2 komentāri

Klajā nācis apjomīgs Latvijas vēstures pētījums par veltīgajām cerībām, kādas pēc padomju okupācijas Latvijas iedzīvotāji loloja attiecībā uz Rietumvalstīm.

Doma, ka sabiedrotie neatstās Baltijas valstis okupētas, bija dzīva līdz pat piecdesmito gadu vidum. Tik ilgi mežos slēpās partizāni, cerot uz militāru palīdzību.

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs grāmatu veidojis teju vai desmit gadu garumā. Viņa pētījumu temats –  pretošanās kustība, kas Latvijas gadījumā bija sarežģīta un sadrumstalota. Cilvēki ar ieročiem rokās pretojās kā padomju, tā nacistu režīmam.

Grāmatā pētīta mijiedarbība starp tiem latviešu diplomātiem, kas paguva emigrēt, un centās uzturēt Latvijas valstiskuma ideju dzīvu no ārzemēm, pretpadomju cīnītājiem tepat uz vietas, un drošības dienestiem, kas abās dzelzs priekškara pusēs strādāja ļoti aktīvi. Par līdzīgu tēmu viņš sarakstījis arī savu doktora disertāciju. Materiāli meklēti ASV, Zviedrijas, Latvijas, Vācijas, Krievijas arhīvos.

Bija Latvijas diplomāti Rietumos, īpaši Voldemārs Salnais, bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā, kurš ticēja, ka kara pirmajā pusē rietumu sabiedrotajiem būs izšķiroša loma, un Latvija kā pilntiesīgs dalībnieks varēs piedalīties pēckara kartes veidošanā. Realitāte bija reālpolitika, nevis morāles apvērsumi.

Un reālpolitika nozīmēja Baltijas upurēšanu. Tikmēr tūkstošiem nacionālo partizānu, kas slēpās mežos, pa nelegāliem radioviļņiem klausījās solījumus, ka drīz sāksies militārs uzbrukums PSRS un Baltijas valstis iegūs brīvību.

Cirkulēja šīs baumas, priekšstati, cerība tiešām bija. Ne tikai vācu laikā. Cilvēki domāja, ka sāksies vēl viens pasaules karš. Kuriozs ir tāds, ka bija Centrālā padome, kas sniedza ieteikumu nepretoties, bet realitātē 15 000 cilvēku bija mežos līdz pat 50. gadiem.

Lai izvilinātu partizānus no mežiem, padomju vara izmantoja šantāžu, spīdzināšanu, vervēja nodevējus un veica specoperācijas, pārmeklējot mežus. Pēc 50. kļuva skaidrs, ka cerībām nebūs lemts piepildīties, un pretestības kustība pārgāja klusākā fāzē. Tomēr uztvert Rietumvalstis kā nodevējus, kas Baltiju pameta likteņa varā, arī nevar.

Rietumi varēja tikpat labi atzīt, ka mēs esam nacistu līdzskrējēji, atzīt, ka visi te ir padomju pilsoņi un gaida armijas atgriešanos. Viņi tomēr neuzskatīja baltiešus par padomju pilsoņiem, tas deva nozīmi 1991. gadā, kad atguvām neatkarību.

Šķietami naivās cerības tomēr bruģēja ceļu uz brīvību. Tiesa gan, ļoti lēnām un pateicoties milzīgām ģeopolitiskām pārmaiņām.

Video

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl