2 komentāri

Jau mācoties pamatskolā, Elza Cērpa zinājusi, ka palīdzēt cilvēkiem ir viņas aicinājums – tāpēc arī izvēlējās kļūt par mediķi. Bet šogad aprit pusgadsimts, kopš sāktas pirmās darba gaitas. Sirmā kundze vēl tagad spilgti atceras savu pirmo feldšerpunktu Nīcas novada Otaņķos.

“Pirmā darba vieta bija lauku māja, aka sētā, tualete gan bija iekšā, bet tas dzīvoklītis bija ļoti maziņš, nu kā jau lauku mājā. Sākums bija grūts, krāsns apkure. Viss auksts, bet tāds sākums bija,” viņa stāsta.

Par spīti tam, ka darbs vienmēr ir bijis Elzas kundzes prioritāte, viņa izaudzinājusi divus dēlus un mazdēlus. Ģimene vienmēr pieņēmusi un sapratusi viņas mīlestību pret darbu.

“Visa mana ģimene ir sapratusi manu darbu. Pat kolhoza laikos šoferi saprata. Bija 10 māju vizītes, ziemā, tas šoferis saka: “Elza, bet tev ir mazi bērni mājās.” Es saku: “Nekas, tur ir auklīte.” Nu nevar tikt mājās, tas viss ir jādara tai laikā nebija citādāk darbs. Ir braukts ar traktoriem, ar smagajām mašīnām, ar zirgu pajūgu, un tas sniegs – to nekad nevar aizmirst. Tāds ir tas darbs – ļoti interesants un ļoti labs darbs.”

Šobrīd viņas aprūpes lokā ap 19 apkārtnes iedzīvotāju, bet 50 gadu laikā palīdzību sniegta tūkstošiem cilvēku. “Iedomājaties, tas ir pusgadsimts. Man vakar atnāk viena skolotāja, un es atceros vēl viņas mammu – viņa neticēja. (..) Es to smalki, smalki atceros, visu. Bērni ir izauguši, un tiem bērniem ir atkal bērni. Nu mūžs, viss mūžs te ir pavadīts, pusgadsimts.”

Elzas kundze stāsta, – pusgadsimta laikā mainījušās gan prasības pret ārsta darbu, gan darba apstākļi. Tomēr vienu viņa atzīst – mainījusies arī ārstu attieksme pret cilvēku – attiecības kļuvušas bezpersoniskākas.

“Ārstu attieksme pret pašu cilvēku. Saskarsme bija ārstam ar pacientu, un tas ir pats svarīgākais. Ir jāapsēžas uz slimnieka gultas, lai arī kāda tā būtu. Ir jāuzklausa šis slimnieks un pietiek kādreiz, ka patur viņa roku un noglāsta viņa galvu. Un arī piederīgajiem tas liekas ļoti, ļoti svarīgi,” viņa saka.

Vaicāta, kas ir pats grūtākais ikdienas darbā, Feldšere Elza atzīst, – brīdis, kad tavā acu priekšā izdziest dzīvība: “Ir smagi, kad ir avārija un tajā brīdī, kad cilvēks mirst. Tu it kā esi ticis tai vēna iekšā un tu laid to šķidrumu, bet viņš aiziet. Ir grūti. Ir arī tajās mājās, kad tu redzi – cilvēks iet prom, ir jābūt stipram un tam piederīgajam tas jāpasaka, lai viņš godam aiziet. Ir jāpalīdz i nomazgāt šis aizgājējs, viss ir jāizdara, jo tā ir dzīve, kas ir laukos. Es nezinu, vai pilsētās vispār saprot, kas tas ir.”

Par mediķu atalgojumu Elzas kundze nesūdzas. Viņas augstākais darba novērtējums esot pacientu pateiktais paldies. Feldšerīte stāsta, ka ordeņa saņemšana viņai ir milzu pagodinājums un tagad beidzot – pēc 50 vienā darbavietā pavadītajiem gadiem – ir nolikusi datumu, kad dosies pensijā. To gan sirmā kundze pagaidām patur noslēpumā. Vien nosmejas, ka grib savu darbavietu atstāt, kamēr vēl galva gaiša.

 

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl