Latvijā sasniegta visu laiku lielākā vidējā darba alga, bet vairākās jomās tāpat trūkst darbaroku

36 komentāri

Latvijā ir sasniegta visu laiku lielākā vidējā darba alga, tā paziņojusi Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Vienlaikus būtiski – par trešdaļu – audzis brīvo vakanču skaits.

Gada vidējā alga ir sasniegusi Latvijas vēsturē visaugstāko summu – 1004 eiro bruto, kas pēc nodokļu nomaksas ir 742 eiro. Situācija vēl straujāk uzlabojās 2018. gada pēdējā ceturksnī ar vidējo algu nu jau 1042 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Turklāt lielai daļai cilvēku nevajadzētu izjust arī pērno 2,5% inflāciju jeb preču un pakalpojumu cenu kāpumu, jo pēc CSP datiem – vidējās darba samaksas reālais kāpums iepretim 2017. gadam bija 7,2%. Rādītājus uz augšu velk Rīga ar 1129 eiro. Tad attiecīgi Pierīgas reģions ar 949 eiro.

Gada laikā straujākais algu kāpums par 10% bija Kurzemē, sasniedzot 858 eiro, pēc tam Zemgale ar 848 eiro, bet vismazākās vidējās algas ir Vidzemē un Latgalē, kur attiecīgi 803 un 701 eiro.

“Kur ir vislielākais pieprasījums pēc darbiniekiem – tādā nozarē kā izmitināšana un ēdināšana – tad vidējā darba samaksa ir vidējā viszemākā valstī,” skaidro CSP darba samaksas statistikas daļas vadītāja Lija Luste.

Mazatalgoto amatu grupā ir virkne citu pakalpojumu sfērā strādājošo, tad seko lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība, veselība un sociālā aprūpe. Visaugstākās algas, kas pārsniedz 1000 eiro bruto, ir finanšu un apdrošināšanas sektorā, IT un komunikāciju nozarēs, enerģētikā, valsts pārvaldē un aizsardzībā, profesionālo un tehnisko pakalpojumu sniedzējiem, ieguves rūpniecībā strādājošajiem un transporta un loģistikas sfērā.

Taču 2018. gadā būtiski saasinājusies darbinieku trūkuma krīze. Arī Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) apstiprina, ka izteikti daudz vakanču ir kvalificēto strādnieku un amatnieku pamatgrupā, un to nespēj risināt arī gadiem ilgi piedāvātās bezdarbnieku apmācības.

“Sabiedrībā nav prestiži būt amata meistaram. Visi grib iegūt augstāko izglītību, grib strādāt augsti kvalificētos darbos, un tā ir ilgstoša problēma Latvijā, ka amatniecība nav prestiža, un nav prestiži būt labam metinātājam, celtniekam vai santehniķim,” norāda NVA direktore Evita Simsone.

Piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK ) problēmu cenšas risināt ar mācību praksēs un darba vietās balstīto mācību programmu, iesaistot 38 profesionālo skolu audzēkņus. No piesaistītajiem 7518 cilvēkiem 40% pēc mācībām esot palikuši pie konkrētā darba devēja. Lai arī iesaistījušies vairāk nekā 2200 uzņēmēju, lielāku atsaucību varētu sagaidīt no tiem, kas līdz šim visvairāk brēkuši par darbinieku trūkumu.

“Mēs redzam, ka ļoti daudzi būvnieki saka, ka pietrūkst darbaspēka, bet tai pat laikā šajos pirmajos divos gados, godīgi, mēs bijām cerējuši daudz lielāku būvnieku iesaisti, ņemot šos audzēkņus pie sevis. Teikt, ka tā ir birokrātija – nē, jo esam novērsuši daudzus birokrātiskus šķēršļus,” teic LDDK projektu vadītāja Jolante Vjakse.

Tikmēr NVA iezīmē tendenci, ka darba ņēmēji nav apmierināti ar darba devējiem – darba apstākļiem vai attieksmi, pat it kā vēsturiski lielākā vidējā alga esot par zemu.

“Bija ļoti liela mainība, ļoti liela plūsma šajās nozarēs. Darbinieki rotēja. Pieņēma darba, gāju uz citu darbu, kādā mirklī bija mūsu klienti. Spiediens uz algām, kas bija izteikts pērn, un, saņemot labāku piedāvājumu, cilvēki nolēma mainīt darbavietas,” pauž Simsone.

NVA ieskatā, šobrīd vēl ir tādas iekšējās nacionālās darbaspēka rezerves, lai vēl nebūtu masveidā jāieved viesstrādnieki. Daudzās jomās darbinieku trūkuma nebūtu, ja cilvēki aktīvāk izmantotu valsts finansiālo atbalstu mobilitātes programmas ietvaros, dodoties uz darbu blakus novados.

“Ja cilvēks pieņem darba piedāvājumu, kas ir vairāk nekā 20 kilometru attālumā no deklarētās dzīvesvietas, tad pirmajos četros nodarbinātības mēnešos NVA kompensē ceļa izdevumus vai īres izdevumus, ja cilvēks nolemj īrēt mājokli tuvāk darbavietai,” teic NVA direktore.

Līdz šim cilvēki kūtri izmantojuši šo iespēju.