Arī 67 gadi nav šķērslis; vecākā RSU studente Vija gatavojas rakstīt maģistra darbu

10 komentāri

Ar katru gadu Latvijā pieaug studējošo skaits vecumā pēc 40 gadiem, apmēram 10% studentu ir nobriedušajā vai pat ļoti cienījamā vecumā. Pēdējo gadu tendence – augstskolās stājas pensionāri. 67 gadus vecā Vija Jansone mācās Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Juridiskajā fakultātē. Viņa tikko nokārtojusi eksāmenus un sāks rakstīt maģistra darbu.

Vija Jansone ir vecākā Rīgas Stradiņa universitātes studente. Viņa ir pārliecināta, – vecuma un ar to saistītu ierobežojumu nav. Tomēr ir padomju laika ieaudzināta nedrošība un stereotipi, kurus pārvarēt arī viņai brīžiem esot bijis grūti.

“Tā ir tāda iekšējā sajūta… Kad tu sevišķi atnāc tos dokumentus, un es saprotu, ka tā meitenīte, kas pieņem dokumentus, viņa tagad skatās, skatās, un viņa nevar izrēķināt, kad es esmu dzimusi. 1952. gadā,” viņa saka.

Kļūt par juristi ir Vijas kundzes jaunības sapnis. Kuru tagad viņai esot iespēja īstenot. Studijas sievieti vienkārši aizrauj: “Tas ir kā labu grāmatu lasīt. Risināt tos kāzusus, rakstīt kaut kādu referātus, un tās iespējas. Cik interesanti! Tā tev rodas interese, tas internets ne tikai kādu filmiņu paskatīties. Tā ir tā informācija. Un tie tiesu nolēmumi, ka tev likās, ka te taču vispār neko. Un tad, kad tu sāc pa tiem pantiem braukt, – tas taču tik interesanti!”

Bet ir arī vēl kas. Pirms desmit gadiem insulta dēļ Vijas vīrs palika pilnīgi nekustīgs. Un studijas ir veids, kā sievietei aizbēgt no rutīnas.

“Tā ir tā atelpa. Kad redzi, ka tev tā dzīve var vienā mirklī apstāties. Un tad tu domā: bet nu taču jādzīvo, jāiet uz priekšu. Par sevi ir jārūpējas. It sevišķi tādos mirkļos. Kad tev kaut kas notiek. Sēdēt mājās ar nokārtu galvu un glaudīt viņam roku, – nu ne. Kaut kas jāpadara, kaut kas jāpadara,” norāda Vija.

Vijas kundze ir pārliecināta, – vecums mācību procesu neietekmē. Kaut kādā ziņā viņai studēt pat esot vieglāk dzīves pieredzes, dažādu civillikuma situāciju, kas ir reāli piedzīvotas, dēļ. Tomēr eksāmeni gan pensionārei bendējot nervus. Tikko nokārtoti astoņi.

“Mīļā stundiņ! Es taču šausmīgi uztraucos. Šausmīgi! Man rokas trīc, parakstīt nevaru. Atkal domāju – es taču neko neatceros. Sevišķi, kad tev jāiet uz to eksāmenu. Kauns. Kā es tāda tante. Tur ir trīsreiz jaunāks pasniedzējs par mani. Un es tagad divus teikumus neuzrakstīšu. Nu tas viss nāk klāt. Dabīgi,” viņa stāsta.

Neatkarīgi no jau trešās augstākās izglītības iet strādāt pensionāre negrasās: “Ziniet, to brīvību, kas tagad ir pensijā, nemainīšu ne pret kādu darbu. Tā ir tava absolūtā brīvība. Tas tāpat kā bērnībā bija. Tikai bērnībā to īsti neapzinājies. Ka tas viss laiks piederēja tev. Un tagad tev ir tas pats.”

Savos 67 gados Vija Jansone gan ne mirkli nejūtas kā kaut kāda veca tante. Uzreiz pēc mācībām viņa ir apņēmības pilna realizēt vēl vienu savu sapni – doties divu trīs mēnešu ceļojumā uz Alpiem ar motociklu. A kategorijas vadītāja tiesības sieviete nolika pirms diviem gadiem.

“Es domāju, – pēc mācībām uzsēdīšos uz sava motocikla. Vienīgais ir tomēr vienai sievietei kaut kur braukt ar motociklu, tas ir tā. Tomēr tās tehniskās lietas,” viņa saka.

Starp citu, tieši kāre braukt ar motociklu esot pensionārei liels stimuls uzturēt sevi ļoti labā fiziskā formā. Jo ir taču jāspēj pārmest kāju pāri motociklam.