Vai Latvija tiešām vairs nav naudas atmazgātāju paradīze?

1 komentārs

Pirms gada Latvijai pārslīdēja draudīga ēna – “Moneyval” prasība vai nu bez žēlastības un ātri sakārtot finanšu nozari, kas līdz tam bija kā pasaulīgo prieku dārzs, vai arī nonākt tā sauktajā “pelēkajā sarakstā”.

Tā kā šonedēļ valdības mājā printeris bez apstājas drukāja valdības ziņojumu par paveikto, LNT Ziņas skaidroja, cik “balta un pūkaina” pēc premjera pieteiktā kapitālā remonta tagad izskatās Latvija? Kādi dambji sabūvēti naudas upēm un vai ar valdības atbildēm pietiks, lai izvairītos no ierakstīšanas slikto valstu sarakstā nākamgad?

Latvijas banku sistēma ilgstoši izmantota liela apjoma naudas atmazgāšanai. Augsta korupcija, patiesā labuma guvēju slēpšanu, vāja uzraudzība, nepietiekamā tiesībsargājošo iestāžu, tiesu sistēmas izpratne par specifiskiem finanšu noziegumiem bija laba augsne tam, lai tos gandrīz ar nesodāmības sajūtu varētu pastrādāt gan starptautiski noziedznieki, gan vietējie shēmotāji.

ASV apsūdzības “ABLV Bankai” naudas atmazgāšanā pērnā gada sākumā deva pamatīgu triecienu – valdība lika no bankām patriekt riskantus klientus no NVS valstīm, Krievijas. Latviju pameta vairāki tūkstoši klienti, paņemot līdzi miljardiem eiro – nerezidentu noguldījumu īpatsvars no dažbrīd 50% sarucis līdz 8%. Tāpēc pērn daudzus šokēja Eiropas padomes komiteja noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai – “Moneyval” lēmums noteikt pastiprinātu kontroles režīmu Latvijai, mudinot strauji mainīt attieksmi, pretējā gadījumā draudot ar valsts nokļūšanu pelēkajā sarakstā 2020. gadā, kas būtu liels trieciens ekonomikai.

Šogad janvāra beigās nākot pie varas jaunajai valdībai, tās vadītājs Krišjānis Kariņš (JV) secināja, ka uzlabojumi vēl ir kosmētiski un izdeva rīkojumus kardinālu reformu veikšanai.

“Moneyval” rekomendāciju izpildi noteica par valdības nulto prioritāti un piešķīra tam miljoniem eiro budžeta naudas. Izmaiņas gaidītas no visiem kritikas devu saņēmušajiem, to vidū Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), Valsts ieņēmumu dienesta (VID), policijas, prokuratūras, tiesu sistēmas. Premjers tagad pauž viedokli, ka pusgada laikā esot jūtamas labas pārmaiņas: “Viss, kas saistītas ar likumiem, ar to rāmi, var teikt, ar inženierkominikācijām, tas izdarīts, pamati ir grīdas, sienas, jumts viss ir, tagad notiek tas pēdējais, un ir jāļauj procesa notikt. Tas nav neviena politiķa rokās.”

30. augustā, proti, aizvakar, Latvija nosūtīja Finanšu izlūkošanas dienesta vadībā sagatavoto apjomīgo ziņojumu “Moneyval”, kas ietver datus par svarīgiem grozījumiem likumos, ar kuriem uzlabotas procedūras naudas atmazgātāju izķeršanai un sodīšanai, mainīta arī FKTK vadības struktūra, naudas atmazgāšanas novēršanas uzraudzību bankās paceļot tādā pašā līmenī kā sekošanu to finanšu datiem. Jaunas prasības, lai ierobežotu ēnu ekonomikas asinsrites galveno artēriju – skaidru naudu. Laicīgi sagatavots un līdz pēdējam brīdim slīpētais ziņojums informēs par uzlabojumiem 20 no kopumā 34 rekomendācijām,tai skaitā par 10, kas tika novērtētas kā ieviestas daļēji un vēl desmit, kas novērtētas kā lielākoties atbilstošas.

“Visu, protams, nevaram izdarīt gada laikā, ņemot vērā, ka jākoncentrējas uz to, lai parādītu rezultātu, nevis to, ka mēs joprojām tikai strādājam uz likumu ieviešanu. Mums ir ļoti, ļoti daudz kas izdarīts, patiešām, es varu uzslavēt visas iesaistītas iestādes, katrā strādājusi, lai maksimālu rezultātu demonstrētu. Mums ir jautājumi, kurus vēl joprojām jūtam, kur diezgan daudz spēka vēl jāiegulda,” saka Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Inese Znotiņa.

Iesaistītās puses, to vidū bankas, uzraugi, tiesībsargājošās iestādes tagad apgalvo, ka sadarbojas daudz ciešāk un efektīvāk, lai finanšu noziegumus laicīgi identificētu, apturētu un sodītu.

“Latvijā risks, ka mūsu finanšu sistēmu kāds var izmanot sistemātiski, lai atmazgātu netīru vai nelegāli iegūtu naudu, tas risks ir krietni samazinājies. Tas, ka mūsu sistēma ir krietni spēcīgāka, nekā pirms gada, tas ir nenoliedzami,” saka Kariņš.

Tomēr grūtākais vēl priekšā – Latvijai ziņojumā novembrī pasaules ietekmīgāko valdību organizācijas Finanšu darījumu darba grupai jeb FATF jāspēj uzrādīt progresu tajā, kā mēs spējam grozītos vai ieviestos likumus realizēt arī dzīvē. Par pozitīvu rezultātu neviens nav pārliecināts.

“Jautājums, ko mēs nespējam kontrolēt, tas, kas vērtēs, vai vērtēs fotogrāfiju, un uz kuru laiku būs tā fotogrāfija, vai vērtēs dinamiku un fotogrāfiju vai vairākas fotogrāfijas, to mēs nezinām,” pauž Kariņš.

“Nebaidos teikt, ka pat Eiropas līmenī mēs uzrādām ļoti labus rezultātus, problēma ir tā, ka vēl joprojām mums nav to ļoti nopietno lietu,” norāda Znotiņa.

Finanšu izlūkošanas dienestā atklāj, ka pēdējā laikā no bankām saņem mazāk, bet kvalitatīvākus ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem,rezultātā šogad bankās iesaldēts. Par 66% vairāk naudas – rekordliels apjoms– 168,3 miljoni. “Tas ir ļotu daudz.” Znotiņa pieļauj, ka līdz gada beigām tiks iesaldējis jau vairāk nekā 200 miljonus eiro aizdomīgas naudas. Tomēr jautājums, vai noziedznieki tiks pienācīgi notiesāti: “Šobrīd ļoti, ļoti esam aktivizējuši savus spēkus tieši mērķtiecīgi uz tām prioritātēm, kas noteiktas Finanšu izlūkošanas dienestā, kā svarīgākās, tiesībsargājošās iestādes ir prioritarizējušas savu darbu, ļoti cieši strādājam ar prokuratūru, ar Valsts policiju.”

Bijusī finanšu ministre, tagad Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola (ZZS) kā vienu no būtiskām problēmām, ko Latvijai varētu pārmest, ir nepietiekama banku sodīšana, kas  tās atturētu no nelikumīgiem darījumiem. “Kas mazliet mulsina arī no malas vērojot šobrīd publisko komunikāciju starp kontroles dienestu un FKTK, jeb finanšu sektora uzraugu, pēc būtības ir tāda bumbiņas mētāšana vieniem apgalvojot, ka piemērotie sodi un kontroles pasākumi ir gana stingri un ir daudz stiprāki nekā agrāk, kontroles dienestam savukārt norādot, ka, visticamāk, tā kontrole vēl nav pietiekama,” viņa saka.

Arī Starptautiskais valūtas fonds (SVF) nupat ziņojumā pauda bažas par Latvijas paveikto finanšu noziegumu apkarošanas jomā, mudinot Latviju aktīvāk ieviest rekomendācijas, tai skaitā FKTK veikt klātienes uzraudzību augsta riska bankās. Bankas, kas orientētas uz vietējiem klientiem apgalvo, ka izstrādājušas tādu savu klientu izpētes un to darījumu pārbaudes sietu, lai tas atbilstu teicienam – ko nevar celt, to nevar nest. Taču kopumā banku sistēmā šīs spējas un attiecīgi attiecības ar klientu atšķiras.

“Vienas vai otras bankas lēmums par sadarbības uzsākšanu neuzsākšanu vai turpināšanu atkarīgs no riska apetītes, bankas spējas un vēlmes riskus pārvaldīt. Var būt tirgus spēlētāji, kas spēs riskus pārvaldīt un atsakās – vienlaikus ir tādi, kas investēt lai riskus pārvaldītu, tādu pašu klientu var akceptēt,” saka Finanšu nozares asociācijas eksperts, bankas “Citadele” valdes loceklis Uldis Upenieks.

Vienlaikus straujāk nekā jebkad iepriekš un pēkšņi bankas var lemt slēgt kontu un pārtraukt pat 15 gadus ilgu sadarbību ar klientu – tam var būt dažādi iemesli, piemēram, uzradies aizdomīgs darījuma partneris vai arī viens no īpašniekiem iekļauts sankciju sarakstā, kas ik pa laikam turklāt tiek papildināts.

“Es neteiktu, ka tas būtu masveida situācija, tie ir izolēti gadījumi,” saka Upenieks. Joprojām bankā sadarbībā ar juridiskām personām ir daudz, katram citu, jautājumu uzdošana – pie tā sākuši pierast un izprot pieredzējuši uzņēmumi, taču jauniem tie pirmajā brīdī var šķist absurdi. Pašu banku teiktajā iezīmējas atziņa, ka dažkārt tās ar prasībām, iespējams, pārspīlē. Tomēr no tā godīgam, caurspīdīgam biznesam nevajadzētu ciest.

“Patreiz noteikti tā svira ir nosvērusies uz smago pusi un mēs prasām daudz, likums prasa no bankā daudz. Manuprāt, uzņēmējiem būtu jācenšas veidot dialogs ar banku un jāizprot, kāpēc mēs jautājam un savukārt mēs atkal skaidrosim, kāpēc mēs jautājam,” teic Finanšu nozares asociācijas padomes priekšsēdētāja, “SEB bankas” prezidente Ieva Tetere.

Ar uzņēmumiem strādājošie grāmatveži savā ikdienā redz daudzus, viņuprāt, pārspīlējumus gan no bankām, gan vēl arī no Valsts ieņēmumu dienesta.

“Man pēdējā laikā vispār tāda sajūta, ka Latvijai nav vajadzīgi uzņēmēji, mūsu valstī nav vajadzīgi investori, nav vajadzīgi uzņēmēji, jo tas apgrūtinājums,” vērš uzmanību Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas valdes locekle Lilita Beķere.

Tas sevišķi jūtams gadījumos, kad īpašnieks ir nerezidents un pat nevis no vienmēr aizdomīgajiem austrumiem, bet Skandināvijas valstīm. Pieredzējusī grāmatvede pauž nožēlu, ka Latvijā cilvēkiem pietrūkst naudas un tāpēc jāmeklē ārvalstu investori un, lai gan viņa vienlaikus saprot, ka Latvijā pieļautas daudzas kļūdas, tomēr to risināšanā rīkojamies kā zilonis trauku veikalā.

“Mēs tik ļoti pārcenšamies, ja, ka prasības, ka valdes locekļiem, ārzemju uzņēmēji, kuri jau padsmit gadus biznesā, kad man paprasa iesniegt valdes locekļu CV VID, tad man, es viņiem skaidri teicu: vai mēs esam muļķu zeme? Es saku: man kauns prasīt tur. Es to nedarīšu. Viss beidzās labi, dabūjām to PVN numuru, visu, bet tas sava veida pazemojums,” norāda Beķere.

Viņa arī pauž pārsteigumu – kāpēc Latvijā aizdomu gadījumā kontus slēdz te ilgstoši strādājošam lielam nodokļu maksātājam, bet tai pat laikā tam kontu atver banka Vācijā? Situāciju par negodīgu vērtē arī ēnu ekonomikas pētnieks un “SSE Riga” asociētais profesors Arnis Sauka: “Amerikas uzraugošās institūcijas pret Latvijas uzraugošajām institūcijām, nu nav godīga spēle. Reāli, ja šāda situācija notiktu, tad pretī mums kā ES sastāvdaļa būtu jābūt Eiropas Centrālai bankai, kas šos jautājumus risinātu.”

Premjers atzīst, ka ne visur valda pastiprināta cīņa ar naudas atmazgāšanu, kamēr Latvija šobrīd atrodas frontes pirmajās līnijās. Taču viņš atklāj, ka šobrīd virmo ideja par koordinētāku sadarbību Eiropas Savienībā finanšu noziegumu izskaušanā. “Es pats redzu, ka mums vajadzētu tādu centrālu koordinētību, ja ne pat iestādi, kas šo uzrauga. Ja mums banku sektorā ECB, uzrauga katrā valsīt trīs lielākās bankas pa tiešo, tad vajadzētu analogā veidā naudas atmazgāšanas uzraudzību centralizēt,” saka Kariņš.

Cīņai ar naudas atmazgāšanu vajadzētu mazināt arī ēnu ekonomiku valstī – vēl pērn maijā pelēkās naudas īpatsvars bija audzis līdz 24,2% no tautsaimniecības. Tas nozīmē, ka ēnu ekonomikas apgrozījums bija vismaz pieci miljardi eiro, no kuriem netiek maksāti nodokļi. Pētnieks gan norāda – noziedznieki vienmēr meklēs citus ceļus – ne vien citas valstis, bet, piemēram, tepat Latvijā arvien populārākas kļūst finanšu platformas, par kuru ciešāku kontroli vēl nav dzirdēts.

“Uz ēnu ekonomiku, es domāju, esmu pārliecināts, ka tas nekādā veidā nekādu pozitīvu ietekmi nedod, jo vienkārši tas laiks, kad bankās tikai bija nauda, sen beidzies. Tas kas notiek pēc būtības nav finanšu sistēmas sakārtošana, tā ir banku varbūt sistēmas sakārtošana, finanšu sistēma ir izgājusi ārpus daudz ārpus bankām,” norāda Sauka.

Valsts ieņēmumu dienesta riska analīzes dati gan liecina par uzlabojumiem PVN shēmu apkarošanā – tādu uzņēmumu skaits, ko shēmās izmanto kā ”buferuzņēmumus”  mazinājies par 88%tiem, mazinot arī zaudējumus valstij. Un kopumā – ja vēl 2017. gadā no PVN reģistra izslēgtie uzņēmēji apzaguši valsti par 111 miljoniem eiro, pērn uz pusi mazāk un šogad 1 ceturksnī –  7,2 miljonus eiro.

Nodokļu noziegumu izķeršanā VID izmanto arī ziņojumus no bankām – izvērtējot pērn un šā gada pirmajā pusē saņemtos virs 2000 ziņojumi par vairāk nekā 15 000 darījumu, VID apturējis 86, bet pilnībā izbeidzis 33 uzņēmumu saimniecisko darbību, desmitiem veikti auditi, tematiskās pārbaudes, papildu aprēķinot maksājumus budžetā 32 miljonus eiro. Latvijas kopumā paveikto likumu izmaiņu ziņā vērtēs “Moneyval” sēdē Strasbūrā šogad decembrī, bet likumu piemērošanu Finanšu darījumu darba grupa vētīs nākamgad februārī. Tad varētu kļūt zināms, vai Latviju iekļaus tā dēvētajā ”pelēkajā sarakstā”.