Izklaide vai izglītošana: kas tiek sagaidīts no teātriem, kuri saņem valsts dotāciju?

1 komentārs

Kultūras lauciņa kopējus šonedēļ satricināja krīze Dailes teātra aktieru neapmierinātības dēļ no darba aizgāja tā mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. Režisoram pārmeta repertuāra vienveidību un novatorisma trūkumu, tā vietā piedāvājot pliku komerciju. Rodas jautājums – vai valstij, kas dod teātriem naudu, būtu arī jānosaka, ko rādīt uz skatuves. Kā izrādās – vadlīnijas, kas kā un kurā teātrī jāuzved – tomēr pastāv.

Pēc mākslinieciskās krīzes Dailes teātrī, kad aktieru kolektīvs skaļi pauda neapmierinātību par to, ka apsīkusi  jaunrade, un izrādes tiek iestudētas vien peļņas nolūkos, aktualizējās jautājums, ko valsts sagaida no teātriem, kas katru gadu saņem dotācijas no valsts budžeta līdzekļiem? Vai teātriem skatītājs ir jāizklaidē vai jāizglīto? Un kā starp šīm lietām atrast līdzsvaru?

Kultūras ministrijai (KM) ir līgumi ar septiņiem valsts dibinātiem teātriem. Tajos arī skaidri noteikti mērķi un uzdevumi, pamatā – nodrošināt sabiedrības vajadzībām daudzveidīgas teātra mākslas pieejamību, kā arī veicināt izcilību. Vērtējot kvalitāti, tiek ņemts vērā arī nomināciju skaits Spēlmaņu naktī.

” Mēs repertuāra politikā nejaucamies, tā ir teātra un teātra vadības kompetence, bet mēs nosakām sasniedzamos, rezultatīvos rādītājus katru gadu, un tur ir tādi rādītāji, ka apmeklētāju skaits, izrāžu skaits, jauniestudējumu skaits, kas nodrošina šo daudzveidību repertuārā, bērniem un jauniešiem iestudēto izrāžu skaits, ir arī finanšu rādītāji, tajā skaitā pašu ieņēmumi,” pauž KM Kultūrpolitikas departamenta vadītāja Iluta Treija.

Apmaiņā pret sasniegtajiem rādītājiem, teātri saņem valsts dotāciju. Reģionālajiem teātriem valsts dotē vairāk nekā pusi no kopējā budžeta, lielajiem Rīgas teātriem dotācija ir 40-46% apjomā. Pērn Dailes teātrim tie bija nepilni divi miljoni eiro, bet Latvijas Nacionālajam teātrim – teju 2,2 miljoni. Attiecīgi – vairāk par pusi jānopelna pašiem, pārdodot biļetes. Kā norāda Nacionālā teātra direktors, šajā momentā valsts pasūtījums kļūst  absurds, jo ar novatoriskām, eksperimentālām izrādēm, kam ir liela  pievienotā vērtība, nevar nopelnīt tā, kā ar izrādēm, kas paredzētas plaša spektra auditorijai.

“Atrast to balansu, nu maigi sakot, tas ir gandrīz neiespējami. Jo ļoti reti notiek tā, ka [kāda izrāde] tiek atzīta un novērtēta kā kultūras notikums, un vienlaicīgi tas patīk ļoti daudziem cilvēkiem. Tādi gadījumi ir pāris sezonā, un tas nav vienā teātrī, tas ir pa visu Latviju kopā,” norāda Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba.

Lai arī pēdējais piliens Dž.Dž. Džilindžera aiziešanas epopejā no Dailes teātra bija viņa, kā mākslinieciskā vadītāja izvēle sezonu sākt ar komēdiju “Neiespējamā misija”, direktors šo izvēli nekritizē. Viņš uzskata, ka repertuārs ir jālīdzsvaro, lai katrai izrādei būtu ne vien jēga, bet arī labs apmeklējums un apmierināti skatītāji: “Mutiski mēs tā kā atzīstam, ka komēdijas vajag un ka komēdija ir smags žanrs, varbūt es maldos, bet ne viena komēdija nav atnesusi Spēlmaņa nakts balvu vai vismaz nomināciju. Sanāk tā kā liekulība, jo komēdijas ir svarīgs žanrs, komēdijas skatītājiem vajag, bet tad, kad tās taisa, tad, redz, uztaisa nepareizi.”

Nozares ministrijā norāda, ka valsts neiejaucas tajā, kādus izrāžu žanrus teātriem būtu jāuzved vairāk un kādus  – mazāk. “Liela zāle, tāda kā ir Dailes teātrī, uzliek pienākumu, lai zāle būtu piepildīta, bet to var piepildīt arī ar kvalitatīvu mākslu. Bet godīgi sakot, mums nav iebildumu ne pret vienu no izrāžu žanriem, ja tas tiek kvalitatīvi un pilnvērtīgi pasniegts. Kopējā ainā mums nav iebildumu, mēs redzam, ka tā daudzveidība ir liela,” saka Treija.

Nacionālā teātra direktors uzsver, ka līgumā ar ministriju ir skaidri atrunāts, cik sezonā jābūt jauniestudējumiem, cik orģināldramaturģijai, cik latviešu un pasaules autoru klasikai, taču paredzēt, kurš iestudējums publiku sajūsminās un kurš nē, to nevar izrēķināt: “Mākslā drīkst un ir jābūt arī kļūdām, to nevar izrēķināt, kā piena paciņas vai izzāģēto malkas kubatūru, to nevar paredzēt. Ja ir kāda radošā neveiksme, tas, protams, uzreiz attiecas gan uz teātra budžetu, uz pašu ieņēmumiem, gan protams, uz apmeklētāju skaitu. Un, ja šādām likumsakarībām tiks pakļauts teātris, mēs stabili virzīsimies tikai izmērāmas mākslas virzienā.”

Pēdējos gados Latvijas teātros parādījusies jauna tendence, lai arī uzvesto izrāžu skaits pieaug, apmeklētāju skaits nedaudz krītas, tas skaidrojams ar lielo skatītāju pieprasījumu pēc maziem spēles laukumiem.

1 komentārs