Hipotekāro kredītu apdalītie lauku māju pircēji

5 komentāri
Hipotekāro kredītu apdalītie lauku māju pircēji
ANITA VAIVODE, F64

Daļai banku klientu radušās aizdomas par kredītiestāžu īstenoto teritoriālo diskrimināciju, ierobežojot hipotekāro kredītu piešķiršanu lauku māju un lauku viensētu iegādei. Iedzīvotāji banku filiālēs reģionos saņēmuši kreditēšanas atteikumus ar skaidrām norādēm, ka izvēlētie lauku īpašumi pārsniedzot vēlamo kilometru skaitu attālumā no pilsētas vai novada centra.

Lai arī bankas apgalvo, ka primārie faktori hipotekārā kredīta piešķiršanā vai noraidīšanā ir cilvēku maksātspējas izvērtēšana, pirmās iemaksas apmērs un īpašuma tirgus vērtība, tomēr raidījumā apkopotās atsevišķās individuālās pieredzes liecina par nepieciešamību īpašumam būt piecu kilometru rādiusa robežās ap pilsētām. Šis tuvais attālums īpašumu nemaz nekvalificē kā lauku māju, un cilvēki nav spējīgi īstenot ieceri par dzīvošanu laukos.

Piemēram, raidījumā intervētajai kurzemniecei Ervitai Stasei kreditēšanu atteikušas trīs bankas, tiklīdz uzzināja īpašuma atrašanās vietu – Medzes pagasts, kas ir 17 kilometrus no Liepājas: ”Mēs esam gandrīz atmetuši sapni par lauku māju, jo bankām ir uzstādījums, ka īpašumam ir jābūt piecu kilometru rādiusā ap pilsētu. Viņiem neinteresē, cik ir īpašumam zeme klāt, kāds ir stāvoklis mājai. Viņiem interesē principā šis rādiuss.”

Ervitas gadījumā neviena banka neesot pat centusies noskaidrot viņas spēju veikt ikmēneša kredīta maksājumus. ”Pēc pirmā jautājuma par iecerētā lauku īpašuma atrašanos vietu nekādi tālākie jautājumi nebija. Tur pat nebija runa par kādiem cipariem, cik, kas, ko maksā,” LNT Top10 stāsta lauku mājas potenciālā pircēja.

Pārsteigumu par pieredzi ar divām bankām pauž arī Cēsu novada domes Būvvaldes vadītājas vietniece Gunita Hjortenberga, kuras salīdzinoši augstā maksātspēja, banku ieskatā, izrādījās mazsvarīgāka par attālumu no Cēsu pilsētas. Gunitas noskatītājai lauku mājai blakus pašvaldībā – Priekuļu novada Liepā – ikmēneša kredīta atmaksa veidotu vien tikai 11% no algas. Tas ir trīs reizes mazāk nekā banku standarts 30% no mājsaimniecības kopējiem izdevumiem. Kredītu vienalga nedeva.

”Pirmā banka uzdeva uzreiz jautājumu, vai tie ir deviņi kilometri no pilsētas, bet tas nav, jo ir vēl tālāk. Lai arī mēs bijām konkrētās bankas ilggadēji klienti, taču bez paskaidrojumiem tika atteikta pat detalizētāka konsultācija. Bankā skaidri lika noprast, ka viņiem nepatika īpašuma atrašanās vieta, jo tā pārsniedza deviņus kilometrus no Cēsīm,” savu pieredzi stāstīja Gunita Hjortenberga.

Līdzīgi stāsti atrodami arī “Facebook” domubiedru grupā ”Māja meklē cilvēku/dzīve laukos”.

Evita A.: ”Uzzinot, ka interesējošais īpašums atrodas mazpilsētā vai lauku apvidū saruna vispār netiek turpināta. Atsaka pat neiedziļinoties niansēs.”

Inese K.: ”Gribējām pirkt māju 15 kilometrus no Cēsīm mūsu trīsistabu dzīvokļa 35 tūkstošu eiro vērtībā. Banka atteicās kreditēt un ķīlāt tādu īpašumu. Nekādu cerību. Jau gadus 2 aktīvi meklējam.

Zita Ā.: ”Noskatītā māja ir 8 kilometrus no pilsētas, taču banka man uzreiz “atšuva”, jo finansējot tikai 5 kilometru robežās.”

Raidījuma LNT TOP10 uzrunāto banku centrālajos birojos Rīgā apgalvo, ka reģionālajām filiālēm neesot dots uzdevums hipotekāro kredītu pieteikumus atsijāt pēc kādiem konkrētiem kilometru rādiusiem.

”Swedbank” Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis: ”Mēs uz lauku īpašuma iegādi skatāmies tieši tāpat kā uz jebkuru citu mājokļu iegādi. Tiešām tādas kartes ar pelēkajām zonām, kurās mēs nevēlētos finansēt, mums nav izveidotas. Principā mēs galvenokārt skatāmies uz klientu, kāda ir viņu spēja atmaksāt aizdevumu.”

”SEB” bankas Kreditēšanas vadītājs Māris Saulājs: ”Nav mums tādas sarkanās vietas, kur jau pašā saknē tiek atteikts kredīts. Laukos, protams, ir jābūt piesardzīgākiem jautājumā par īpašumu – kas ir tā tehniskais stāvoklis, cik tālu atrodas, piemēram, skolas, bērnudārzi, medpunkti, veikali un tāpat arī sabiedriskais transports un arī piebraucamie ceļi.”

”Luminor” Privātpersonu apkalpošanas vadītājs Normunds Rudzītis norāda, ka var gadīties īpašuma kreditēšanas atteikums, ja nolūkotā lauku māja vai lauku viensēta neatbilst ”kopējai bankas kredītpolitikai, kas “Luminor” gadījumā nosaka primāri atbalstīt īpašuma iegādi Rīgā un tajos reģionos, kur ir aktīvs tirgus (proti, zems bezdarba līmenis, īpašums ir likvīds un ar tālāku realizācijas potenciālu).”

”Citadele” Korporatīvās komunikācijas un mārketinga vadītājs Āris Dreimanis: ”Pret nekustamā īpašuma kreditēšanu ārpus Latvijas pilsētām bankas ir piesardzīgākas, tāpēc klientam bieži ir jānodrošina lielāka līdzfinansējuma daļa nekā, pērkot īpašumu, pilsētās un to tiešā tuvumā. Iemesls tam ir neaktīvais tirgus ārpus pilsētām, kas apgrūtina noteikt nekustamā īpašuma tirgus vērtību un likviditāti, un padara šos darījumus riskantākus no aizdevēja skatpunkta. Likumsakarīgi, kredīti pārsvarā tiek izsniegti darījumiem pilsētās un to tuvumā.”

Arī lauku māju tirgotāji izjūt banku nevēlēšanos kreditēt īpašumus reģionos. Aldis Dilāns otro gadu nespēj pārdot jau izremontētu, ar visām ērtībām, uzreiz apdzīvojamu māju Ilūkstes novada Dvietes pagasta centrā par 25 000 eiro. Cenu vairākkārt pat pazeminājis, bet bankas vienalga potenciālajiem pircējiem atteikušas kreditēšanu. Mājas pārdošanas sludinājumā “Facebook” grupā ”Māja meklē cilvēku/Dzīve laukos” Adis raksta: ”Diemžēl mūsu valsts un banku politika ir tāda, ka netiek atbalstīta jaunu ģimeņu pārcelšanās uz laukiem, un šīm ģimenēm bankas ir atteikušas finansējumu.”

Bankas neesot pārliecinājis, kāpēc gan ģimenei no šaura dzīvokļa Ilūkstē vai Daugavpilī esot jāpārceļas uz lauku ciematu. ”Es domāju, ka tomēr ir diskriminācija pret lokāciju, jo tā atbilde no bankas nāk ļoti strauji, viņi neprasa nekādus vērtējumus, neko. Viņi pasaka: “Ā, Dviete, nē, tas mums neinteresē!” Acīmredzot viņi skatās ātrās realizācijas vērtības tām mājām,” secina Aldis Dilāns, mājas pārdevējs Dvietes pagastā.

Savukārt lauku māju un lauku viensētu pārdošanas uzņēmumā ”Jumis” ar nožēlu secina, ka šādi tiek zaudēta iespēja apstādināt lauku izmiršanu. Turklāt pie lauku īpašumiem netiek arī remigranti, kas atgriezušies Latvijā ar pietiekamu kapitālu pirmajai iemaksai un vēlmi saimniekot laukos ar ārzemēs noskatītām biznesa idejām.

”Mani ļoti skumdina tas fakts, ka, no vienas puses,  Latvijā uzsver nepieciešamību pēc lauku atdzīvināšanas, bet tajā pašā laikā tie cilvēki, kas gribētu pārcelties uz laukiem, to nevar izdarīt. Manā praksē ir bijuši tādi cilvēki, kuri ir precēti pāri, kuri dodas uz banku, viņiem abiem ieņēmumi atbilst prasībās uzstādītajām, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ šis kredīts netiek piešķirts. Mana personīgā pieredze rāda, – jo tālāk īpašums atrodas no pilsētas, jo grūtāk šo kredītu dabūt.”

Arī Latvijas Pašvaldību savienībā atzīst, ka izveidojies paradokss – lauki it kā izmirstot, bet uz laukiem pārvcelties gribošie to nespēj izdarīt. Bankas, visticamāk, ietekmējušas no vispārējā naratīva par laukiem.

Andra Feldmane, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece uzņēmējdarbības jautājumos: ”Īstenībā jau sākums ir šajos politiskajos lozungos, ko mēs esam ļoti plaši dzirdējuši vai runājuši pēdējos  piecus, sešus gadus – runājuši par neperspektīvajām teritorijām. Ja politiski tiek skandināts, ka ir vesela virkne teritoriju kas nav perspektīvas, tas veido par laukiem šo negatīvo tēlu.”

5 komentāri