Latviešu puisis ar velosipēdu vienatnē apņēmies mērot 3000 kilometru no Rucavas līdz Romai

5 komentāri

TV3 nesen vēstīja par kādu latviešu meiteni Alisi, kura viena pati ar ērti aprīkotu trīsriteni mēro ceļu no Ogres līdz Stambulai. Plānots, ka jau tuvākajās dienās viņa galamērķi sasniegs, bet Alise nav vienīgā, kura meklē piedzīvojumus. Gandrīz vienlaikus ar viņu ceļā devās vēl kāds latvietis – rucavnieks Edgars Trankalis.

Ceļš acu priekšā un velosipēda stūre ir tas, ko nu jau vairāk nekā mēnesi diendienā redz Edgars. Mainās tikai ainava apkārt – no Latvijas līdzenumiem līdz Itālijas kalnu grēdām.

Saules svelme, lietus vai sniegs – latviešu puisis tik minas. Viņa mērķis ir vienam sasniegt vairāk nekā 3000 kilometru attālo Romu. Braukts bez pārtraukuma kopš 1. jūnija. Lielākā daļa ceļa jau aiz muguras, bet tieši šobrīd pats grūtākais posms – Dolomīta kalni.

“Mums Rucavā ir teiciens Rucava-Rīga-Roma, un Rīga pieminēta tikai tāpēc, ka tā ir galvaspilsēta, un tā man sāka nosēsties. Pieņēmu lēmumu, ka braukšu līdz Romai,” saka Edgars.

Meklēt piedzīvojumus Edgaram paticis vienmēr. Ikdienā pats sev priekšnieks – nofilmē kādu video, nopelnīto atliek, ja grib, paņem brīvu un dodas, kur acis rāda. Ir laivots, kāpts kalnos, bet velo patiesībā arī pašam ir kas jauns.

“Es vispār neesmu nekāds velo sportists. Pagājušajā gadā nopirku velo. Ar draugu aizbraucām 2 dienās līdz Rucavai 260 kilometrus, tad uz Liepāju, knapi aizbraucu, knapi dzīvs, gandrīz “ātrie” jāsauc. Biju beigts. Bet sagādāja baudu mīšanās. Var saskatīt lietas, ko neredzam ikdienā 20 reizes dienā. Nobraucu līdz Rucavai, tad līdz Liepājai, un esmu šeit,” saka Edgars.

Lai “ātrie” nebūtu jāsauc arī šoreiz, viņš gatavojās pusgada garumā. Sekoja citu braucēju pieredzei, ar fizioterapeitu trenēja dziļos muskuļus, bet, pats galvenais, lauza sevi emocionāli.

“Es braucu ar riteni gandrīz katru dienu – 100, 50, 80 kilometrus. Pa ziemu, ledu, vēju, cauri mežiem, šosejām, lai trenētu, ka jānobrauc garas distances, un psiholoģiski sevi pieradinātu, lai nesalūztu šajā braucienā. Pēc tam katru otro dienu skrēju, kas man ļoti nepatīk, bet trenēju savu prātu darīt to, kas nepatīk, un izdarīt līdz galam,” viņš stāsta.

Rūdīšanās atmaksājas tagad, kad jāpieveic Itālijas kalni. Ekipējums ir 40 kilogramu smags. Posmiem vien nācies to nest, vilkt un stumt, lai izlauztos uz kaut cik braucama ceļa.

Bieži jāmeklē, kur uzlādēt tehniku, jo ainavas tik iespaidīgas, ka baterijas drīz vien atkal ir tukšas. Citādi riteņbraucējs guļ teltī.

“Ir daudz ceļu, kur liels slīpums, kur ceļš bīstams, slīd, pat grūti paiet. Man sanāca divas dienas atpakaļ, ka es sešus kilometrus stūmos kalnā slīpumā. Ir koki, kur jāceļ pāri. Bija, kur iemaldījos pārgājiena takā. Šķēršļi ļoti dažādi,” norāda Edgars.

Ko tad, kad Roma būs sasniegta? Rucavnieks par to nedomā. Darīt to, kas sagādā prieku, un iepazīt pasauli citādāk. Tas arī dzen Edgaru uz priekšu: “Man šinī brīdī nav domu – nedomāju ne par vakardienu, ne rītdienu. Es koncentrējos uz vienu dienu. Ja tā nedarīšu, ātri sadegšu. Man ir viena diena, kas ir jāizdzīvo. Dzīvoju tikai šim mirklim. Man prāts kā balta istaba, es nedomāju ne par ko. Patiesībā tā, kā jūtos šobrīd, neesmu juties nekad. Ir grūti un arvien grūtāk, bet var izbaudīt un palīdz izbaudīt šie skati, kalni, ne tikai. Tā man ir balva par šo padarīto darbu vai nobraukto dienas distanci.”

5 komentāri