Barikāžu dalībnieka atmiņas: pret omoniešiem stājāmies ar kailām rokām

2 komentāri
Barikāžu dalībnieka atmiņas: pret omoniešiem stājāmies ar kailām rokām
FOTO: LETA

Ar atmodas ideāliem sirdī, pret omoniešu draudiem un automātiem – tā trauksmainās barikāžu dienas pirms 25 gadiem pavadīja Māris Deģis. Viņam, kopā ar citiem patriotiskiem jauniešiem, toreiz bija jāsargā Latvijas Radio ēka – stratēģiski svarīgs objekts, kura ieņemšana varēja būt izšķirošs brīdis ceļā uz Latvijas neatkarību.

1990. gada janvārī Izdzirdot radio trauksmainu reportāžu no Vecrīgas, Māris Deģis nekavējoties kāpa vilcienā, un devās uz Rīgas centru. Izskanējušais aicinājums brīvprātīgajiem stāties ierindā un aizsargāt stratēģiski svarīgos objektus, pavēra iespēju Mārim sniegt savu artavu vēsturiskajos notikumos. Sākotnēji sargājis telefoncentrāli Dzirnavu ielā, vēlāk norīkots sargāt Radio ēku. Ja omonieši uzbruktu, pretim nāktos stāties ar kailām rokām.

Radio sargiem bija jāievēro armijas režīms. Stundu stāvēja ārā, pie ieejas, stundu gaitenī, lai sasildītos. Tad neliela tējas pauze. Galvenā rosība bija naktī, tad arī vislielākā bīstmība, ka pretinieks uzbruks. Dienā Māris nakšņoja darba vietā – turpat Vecrīgā, Kino muzejā. Māris atminas, ka barikāžu laikā Vecrīgā valdījusi neaprakstāmi sirsnīga atmosfēra.

Pārlapojot barikāžu laika fotogrāmatu, atmiņā uzplaiksnī daudzi spilgti stāsti. Daži no tiem – ar ļoti traģisku pieskaņu. Padomju vara ar lodēm centās apturēt cilvēkus no laukiem, kas devās uz barikādēm Rīgā.

Tieši 20. janvārī asiņainajā apšaudē pie toreizējās Iekšlietu ministrijas, no lodēm mira video operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Māris pazinis šos cilvēkus, un viņu nāve bija pamatīgs trieciens. 

Māris ir pateicīgs liktenim, ka bijis vēsturisko notikumu līdzdalībnieks, barikāžu dalībnieks. Šis laiks barikāžu veterāna atmiņā uz mūžu paliks kā neredzēta emocionālā pacēluma un kopības sajūtas brīdis. Sākums neatkarīgās Latvijas atdzimšanai.

2 komentāri