Ka es tikai šo varu. Bet jūs man neticēsiet, man jākrīt uz ceļiem, man tas nekad nav interesējis. Nevis tāpēc, ka atbildība, nē. Man tas licies garlaicīgi. Un blakus apstākļi arī ir. Es biju Komunistiskās partijas loceklis…

Peters savulaik ir daudz izteicies par to, kāpēc tik daudz dzejnieku, tautā mīlētu, ir bijuši partijas rindās. Viņa skaidrojumus – lai, vara un teikšana būtu latviešu rokās. Tas gan īsti nav izdevies.

LNT: Šobrīd mums politiskajā dienaskārtībā ir jautājums par “čekas maisiem”. Sekojāt līdzi ar interesi?Peters: Jā, sekoju līdzi ar interesi, līdz tam brīdim, kad teica, ka būs VDK Zinātniskās izpētes komisija.
LNT: Gaidījāt komentārus?
Peters: Es gaidīju zinātni. Pieteica kā zinātni, izbēra kā… kā jebkurš var izbērt. Jūs varat, es varu ieiet, mans kaimiņš var… Vienkārši izbērt uz galda. Darbs netika pabeigts. Ja es lasu sava mīļā Andra Slapiņa vārdu, es saķeru galvu un negribu tam īsti ticēt.
LNT: Tad jums šķiet, ka, ja atrodam kāda cilvēka vārdu kartītē, sakām, ka nokļuvis tur nejauši vai nejaušību nevar būt?
Peters:
Es neko nesaku. Es nevaru saprast, kā var 1986. gadā piekrist būt savervētam. Kā var 1990. gadā iestāties KP, kad paši čekisti no tās stājās ārā. Vai padomju tauta un latviešu tauta ir naiva bijusi vai šausmīgi pārbaidīta.

Līdz galam gan palika neizrunāts jautājums par Valsts prezidentu. Starp citu, ar Egilu Levitu, ņemot vērā, ka Levits aktīvi neatkarības deklarācijas tapšanā un citās aktivitātēs, abi ir labi pazīstami.

LNT: Ko un vai vispār jūs sagaidāt no Valsts prezidenta?
Peters: Ja no trim pretendentiem man būtu jāizvēlas, es vēlētu par Egilu Levitu. Ja gribat manu neformālu viedokli, tad tad es redzu vienu prezidentu, kur netīšām izrunājās, pirms kāda gada. Ka es negribu, bet es varu. Un tas bija arī mans kandidāts Imants Lancmanis. Tā būtu tāda, iedoma mana. Es nevaru viņu izvirzīt, ja nevaru to izdarīt. Man patika tas izteiciens – ”negribu, bet varētu”.

Vēl pirms savas oficiālās 80. jubilejas, dzejnieks piedalījās koncertieraksta tapšanā. Kanālā LNT tas tiks demonstrēts 30. jūnijā. Tā būs retrospektīva Jāņa Petera dzīvē. Viņš atklāj, ka joprojām mūza viņu apciemo naktīs. Jāspēj tik notvert. “Naktī ienāk tā rinda, tas motīvs tas ritms. Liekas necelšos, gan jau atcerēšos. Nekā.”