Cīnās jau 20 gadus – pedagogu ilgais ceļš pēc algu pieauguma

3 komentāri
Cīnās jau 20 gadus – pedagogu ilgais ceļš pēc algu pieauguma
MĀRTIŅŠ ZILGALVIS, F64

Ja nu ir kāds, kurš nekad nav dabūjis to, kas kaut vai simtreiz apsolīts, tad tie ir skolotāji. Arī šonedēļ budžeta izskatīšanas laikā, kad jau kā baļķis acī bija redzams – solītā algas pielikuma nebūs, pedagogi piketēja pie Saeimas. Bet, gluži kā nabagiem, kas pērienu arī baznīcā dabū, pēcāk nācās skaidroties par cerību baloniem, kaut no tiesas un taisnības, nekādu balonu un arī piketa nebūtu, ja valdība pildītu solīto. LNT Ziņas noskaidroja, ka skolotāji par lielāku algu cīnās jau 20 gadus. Kāpēc viņi rindā pēc naudas vienmēr ir pēdējie un pie kases nonāk, kad nauda jau beigusies?

Šīs nedēļas pedagogu pikets pie Saeimas ir sekas vairāk nekā pusotru gadu sarunām starp valdību veidojošām partijām un izglītības darbiniekus pārstāvošo organizāciju. Par naudu, protams.

Dialogs ar iepriekšējo Māra Kučinska (ZZS) vadīto kabinetu un izglītības ministru Kārli Šadurski (V) nevedās. Nespējot vienoties par algu celšanas grafiku, arodbiedrība vienu brīdi pat aicināja kolēģus par valdošajām partijām nebalsot.

Toreiz, pērnā gada sākumā, tas nostrādāja. Vienošanās paredzēja, ka zemākā likme 2018. gada septembrī tiks palielināta par 30 eiro un sasniegs 710 eiro mēnesī. Un tā līdz 2022. gadam zemākā sasniegtu 900 eiro.

Taču, faktiski pedagogi ir turpat, kur atradās pirms pusotra gada. Vēlēšanas aiz muguras.  Tā sauktais 2019. gada budžets iepriekš apsolītās saistības īstenot neparedz. Draudēt ar nepārvēlēšanu vairs nebija jēgas. Tāpēc pedagogi izgāja piketā pie Saeimas.

“Mēs jau neprasām daudz, mēs prasām, lai pildītu likumus, to, ko viņi paši ir pieņēmuši,” teic Rūjienas vidusskolas direktora vietniece Guna Vītiņa.

“Dziesmiņas ir izdziedātas, pateikts viss ir, mūsu prasības ir izvirzītas, mēs lūdzam tās apstiprināt, mēs lūdzam atbildīgus lēmumus, jo mēs redzam, ka valdība prot ļoti labi rīkoties ar nodokļu politiku,” saka Marianna Madžule no Elejas vidusskolas.

“Gribētos, lai valdība mūs kaut šoreiz sadzird un pilda savus solījumus, jo mēs gājām uz vēlēšanām, un mēs ticējām,” saka Guna Vucāne no Madonas vidusskolas.

“Kādēļ mūsu algas ir gadiem jāiesaldē, kādēļ tā gadiem netiek palielināta, arī samērojot ar pārtikas cenām, kuras ceļas, ar degvielas cenām, kuras ceļas – lūdzu mēs gaidām, mēs rīkosimies arī turpmāk,” norāda Elejas vidusskolas pedagoģe.

Ir 2019. gads un pārņem deja vu sajūta. LNT Ziņu dienesta arhīvā materiāli apliecina, ka pedagogi pieprasa darba samaksas pieaugumu cīnās jau gadu desmitiem. Piemēram, 1999. gadā uz vienu dienu streiku pieteica 23 000 pedagogu. Tobrīd būtisku pieaugumu panākt neizdodas – valsts budžets jau sastādīts.

Tā ir nozīmīga mācība, kas noderēs nākamajos gados. Visizteiktāk konfrontācija veidojas, sākot ar 2005. gadu. Aigara Kalvīša valdība. Latvija tikko iestājusies Eiropas Savienībā, ekonomika pamazām silst, pedagogu algas atpaliek no citos sektoros strādājošajiem.

Sarunas no ielām pāriet kabinetos, taču nevedas. Kā sava veida katalizators nostrādāja draudi par iespējamu streiku. Tas nozīmētu, ka pedagogi ne vien dotos ielās, bet reāli nestrādātu. Uz atklātām sarunām tiek saukta ne vien jomu pārraugošā izglītības ministre Ina Druviete, bet arī finanšu ministrs Oskars Spurdziņš un premjers Kalvītis.

Jāatgādina, ka tas ir laiks, ko nereti mēdz apzīmēt kā “treknos gadus”. Nekustamā īpašuma tirgus vārīšanās, iedzīvotāju arī pedagogu vēlme dzīvot labāk. Ir daudz prioritāšu, bet tikai viens valsts budžets.

2006. gads bija Saeimas vēlēšanu gads. Konfliktēt ar pedagogiem var būt riskanti. No otras puses, Aigars Kalvītis vēl cenšas būt pragmatisks, sakot, ka politiķi uz populisma viļņa var sasolīt debesu mannu, un algu kāpumam vieta var neatrasties.

Vēlēšanas, kā arī streika iespējamība it kā nostrādāja. Iepriekš solītajam 20 latu pielikumam valdība gatava pielikt vēl 50. No vienas puses, optimisms, no otras, arodbiedrība jau pamazām sāk apzināties, ka solīts makā bieži vien nekrīt.

Nepildīts palika mehānisms, kas ļautu pedagogu algas koriģēt atbilstoši ekonomikas svārstībām. To paredzēja ar vairākām politiskajām partijām, kā arī Izglītības un zinātnes ministriju kopīgi parakstītā vienošanās.

Tobrīd alga par vienu likmi pirms nodokļu nomaksas pedagogiem bija 240 latu. Spēkā esošais grafiks četros gados to paredzēja dubultot līdz 464 latiem. Tādēļ, lai arī daļēji apdalīta, arodbiedrība par streiku neizšķīrās.

Taču visai drīz pienāca krīze. Pieaugot kopējai neapmierinātībai un spriedzei, Aigara Kalvīša valdība izjūk. Lai algu kāpumu īstenotu, Izglītības ministrija nozarē apņēmās veikt “efektīvu līdzekļu izlietojumu”.  Realitātē situācija pasliktinājās un plānus par darba samaksas paaugstināšanas programmu 2006.-2010. gadam nācās atlikt.

Pieprasot pildīt iepriekš dotos solījumus, 2008. gada rudenī izglītības darbinieki kooperējās ar mediķiem. Tur ierindas personālam problēmas līdzīgas. Tiek pieļauts kompromiss – algu pieaugums mazāks, bet lai tas tomēr būtu.

Pēc gada krīt arī Ivara Godmaņa kabinets. Taču arī, atnākot Valdim Dombrovskim, Latvija joprojām ir bedrē. Runa jau vairs nebija par to, lai pieliktu klāt, bet gan nezaudēt esošo.

Ņemot vērā, ka ar algu griešanu tobrīd bija jāsaskaras teju visiem, abu pušu – arodbiedrības un valdības veidota izlīgšanas komisija vienojās par darba samaksas mazinājumu par 20%. Tomēr, izskatot valsts budžetu otrajā un galīgajā lasījumā, arī šī vienošanās izgaisa. Samazinājums par 40%.

Realitātē tas nozīmēja, ka slodze par likmi tobrīd nokritās līdz minimālajai algai. Saskaņā ar Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības datiem taupības režīma dēļ darbu skolā pameta aptuveni 11 000 skolotāju. Šobrīd strādājošo ir ap 29 000.

Kopumā par pēckrīzes laiku, līdzīgi kā par valsti kopumā, var teikt – atlabšanas periods. 2013. gadā situācija gan ir uzlabojusies – zemākai slieksnis – 280 latu. Tas ir vairāk nekā minimālā alga. Pedagogi gan uzskata, ka savus ienākumus ziedojuši avansā, un tagad jāatsāk sarunas par paaugstinājuma grafiku.

Gadu vēlāk Latvija ir pievienojusies eirozonai. Jaunajā valūtā skaitļi šķiet lielāki – 558 eiro. Salīdzinājumam – Lietuvā tobrīd tie bija 588 eiro, Igaunijā 802, bet Polijā 900 eiro mēnesī.

Politiķiem jau kārtējo reizi izvirzīta prasība – trešdaļu lielākus ienākumus triju gadu laikā. Tūkstošiem pedagogu no visiem Latvijas novadiem piepilda Rīgas centru. Protestētāju gājiens pat aptur transporta kustību.

Process, kuru novērojam šobrīd, kad pedagogi turpina prasīt algu kāpumu ir loģisks turpinājums. Jo vēl ne reizi algu celšanas grafiks pilnā apjomā nav īstenots.

Vienlaikus jāatzīst, ka situācija un pedagogu reālie ienākumi valstī nav vienādi, kas liedz izprast problēmu objektīvi un līdz galam.

Valsts piešķirtais finansējums turīgākajās un lielākajās pašvaldībās visbiežāk ir tikai daļa no algas. Pierīgas un attālāko novadu pedagogu algu apjoms var atšķirties pat divkārt.

Atšķiras arī zemākā likme Latvijā un Igaunijā. Kamēr pie mums pedagogi cīnās par 750 eiro, kaimiņos tā sasniegusi 1250 eiro.

Jautājumu – kāpēc, ir daudz. Viena no atbildēm, kura gan nav populāra, saistās ar skolēnu/skolotāju skaita attiecību. Un tas atkal ir stāsts par skolu tīklu.

3 komentāri