75 gadi kopš Otrā pasaules kara baltiešu bēgļu gaitām: kas bija “cilvēki laivās”?

6 komentāri

Šajā laikā, tikai pirms gadsimta trim ceturtdaļām, Otrā pasaules kara izskaņā, Kurzeme tāpat kā Igaunijas rietumkrasts piedzīvoja bēgļu straumes. Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, šos vēstures faktus atceras krietni spilgtāk. LNT Top10 skaidro, kas bija “cilvēki laivās” un kam palikšana pēc padomju varas atgriešanās nozīmēja lielākas šausmas nekā riskēt ar savu un ģimenes locekļu dzīvību.

580 000 iedzīvotāju. Šāds skaitlis pēc vēsturnieku aplēsēm no visām trim Baltijas valstīm 2. pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Bēga no padomju represijām, uzskatot, ka Vācija ir mazākais no ļaunumiem.

Kopš masveida bēgšanas šogad aprit 75 gadi, un visas nedēļas gaitā atceres pasākumi norit Igaunijā, kuras liktenis ir līdzīgs Latvijai.

Aizbraukušie tobrīd bija zaudējums Igaunijai, vienlaikus balsts uzturot atmiņas vērtības, kamēr valsts bija okupēta.

“Atdosim godu paaudzei, kuras liela daļa vairs neatrodas šajā saulē. Taču, daļēji tieši pateicoties tai, esam spējuši saglabāt igauņu mentalitāti. Pieminēsim tos, kas bēga, taču mira ceļā. Pieminēsim tos, kas dzīvoja svešumā, taču turēja Igauniju savā sirdī,” norāda Pasaules igauņu centrālā padomes pārstāve (ASV) Marju Rinka-Abele.

Saskaņā ar vēsturnieku datiem bēgļu skaits, kas Igauniju pameta, izmantojot jūras ceļu, sasniedz 80 000. Taču vismaz desmitā daļa pretējo krastu nesasniedza. Tos paņēma, vai nu bangojošā jūra, vai arī apšaudes no gaisa.

Bēgļu gaitas nav svešas arī Latvijai. Taču, ja Igauniju pameta ap 80 000 iedzīvotāju, no Latvijas aizbraukušo skaits sasniedza 200 000.

“1940. vai 1941. gadā cilvēki īsti nezināja, uz kurieni lai bēg. Drošas vietas. Otrkārt, cilvēki vēl nezināja, kā karš izvērsīsies, cik ilgi būs padomju, cik ilgi – vācu okupācija. Cilvēki sākumā nogaidīja, un 1944. gadā, kad bija skaidrs jau, ka Sarkanā armija atgriezīsies Latvijā, viņi zināja, ka jābēg pēc iespējas tālāk, lai nepiedzīvotu represijas, kas bija 1940. gadā,” skaidro Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis.

No Latvijas aizbraukušo skaits dažādos avotos atšķiras. Lielākais ir 300 000. Mazāks skaitlis – 265 000 atrodams Latvijas Nacionālās komitejas Vācijā izveidotajā tabulā. To vienā no publikācijām min vēsturnieks Kārlis Kangeris.

Kā redzams, lielākais skaits spēja Latviju pamest pa jūras ceļiem.

“Galvenais bēgļu ceļš bija pa jūru ar kuģiem un laivām, dzelzceļu izmantoja armijas daļas, tas parastajiem bēgļiem nebija pieejams. Līdz ar to lielākais vairums, gandrīz visi no bēgļiem, kas devās uz Vāciju 1944. gadā, tie bija ar kuģiem,” piebilst Tomaševkis.

Vaira Vīķe-Freiberga
kara bēgle, Latvijas Valsts prezidente 1999-2007

Tātad, mēs runājam par 1944. gada oktobri, tikai par zeltu vairs ņēma pasažierus. Tie, kas bija latviešu elitē, kas varēja cerēt trimdas valdību rīkot vai ko, tie jau bija aizvesti agrāk. Daudzi izceļoja arī pa zemes ceļu. Tikko, kad krievi ielauzās, daudzi jau ar ratiem, zirgiem devās cauri Polijai. Man ir stāstījuši, ka tur bijuši šausmu stāsti, ka visi tie bēgļi ir nobumboti. Mūs arī pa ceļam, tikām bumboti, bet mēs kaut kā paguvām paslēpties. Un daudzi, tāpat kā mani vecāki, vēl cerēja, kā būs ar sabiedrotajiem, kas būs ar mūsu zemi.

1944. gadā bēgļu gaitās devās arī Vīķe-Freiberga. Viņai toreiz bija septiņi gadi. Ģimene uz Vāciju devās ar kuģi. Taču viņas radinieku vidū bija arī tādi, kas jūrā devās ar laivām.

“Mana tēva māsīca Lonija Zvaigzne ar deviņus mēnešus vecu bērnu un divarpus vecu meitiņu blakus pārpildītā laivā brauca uz Gotlandi. Mani vecāki nonāca Kurzemes krastā, tās jau bija oktobra beigas. Viņi mēģināja gar krastu atrast kādus zvejniekus, kas vēl būtu gatavi doties jūrā. Rudens laiks nav izdevīgs, nāk vētras, un tie riski bija lieli, jo bija patruļas, gremdēja nost…”

Palikt vai riskēt un doties pretim nezināmajam. Turklāt neviens no variantiem nedeva nekādas garantijas. Virs kuģiem un laivām riņķoja kara lidmašīnas. Bēgļu atmiņās minēts – daudzi necerēja, ka sasniegs krastu, jo mocījās ar jūras slimību.

“Māte runāja ar savu māsu – abām 10 mēnešus vecas meitiņas… Māsa saka, man ir bailes, bērns saaukstējies, kas vēl notiks. Mana mamma saka, mans ir priecīgs, vesels, gan tiksim galā… Pēc trim nedēļām mana māsiņa bija zem zemes. Tantes slimā meitiņa, kas palika Latvijā, izdzīvoja. Ne jau tā, ka dzīvoja laimīgu, veiksmīgu mūžu, bet – izdzīvoja,” tā eksprezidente.

Vēl viens ceļš pāri jūrai veda uz Zviedriju. Šis ceļš darbojās no 1944. līdz 1945. gadam. Galamērķī Gotlandē kopumā tika nogādāti ap 4500 cilvēku.

Viena no leģendārākajām personībām, kas savulaik daudziem latviešiem palīdzēja pārcelties pāri jūrai, ir valmierietis Ēriks Tomsons. Viņš šobrīd jau ir cienījamā vecumā un pārvietojas ratiņkrēslā. Interviju ar viņu LNT Top10 ierakstīja jau pirms pāris gadiem.

Atšķirībā no leģionāriem, kurus Zviedrija toreiz definēja kā pārbēgušus karavīrus, civilie iedzīvotāji PSRS izdoti netika. Savukārt tiem, kas tika līdz Vācijai, cerības par brīvību piepildījās daļēji. Kara noslēgumā Vācija tika sadalīta okupācijas zonās. Tie, kas bija nonākuši Padomju okupācijas zonā, tika nosūtīti atpakaļ. Nereti – uz filtrācijas nometni.

Tie ir fakti, kas veido Baltijas valstu vēsturi. Minētajiem notikumiem šogad aprit 75. gadskārta.