Brīvprātīgie ugunsdzēsēji laukos ir neatsverams atbalsts, taču valsts viņiem finansiāli nepalīdz

1 komentārs
Brīvprātīgie ugunsdzēsēji laukos ir neatsverams atbalsts, taču valsts viņiem finansiāli nepalīdz
Foto: Monta Jakovela, TV3 Ziņas

Šobrīd Latvijā ir vismaz 18 apdzīvotas vietas, kur nav iespējama pietiekami operatīva ugunsdzēsēju ierašanās, lai pagūtu vēl ko glābt, ne tikai nodzēstu krāsmatas. Vienlaikus reģionos uz entuziasma pamata darbojas desmitiem brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienību, kuras vēlas, lai tām paplašinātu pilnvaras un ļautu šos baltos plankumus “nosegt”. Taču valsts ugunsdzēsības dienests ar saviem budžeta līdzekļiem dalīties nevēlas.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības lielākoties atrodas Latvijas laukos. Mazāk apdzīvotās teritorijās, kur valsts ugunsdzēsības posteņi nav izvietoti. Viena no tādām vietām ir Ainaži. Te brīvprātīgie darbojas jau izsenis, kā paši saka – uz entuziasma pamata.

“Esam tie, kas nav aizbraukuši uz ārzemēm strādāt, esam tie, kas ir izbijušies dienesta, VUGD darbinieki,visi kas var paskriet, kas var paturēt stobru, te arī darbojamies. Izvēle liela nav,”  norāda Ainažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vadītājs Zigmārs Dancis.

Ainažu postenī darbojas 15 cilvēki, kuri pamatdarbu apvieno ar brīvprātīgo dienestu. Apkārtnes iedzīvotāji uguns nelaimes gadījumos uz viņu palīdzību paļaujas pat vairāk nekā valsts dienestu, to apliecina fakts, ka nereti cilvēki kā pirmajiem zvana  brīvprātīgajiem, un tikai tad uz 112.

“Brīvprātīgie ir vistuvāk tai dislokācijas vietai, kur tas ugunsgrēks notiek, tātad arī nokļūšana ir visātrākā, pat lai ar kādu jaunāko tehniku tāpat nenokļūs tik ātri tos kilometrus kā cilvēks, kas atrodas tajā vietā,” norāda Dancis. Brīvprātīgo posteņa rīcībā ir septiņas tehnikas vienības, – ūdens cisternas un auto kāpnes.

“Tāds pats inventārs kā dienestiem – šļūtenes, augstspiediena šļūtene… Mums viss nepieciešamais ugunsgrēku dzēšanai ir, nu varbūt kādas prasītos kādas jaunākas šļūtenes, bet tā problēma ir tā, ka tā tehnika novecojas – ēs to varam skrūvēt, skrūvēt, bet tāpat tehnika novecojas un ik pa brīdim nepieciešams kaut ko mainīt, lai būtu tajā līmenī.”

Brīvprātīgi ugunsdzēsēji Ainažos izsaukumus uz apkārtnes ugunsgrēkiem saņem vidēji četras piecas reizes nedēļā. Taču tā kā valsts viņus finansiāli neatbalsta, uz izsaukumiem viņi spiesti doties ar šādu te tehniku, kas nokalpojusi savus 40/50 gadus.

Degvielu apmaksā pašvaldība, taču jebkādiem citiem izdevumiem naudas nav. Brīvprātīgie gribētu lielākas pilnvaras un valsts finansējumu, lai varētu darboties 18 baltajos plankumos lauku reģionos. un spētu nodrošināt ierašanos ugunsnelaimes vietā 15 minūšu laikā, kas ir kritiski, lai kaut ko varētu glābt.

“Lai lauku iedzīvotāji, kas arī maksā nodokļus, arī lauku uzņēmēji, būtu lielākā drošībā. Mums nevajag kaut kādas ļoti milzīgas summas, galvenais kaut kāds atbalsts, lai tām vienkāršajām automašīnām kaut kādas elementārākas lietas varētu veikt un kaut kāda samaksa cilvēkiem par noteiktu darbu,” saka Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vadītājs Vijārs Griķis.

Brīvprātīgie aprēķinājuši, ka gadā no valsts tam vajadzētu ap 500 000 eiro.  Taču Valsts ugunsdzēsības dienests nav ar mieru dalīt savus budžeta līdzekļus ar brīvprātīgajiem un šajā ziņā brīvprātīgie tiek uztverti par konkurentiem.

“Protams, ka visa pamatā ir nauda un šobrīd es kā iestādes vadītājs neredzu, veidot brīvprātīgo komandas uz valsts dienesta rēķina,” norāda VUGD priekšnieks Oskars Āboliņš.

Koncepcija par sadarbības veicināšanu valstiskā līmenī ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem iestrēgusi Iekšlietu ministrijā. Lai arī tiek prasīts finansējums jauna transporta iegādei, ekipējumam un apmācībām, ministrija to neatbalsta.

“Mēs runājam par to, kā šī sadarbība notiek, domājam par efektīvu, iespējams, kādu resursu nodošanu, kas VUGDam tiek nomainīti, ja mēs runājam par jaunās tehnikas ienākšanu, un šīs te vecās tehnikas nodošanu brīvprātīgajiem,” saka Iekšlietu ministrijas Valsts sekretārs Dmitrijs Trifomovs.

Latvijā katru gads ugunsgrēkos iet bojā daudz cilvēku: pērn 79, šogad jau 30. To, ka ugunsdrošība Latvijā nav augstākajā līmenī, ļauj saprast salīdzinājums ar citām valstīm. Piemēram, Zviedrijā uz 100 000 iedzīvotāju gadā ugunsnelaimes prasa vienu cilvēku, Latvijā – piecus.