Bez interneta un mobilajiem tālruņiem: kā patiesībā notika “Baltijas ceļa” organizēšana?

1 komentārs
Bez interneta un mobilajiem tālruņiem: kā patiesībā notika “Baltijas ceļa” organizēšana?
AIVARS LIEPIŅŠ, F64

Pirms 30 gadiem doma par “Baltijas ceļu” dzima Igaunijā. Un doma bija spīdoša, taču vēl lielāks sasniegums bija to organizēt. Neaizmirsīsim, ka tas bija laikmets pirms mobilajiem tālruņiem un tas notika valstī, kurā joprojām darbojās draudīgas represīvās struktūras. Kā radās ideja, un ar kādiem tīri praktiskiem izaicinājumiem nācās saskarties “Baltijas ceļa” organizatoriem?

“Baltijas ceļa” atceres pasākumi piektdien sākās ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogu pacelšanu Rīgas pils Svētā Gara tornī.

“Baltijas ceļš”, kas notika tieši 50 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas. Tieši šis līgums Latvijai, Lietuvai un Igaunijai atņēma brīvību, ko līdz ar pārmaiņām PSRS Baltijas iedzīvotāji gribēja atgūt.

“Būtībā jau “Baltijas ceļš” kā process tika noformulēts 1989. gada maijā Baltijas asamblejā kā process, pirmo reizi tas ir formulēts mūsu trīs tautas kustību dokumentos, pati ideja radās tad, kad PSRS Tautas deputātu kongresā mēs sīvi centāmies panākt Molotova-Ribentropa pakta anulēšanu un atzīšanu par noziedzīgu un spēkā neesošu, bet nekas nenotiek, mūs ignorē,” atceras Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Mihails Gorbačovs Atmodas aktīvistus saucis par ekstrēmistiem, ko tauta neatbalsta. Lai pierādītu, ka Baltijas iedzīvotāji vēlas atgūt brīvību, igauņiem radusies ideja par dzīvo cilvēku ķēdi, kas savieno Baltijas valstu galvaspilsētas.

“Viņiem no sākuma bijusi ideja, tā kā sākās revolūcija Austrumeiropā, izveidot dzīvo ķēdi no Helsinkiem līdz Bukarestei, visās valstīs, kuras skāra Molotova-Ribentropa pakts, bet to mēs nevarējām, jo starp Poliju un Lietuvu stāvēja KGB karaspēks,” saka Īvāns.

Tautfrontieši izrēķināja, ka Latvijas teritorijā dzīvajai ķēdei vajag vismaz 200 000 cilvēku. Pēc Sandras Kalnietes izplestajām rokām noteica, ka katram ķēdē jāaizņem aptuveni pusotrs metrs.

“Tad mēs zinājām, cik mums ir vajadzīgi cilvēki, sadalījām kilometros, par katru kilometru bija atbildīgais, tad bija 100 metru, par kuriem bija atbildīgs un citur dalīja 10 metros. Un vislielākā apbrīna ir par mūsu cilvēku līdzatbildību, līdzdalību, iedomājieties, braukt no Ludzas uz Valmieru, lai nostātos tajā un tajā kilometrā, tajos un tajos metros,” viņa stāsta.

Maskava gan centusies “Baltijas ceļu” izjaukt, liedzot pasākuma koordinēšanu radio tiešraidē. Toreiz, kad nebija mobilo telefonu un interneta, tas organizēšanu pamatīgi apgrūtināja.

“Un tikai pietiekami drosmīgi Latvijas Radio žurnālisti tajā brīdī, kad vajadzēja sadoties rokās, palaida ēterā manu uzrunu Baltijas ķēdes dalībniekiem. (TV3: Un notika 15 minūtes?) Jā, aptuveni un jūs varat iedomāties, zvanīja visi dievnami Baltijā, mēs tā bijām lūguši konfesijām, kas arī izraisīja lielu niknumu padomju varasiestādēm,” teic Īvāns.

“Vakarā, kad koordinācijas centrā sāka ienākt zvani ar ziņojumiem no atbildīgajiem, bija skaidrs, ka ceļš ir bijis nepārtraukts, un tad mēs sazvanījāmies ar mūsu kolēģiem Igaunijā un Lietuvā, un ceļš bija nepārtraukts,” norāda Kalniete.