Attālinātajam darbam kļūstot par ikdienu, likumiskais regulējums seko iepakaļ

2 komentāri
Attālinātajam darbam kļūstot par ikdienu, likumiskais regulējums seko iepakaļ
EVIJA TRIFANOVA, LETA

Daudzi pērn mainīja savu dzīves ritmu, tostarp arī sākot strādāt no mājām. Šī jaunā realitāte, visticamāk, turpināsies arī vēl pēc tam, kad pandēmija jau būs rimusies. Šī gada laikā likumi un noteikumi sāka lēnām panākt norises reālajā dzīvē, taču gan darba devējiem, gan darbiniekiem aizvien vēl ir daudz neskaidrību , kā attālinātais darbs veicams droši un juridiski korekti.

Attālinātais darbs ir jaunā realitāte visā pasaulē. Vismaz mums, Latvijā, tas ir pavisam jauns koncepts.

Pavasarī ārkārtējās situācijas laikā pat nebija attālinātā darba definīcijas. Tā radās vien jūlijā ar grozījumiem Darba aizsardzības likumā.

Būtiski, ka ar premjera aicinājumu “visi strādājam no mājām” nepietiek. Darbiniekam ir jāpiekrīt to darīt un jāvienojas ar darba devēju rakstiski. Vai nu groza darba līgumu vai vismaz parakstās uz kāda rīkojuma.

Nākamais ir izmaksas.

Kamēr Darba likums nav grozīts, tas paredz, ka visas papildu izmaksas, kas darbiniekam rodas, ir uz darba devēja pleciem. Tātad drīkst un vajag priekšniecībai piestādīt rēķinu par pieaugušu elektrības patēriņu, mājas internetu, datora nolietojumu vai citiem tēriņiem. No 1. janvāra šīs kompensācijas neapliek ar nodokļiem.

“Ja darbiniekam pietrūkst, nevajag klusēt. Varbūt darbiniekam nav piemērota krēsla. Var vienoties par krēsla pārvietošanu no biroja uz mājām vai citiem risinājumiem. Šeit ir svarīgi sadarboties pusēm,” norāda Valsts Darba inspekcijas Konsultatīvā centra vadītāja Dace Stivriņa.

Sūdzību, ka izdevumus kādam atteikts segt, Darba inspekcijā nav.

Arodbiedrībās vien novērojuši, ka labākā situācijā šoreiz ir privātais sektors, kas spējis elastīgāk reaģēt, kur pretī tieši valsts nav bijusi uzdevumu augstumos.

“Īpaši pārsteidz situācija pedagogiem – pirmkārt, kad ir attālinātais mācību process, skolās nav pietiekams nodrošinājums. Jautājot, vai pedagogi ir vērsušies pie darba devēja, izrādās, ka daļai ir bail, pašvaldības var dažādi ietekmēt. Sanāk, ka valsts pati, obligāti nosakot attālinātās mācības, nav pietiekami nodrošinājusi darbu,” norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Darba aizsardzības konsultants Kaspars Rācenājs.

Āķis slēpjas arī dienas plānošanā. Darbinieki nereti iedomājas, ka strādāt attālināti nozīmē strādāt, kad vēlas. “No rīta cepu pankūkas, pie datora sēžu naktīs,” stāsta arodbiedrībā, taču tik vienkārši vis nav.

Gan par virsstundām, gan nakts darbu pienākas piemaksas. Ja tas nav atrunāts, darba devējs nebūs pateicīgs, mēneša beigās saņemot rēķinu par piemaksām.

Tāpat izaicinošs ir darba aizsardzības jautājums.

Labklājības ministrijas Darba aizsardzības politikas departamenta pārstāve Iveta Vjakse skaidro: “Darba devēja atbildība par drošu darba vidi nepazūd, bet pašam darbiniekam ir lielāka atbildība norādīt, kā viņš strādā, kādi ir riski.”

Kā jāstāv datoram, kas notiek ar rozetēm, uz kāda krēsla sēžam, itin viss jāatrunā ar darba devēju. Ja mājās pakrīt, jānodala – vai tas noticis, atbildot uz darba zvanu, vai, sniedzoties pēc krūzītes atpūtas brīdī.

Darba traumas izmeklējamas un risināmas tāpat kā, ja tās būtu notikušas birojā.

Īsais ekspertu padoms visām situācijām ir – galvenais runāt un kopīgi rast risinājumu.

Jaunajai realitātei jau atklāts arī kāds blakusefekts – attālināti cilvēki sākuši strādāt vairāk. Atbild uz epastiem vakaros, pieņem zvanus brīvdienās. Eiropas līmenī jau virza priekšlikumu aizliegt darba devējam traucēt padotos brīvajā laikā, dodot viņiem iespēju atslēgties.