Atklāta Lāčplēša Kara ordeņa simtgadei veltīta izstāde

Pievienot komentāru

Tuvojas 11. novembris – Lāčplēša diena. Nacionālais vēstures muzejs aicina atzīmēt simto gadskārtu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta karaspēku ar īpašu pasākumu programmu, kuras priekšplānā ir Lāčplēša Kara ordeņa simtgadei veltīta izstāde ar 11 ordeņu kavalieru varoņstāstiem.

Latvijas armijas uzvara Rīgā 1919. gada 11. novembrī pār Bermonta karaspēku kļuva ne tikai par pagrieziena punktu Latvijas Neatkarības karā, bet arī simboliski iezīmēja pirmā militārā apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – dibināšanas dienu.

Mūsdienās Lāčplēša Kara ordenis vairs netiek pasniegts. To pasniedza no 1920. līdz 1928. gadam.

Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvotas vairāk nekā 2000 personas. Izstādes centrā ir 11 ordeņu kavalieru dzīvesstāsti. Katrs no tiem ir spilgts piemērs apbalvoto personu dažādībai un vienlaikus ilustrē visas Latvijas vēstures sarežģīto ritējumu.

Mārtiņš Vāveris
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks

Ir bijuši ordeņa kavalieri, kas ir bijuši militāristi, kas ir bijis vienkāršais lauksaimnieks, ar šiem 11 varoņiem vēlamies parādīt, ka ordeņu kavalieru kopums ir ļoti atšķirīgs, ka tas nav tas tradicionālais uzskats, ka visi pēc kara ir baudījuši militāru karjeru vai politisko karjeru, bet viņi ir bijuši ļoti dažādi cilvēki.

Ar šo prestižo apbalvojuma tika apbalvotas arī trīs sievietes. Ja Līna Čanka un Valija Veščunas-Jansone saņēma savus apbalvojumus par kaujām frontes līnijā, tad studente Elza Žiglevica – par drosmi un pašaizliedzību, atbalstot Latvijas armijas karavīrus. Sākoties Bermonta uzbrukumam, viņa, neskatoties uz intensīvo artilērijas apšaudi, piegādāja ēdienu kareivjiem pozīcijās Daugavmalā un tika smagi ievainota granātas sprādzienā.

Ievainojuma rezultātā Elza zaudēja kāju un mira slimnīcā. Viņai apbalvojums piešķirts pēc nāves.

Ņemot vērā, ka Lāčplēša ordeni piešķīra tikai karavīriem, viņa pēc nāves tika ieskaitīta armijā. Elza Žiglevica kļuva par pēdējo Lāčplēša Kara ordeņa ieguvēju.

“Pēc Elzas Žiglevicas nāves viņai tika izveidota pēcnāves maska, tā glabājas Latvijas kara muzejā un ir vistiešākais liecinieks, vistiešākais priekšmets, kas sasaista to viņas nāves dienu ar mūsdienām,” turpina pētnieks. “Katrā ziņā, šie stāsti rāda, cik šis mērķis – neatkarīga Latvija – ir bijis šīs pašaizliedzības vērts. Tas mērķis ir bijis šī upura vērts.”

Arī kavalieris Arnolds Puriņš nebija militārists, bet parasts strādnieks no Grīziņkalna, Vārnu ielas, strādājis fabrikā, čugunlietuvē. “Arnolds Puriņš bija ložmetējnieks uz bruņu auto “Lāčplēsis”, viņš ir viens no tiem, kas līdz pat pašam pēdējam cīņas brīdim, kad tas sadega, cīnījies un šāvis pa ienaidnieku. Tādā pašaizliedzīgā varoņa nāvē arī kritis,” izklāsta Vāveris.

Izstādē pirmo reizi Latvijā ir iespēja apskatīt arī ordeņa izgatavošanas matricas no apbalvojuma kaltuves Francijā. Arī kavalierim Jāzepam Sikoram piederējusī tējas servīze ar ordeņa simboliku.

“Servīzei ir īpašs stāsts, kā stāstījusi pati ģimene, – 40. gadā, pēc Latvijas okupācijas, ģimene servīzi sapakojusi un paslēpusi malkas šķūnītī. Tā tur nogulējusi teju 50 gadu. Tikai uz Atmodas laiku servīze atsaiņota un goda vietā celta,” stāsta pētnieks.

Šāda pilnā komplektācijā saglabājusies servīze ir unikāls retums. Tās ordeņa kavalieriem dāvināja īpašos svētkos. Arī reizēs, kad Valsts prezidents rīkoja kavalieru ģimeņu tuvināšanās vakaru ar banketu un vērtīgu dāvanu pasniegšanu.

Skolēnu grupas jau visu šo nedēļu iepazina šos varoņstāstus, un katram atmiņā palicis savs stāsts no dzirdētā.

Pirmdien, 11. novembrī, uz Nacionālo vēstures muzeju aicināts ikviens interesents – ieeja visas dienas garumā bez maksas.