Ansim Ataolam Bērziņam cietumā nav ļauts lietot datoru mācībām; ST lemj, ka šāds liegums ir neatbilstošs

2 komentāri
Ansim Ataolam Bērziņam cietumā nav ļauts lietot datoru mācībām; ST lemj, ka šāds liegums ir neatbilstošs
ZANE BITERE, LETA

Liegums ieslodzītajiem izmantot konkrētus priekšmetus, kas nepieciešami, lai tie varētu iegūt augstāko izglītību, ir neatbilstošs Satversmei, nolēmusi Satversmes tiesa (ST).

ST pārstāve Ketija Strazda skaidroja, ka lieta tika ierosināta pēc par dalību 13.janvāra grautiņos notiesātā Anša Ataola Bērziņa iesnieguma. Bērziņš iesniegumā bija apstrīdējis liegumu cietumā lietot datoru, kuru viņš pats pieteikumā tiesai bija nodēvējis par portatīvo skaitļotāju.

Strazda skaidroja, ka Bērziņš, atrodoties brīvības atņemšanas iestādē, bija lūdzis atļauju pienesumā saņemt un lietot “personīgo portatīvo skaitļotāju disertācijas izstrādāšanai”. Bērziņa lūgums tika noraidīts, jo normatīvie akti, kas nosaka priekšmetus, kurus ieslodzītās personas ir tiesīgas lietot, neparedz tiesības lietot portatīvo skaitļotāju.

Pēc atteikuma Bērziņš vērsās ST, paužot nostāju, ka liegums pārkāpj Satversmes 112.pantu, kas nosaka ikviena tiesības uz izglītību.

Pieteikumā tiesai apstrīdēta “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu” punkts, kurā norādīts, ka, saņemot brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju, notiesātie kamerās un koplietošanas telpās dienas kārtībā noteiktajā laikā var lietot personiskos radiouztvērējus, televizorus un tiem pievienojamās videospēles. Brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādāto pārtikas produktu saglabāšanai un sagatavošanai atļauts izmantot personiskos ledusskapjus un elektriskos ūdens sildītājus.

Savukārt Bērziņš uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 112.pantam, jo starp tajā uzskaitītajiem priekšmetiem, kurus notiesātais var lietot kamerās un koplietošanas telpās, nav personiskā datortehnika. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot viņam Satversmes 112.pantā noteiktās tiesības turpināt studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai.

ST, atsaucoties uz tās judikatūru, atzina, ka valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112.panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama. Vienlaikus nolūkā sekmēt uz zināšanām balstītas sabiedrības ilgtspējīgu attīstību atbilstoši Satversmes 112.panta pirmajam teikumam valsts var izveidot arī citas, augstākas izglītības pakāpes.

ST konstatēja, ka likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas rada personai iespējas iegūt augstāko izglītību, tostarp iespēju studēt kādā no doktora studiju programmām doktora grāda iegūšanai. Studijas doktorantūras programmās ietilpstot Satversmes 112.panta pirmā teikuma tvērumā.

ST secināja, ka nedz no Satversmes 112.panta, nedz citām Satversmes normām neizriet obligāts valsts pienākums nodrošināt ikvienai personai tiesības studēt doktora studiju programmā. Tomēr tad, ja valsts ir izveidojusi doktora studiju programmu un persona, izpildot noteiktas prasības, tikusi uzņemta šajā studiju programmā, šai personai ir tiesības turpināt studijas, lai iegūtu augstākā līmeņa izglītību. Tas attiecas arī uz notiesāto.

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu vienīgi notiesātajam, kurš brīvības atņemšanas sodu izcieš atklātajā cietumā, saņemot brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju, ir atļauts glabāt personisko datortehniku ar interneta pieeju, ja tā viņam nepieciešama izglītības iegūšanai. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets ir noteicis to personisko sadzīves tehniku, kuru notiesātais ir tiesīgs izmantot. Starp šiem priekšmetiem nav minēta personiskā datortehnika, tāpēc brīvības atņemšanas iestādes administrācija nav tiesīga atļaut tās izmantošanu tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgta vai daļēji slēgta tipa cietumos.

Ja personai pētniecības darbā ir nepieciešama speciāla datortehnika, tad aizliegums šādu palīglīdzekli izmantot ir uzskatāms par Satversmes 112.pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. ST secināja, ka laikā, kad pieteikuma iesniedzējs sodu izcieta slēgta un daļēji slēgta tipa cietumā, apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, lai turpinātu studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, ierobežoja viņam Satversmes 112.panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības.

ST atzina, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības drošības aizsardzība.

ST savā spriedumā uzskatīja, ka vispārējs aizliegums notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtos vai daļēji slēgtos cietumos, izmantot personisko datortehniku novērš jebkādu risku, ka tā varētu tikt izmantota tādu darbību veikšanai, kas, iespējams, ir vērstas pret kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē. Tātad apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Taču ST norādīja, ka, lai nodrošinātu līdzsvaru starp personas, kura pēc noteiktu prasību izpildes ir uzņemta doktora studiju programmā, tiesībām turpināt studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai un nepieciešamību nodrošināt kārtību un drošību ieslodzījuma vietā, normatīvajam regulējumam ir jādod brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju vai aizliegumu izmantot studiju turpināšanai nepieciešamos palīglīdzekļus arī tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtos vai slēgtos cietumos.

Šāda kārtība būtu iespējama, ja apstrīdētā norma paredzētu, ka pēc individuāla apstākļu izvērtējuma brīvības atņemšanas iestādes administrācija ir tiesīga atļaut notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, kas viņam nepieciešami studiju turpināšanai. Vai un tieši kāda veida palīglīdzekļu, tostarp personiskās datortehnikas, izmantošana notiesātajam var tikt atļauta, tas atkarīgs no katra gadījuma individuālajiem apstākļiem, skaidrots spriedumā.

Tāpat tiesa atzinusi, ka jāņem vērā arī tas, ka atsevišķos gadījumos notiesātajam nebūs nepieciešami palīglīdzekļi, piemēram, speciāla datortehnika, un viņš studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai varēs turpināt, izmantojot tikai ieslodzījuma vietā esošos datorus. Jautājums par to, vai šāda palīglīdzekļa, piemēram, datortehnikas, izmantošana ir objektīvi nepieciešama, jāizlemj, veicot individuālu apstākļu izvērtējumu katrā konkrētajā gadījumā.

ST secināja, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, kas mazāk ierobežotu personai Satversmes 112.panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, bet ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi – sabiedrības drošības aizsardzība – sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tādējādi ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, neatbilst Satversmes 112. pantam.

ST vērsa arī Ministru kabineta uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma, kā arī citas augstākminēto noteikumu normas, kas attiecas uz priekšmetu lietošanu brīvības atņemšanas iestādē, ir formulētas tādējādi, ka nosaka priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt. Tas nozīmē, ka brīvības atņemšanas iestādes administrācijai nav tiesību atļaut notiesātajam lietot citus, šajās tiesību normās neminētus priekšmetus, pat ja ar to lietošanu netiktu apdraudēta kārtība un drošība ieslodzījuma vietā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus personai Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumus. Tāpēc Ministru kabinetam ir pienākums apsvērt, kā konkrētais tiesiskais regulējums būtu pilnveidojams.

Bērziņš pērn 30.novembrī tika atbrīvots no brīvības atņemšanas soda izciešanas. Tomēr, lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko viņam radījusi apstrīdētās normas piemērošana, ST secināja, ka tā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir atzīstama par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, uzskatāma par spēkā neesošu no ST sprieduma publicēšanas dienas. Vienlaikus tiesa vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai notiesāto tiesības aizsargājamas, tieši piemērojot Satversmes 112.pantu un šajā spriedumā ietvertās atziņas.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

Bērziņam par dalību 2009.gada 13.janvāra Vecrīgas grautiņos sākotnēji bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tiesa Bērziņam piemēroja arī Valsts probācijas dienesta (VPD) uzraudzību, tomēr viņš to nepildīja un VPD neieradās, kā rezultātā tiesa mainīja savu lēmumu un nosacītu cietumsodu aizstāja jau ar reālu brīvības atņemšanu.

Šajā brīdī Bērziņš izšķīrās pamest Latviju, pēc paša vārdiem, dodoties “politiskajā trimdā”. Šādos apstākļos Bērziņš 2016.gada sākumā tika izsludināts starptautiskā meklēšanā, līdz 2017.gada pavasarī viņš tika aizturēts Čehijā, kas izdeva viņu Latvijai.

Rīgas apgabaltiesa iepriekš nolēma atstāt negrozītu Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas jūlija lēmumu, ar kuru tika noraidīts Bērziņa lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu.

Bērziņš arī divas reizes vērsās pie toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, prasot apžēlošanu, taču prezidents šos lūgumus noraidīja.

2 komentāri