Jāņa Trauberga ceļojuma stāsts – motociklistu piedzīvojumi Balkānos

0 Komentāru
Jāņa Trauberga ceļojuma stāsts – motociklistu piedzīvojumi Balkānos
Jānis Traubergs/LNT

Maija pēdējās piektdienas agrā rītā mēs – četri ceļotāji – devāmies nepilnus 7000 kilometrus garā piedzīvojumā ar motocikliem apkārt Balkānu pussalai, pa ceļam apmeklējot 13 valstis.

Pirmais nopietnais pārbaudījums gaidīja jau pirmajā dienā, jo pirmā nakts bija ieplānota Augsto Tatru pakājē, Slovākijā.

Starts pulksten sešos no rīta un pēc 1283 km un 16 stundām moču ”mugurās” galamērķis ir sasniegts – tur sagaida piektais ceļabiedrs, kurš līdzīgu distanci mērojis no Luksemburgas.

Video

Augstie Tatri mūs piecus no rīta sagaida ar lielisku laiku un pasakainu panorāmu.

Tālāk dodamies jau mūsu pirmā ”lielā” galamērķa – Rumānijas – virzienā, pa ceļam Ungārijā nomainot viena motocikla priekšējo kameru. Rumānijas robežu šķērsojam jau pamatīgā krēslā. Pa ceļam aizrunātajā kempingā neviena nav, tādēļ tumsas aizsegā iemitināmies blakus esošajā viesnīcā, kurā gan mūs uzņem negribīgi.

Foto

Nākamajā dienā mostamies ar domu par slaveno Transfagarašanas kalnu pāreju. Vakarā kempinga saimnieks – azartisks motobraucējs – apmēram 50 gadus vecs holandietis stāsta, ka pāreja vēl nav attīrīta no sniega vaļņiem un akmens nogruvumiem, un tā būs neizbraucama. Bet mums tas uzsit asinis vēl vairāk… Vakaru kempingā izbaudām ar lietus peldi vietējā baseinā.

Pa ceļam uz Transfagarašanas virsotni iemēģinām pirmo bezceļu, kas izrādās grantēts, ar lieliem akmeņiem klāts serpentīns starp modernās civilizācijas maz skartajiem ciemiem kalnos.

Vēlāk – arī pirmais ūdens pārbaudījums, šķērsojot upju gultnes. Vienam no mums tā ir pirmā reize dziļākos ūdeņos uz slideniem akmeņiem – saspringums nav noslēpjams viņa sejā, tomēr viss izdodas veiksmīgi.

Tuvojoties Transfagarašanas virsotnei, gaiss strauji kļūst vēsāks, ceļmalās parādās pirmās sniega čupas, bet augstāk ceļu šķērsojusi apsardzes dienesta mašīna, norādot, ka tas ir slēgts. Mūs tas neattur un ar ziemeļnieku ”vēsumu” traucamies tai garām. Ceļu turpinām pa šauru nomali, starp stāvu krauju un vairākus metrus augstiem sniega un akmens sanesumiem, līdz atduramies pret milzīgu sniega sanesumu.

Pavīd ideja ceļu atrakt. Sākas lāpstas meklēšana vietējās būdās, taču neveiksmīgi. Ar kājām sasniedzam pēdējo – slēgto tuneli. Dzelzs vārti ir ciet, bet mums izdodas tikt iekšā pa mazajām durtiņām.

Kārtējo piedzīvojumu ”garšu” esam izjutuši un pēc vairākām stundām dodamies pa to pašu ceļu lejā, pa ceļam sastopot vietējos ganus ar prāvu ganāmpulku, kas apturējis visu satiksmi un, suņu dzīts, lēnām slāj mums pretī. Transfagarašanas pāreja satiksmei tiks atvērta jūlijā – tā sprieda vietējie, bet precīzi neviens nemācēja atbildēt.

Transfagarašanas (Transfagarasan) ceļš Rumānijā – aptuveni 90 kilometrus garš līkumots ceļš, kas ir otrs augstākais asfaltētais ceļš valstī, augstākajā punktā pārsniedzot 2000 metru. Tas šķērso Karpatu kalnus un laika apstākļu dēļ ir atvērts tikai vasaras sezonā. Ceļš militārām vajadzībām tika uzbūvēts 1970. gados diktatora Nikolaja Čaušesku laikā. Saskaņā ar oficiāliem datiem būvniecība prasīja 40 cilvēku dzīvības, taču neoficiāli tiek runāts par simtiem bojāgājušo. Raidījums “Top Gear” pēc izmēģinājuma brauciena 2009. gadā to nosauca par labāko ceļu pasaulē.

Vakarā kempingā mūs gaida vēl viena negaidīta un patīkama tikšanās ar slavenā slovāku motobraucēja Stefana Svitko mehāniķi, kurš tikko atgriezies no Hella rallijreida Grieķijā. Svitko šogad pasaulē grūtākajās motorsporta sacensībās Dakārā izcīnīja 2. vietu kopvērtējumā.

Šeit nospraužam mūsu nākamo ”lielo” mērķi – Buzludžu, Balkānu kalnos Bulgārijā, kur komunistiskā partija savulaik uzcēlusi milzīgu partijas centrālo ēku, kas atgādina nezināmu lidojošu objektu.

No rīta veicam ”trekingu” pa vienu no iespaidīgākajiem kalnu kanjoniem, bet vakarā mūsu nokrautie moči ”uzvārās” satiksmes sastrēgumos Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē.

Nākamajā dienā, pa pasakainu kalnu ceļu sasniedzot iepriekš apspriesto objektu Bulgārijā, mūs pārņem neatvairāma vēlme un apņemšanās to izpētīt kārtīgi, neskatoties uz to, ka apmeklētājiem tas ir slēgts.

Buzludža (Buzludzha) Bulgārijā – Buzludžas virsotne Balkānu kalnos, 1441 metrus augsta, aptuveni 200 kilometru attālumā no galvaspilsētas Sofijas. Ēka, kas tika izmantota kā komunistu partijas mītnes vieta, tika uzbūvēta 1981. gadā. Būvniecībā piedalījās 6000 cilvēku. Pēc režīma sabrukuma tā pamesta.

Pa šķirbu aiznaglotajās durvīs ielaužamies iekšā,  tiekam līdz iespaidīgajam amfiteātrim, kas pārsteidz ar savu grandiozo izmēru un vēl saskatāmo, reiz bijušo krāšņumu un pompozitāti. Bet vēlāk, bruņojušies ar pieres lampiņām, uzejam tumšu šahtu, pa kuru uzrāpjamies torņa pašā smailē!

Bulgārijas – Grieķijas robežu nākamajā dienā šķērsojam pērkona negaisā, bet pēc pāris stundām jau sasniedzam Egejas jūru, kur jau šortos ”cepamies” 30 grādu temperatūrā un izbaudām lieliskas pusdienas pludmalē un peldi.

Tālāk virzāmies uz Albāniju. Tirāna sagaida ar haotisko satiksmi, navigācijas problēmām. Kolorīta pilsēta ar fantastisku sniegotu kalnu fonu un ”offroad” elementiem blīvi apbūvētajos piepilsētas pauguros.

Vakarā iepriecinām sevi ar albāņu virtuvi un bagātīgām vakariņām, bet restorāna rēķins pārsteidz vēl vairāk – (pozitīvi)!

Gar Adrijas jūras piekrastes kalnu ceļiem dodamies tālāk uz Melnkalni un Horvātiju, kur pavadām pirmo pilno brīvdienu no braukšanas. Apmeklējam arī vienīgo lielo ”klasiskā tūrisma” galamērķi mūsu ceļā – Nacionālo parku – Pļitvices ezerus.

Mājupceļā iebraucam arī zaļajā Ungārijā. Vēlāk Slovēnijā viens no ceļabiedriem saķer ”vīrusu” un +23 grādu siltumā ar moci brauc trīs jakās, vēja necaurlaidīgajā lietustērpā un ar ieslēgtu stūres rokturu apsildi! Pēdējais lielais pieturpunkts – Bratislava. Vēl viena nakts Varšavā, un pēc divām nedēļām esam atgriezušies Rīgā. Mūsu sasirgušais biedrs vakarā atsūta ziņu, ka mājās pārradies ar 39 grādu temperatūru. Šādā stāvoklī viņš, visticamāk, bija braucis divas dienas jeb apmēram pēdējos 1400 kilometrus – īsts ”dzelzis”.

Divas nedēļas paskrēja vēja spārniem. Aprakstīt visas gūtās emocijas un izjūtas, ceļojot ar motociklu, – vārdiem nav nemaz iespējams.

Ik pa laikam galvā uzplaiksnī kāds piedzīvojuma mirklis, kas uz brīdi ļauj izrauties no ikdienas darba ritma, un ir pilnīgi skaidrs, ka pēc kāda laika mēs visi atkal ļausimies jaunai avantūrai ar saviem dzelzs rumakiem.

 

0 Komentāru