Drīzumā uz ekrāniem: filma “Spiegs, kurš mans tēvs”, kas vēsta par dubultaģentu Imantu Lešinski

2 komentāri

Ir cilvēki, kuru dzīves stāsti ir īsta Holivudas spiegu trillera cienīgi. Viens no tādiem ir Imants Lešinskis.

Viņu pēc studijām Maskavā savervēja Valsts drošības komiteja, taču vēlāk Lešinskis pārgāja amerikāņu pusē, 20 gadus Rietumiem sniedzot ziņas par padomju sistēmu. Uz ASV pārbēga arī meita Ieva.

Nu šis stāsts dokumentēts filmā – jau pēc mēneša pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filma “Spiegs, kurš mans tēvs”.

Filma stāsta par divu politisko lielvaru, ASV un PSRS, dubultaģentu Aukstā kara laikā – Imantu Lešinski un viņa meitu – tulkotāju un atdzejotāju Ievu Lešinski-Geiberi. Kā stāsta dokumentālās filmas režisors Grūbe, notikumi, kas atspoguļoti filmā, iepazīstina ar ļoti personisku Aukstā kara laika spiega stāstu. Lai arī pagājuši jau vairāk nekā 40 gadi, daudzi jautājumi joprojām neatbildēti – piemēram, cik daudz par Aukstā kara aizkulisēm mēs patiesībā zinām, vai un kādas ir līdzības ar spiegu spēlēm mūsdienās.

Grūbe filmu balstījis Lešinskas-Geiberes atmiņās un dienasgrāmatu pierakstos. Savukārt pirms pusotra gada viņas sakārtojumā un rediģējumā iznāca grāmata ”Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi.

1978. gadā Ieva, vēl studente būdama, viesojas ASV pie tēva Imanta, kurš tobrīd strādājis PSRS diplomātiskajā misijā ANO. Studentes tēvs jau bija lēmis pārbēgt ASV pusē un šo piedāvājumu izteica arī savai meitai.

“Man pagāja zināms laiks pierast pie domas, ka tēvs sadarbojies ar VDK, un tad, kad es to biju jau pieņēmusi, es uzzināju, ka viņš ir patiesībā bijis dubultaģents. Tā kā, es domāju, ka nevienam tas nav viegli – uzzināt kaut ko tādu par saviem tuviniekiem. Es absolūti nebraucu uz ASV ar mērķi tur palikt uz dzīvi, bet situācija bija tāda, ka – vai nu man bija jānodod tēvs un jāatsakās no viņa, un jāturpina dzīvot padomju dzīve, vai arī jāizvairās no šādas nodevības, bet tajā pašā laikā jānodod māte.”

Kopš tā laika, lai pasargātu no čekistu atriebības, viņi mainīja identitāti, kļūstot par Dornu ģimeni no Vācijas. Dzīve ritējusi lielā piesardzībā. Tomēr 80. gadu vidū – pēc tam, kad Imants bija publiski nācis klajā ar faktiem, kas izgaismoja VDK darbību Latvijā, viņš gāja bojā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos.

“Pēc tēva nāves viss mainījās, es apzināti atguvu savu identitāti, savu vārdu un beigu beigās – arī savu zemi.”

Ievas tēvs savos darbos sauca vārdos citus latviešu čekistus, un viņu vārdi arī publicēti jau minētājā grāmatā, laikā, kad čekas aģentu kartītes vēl nebija publiskotas.

“Pēc maisu atvēršanas es ar milzīgu atvieglojumu konstatēju, ka tēvs nav samelojis ne par vienu cilvēku, visi, par kuriem viņš saka, vai nu tur ir, vai arī bijuši tik augstā amatā, ka viņu tur nav citu iemeslu dēļ.”

Dokumentālās filmas veidošanā piedalījušies arī notikumu aculiecinieki, bijušie FIB un CIP darbinieki, kā arī VDK aģenti, izlūkdienestu vēstures eksperti.

Filma pie skatītājiem uz ekrāniem Latvijā nonāks 5. septembrī, – tieši šajā datumā 1978. gadā radio Amerikas Balss oficiāli paziņoja, ka padomju diplomāts Imants Lešinskis ar ģimeni pārbēdzis uz Ameriku.

2 komentāri