Komentāri

Sakrālais jautājums: ”Nu, un kas pārējai pasaulei no tā, ka amerikāņi par prezidentu ievēlēs vai nu Hilariju Klintoni, vai Donaldu Trampu?” Jautājums vietā. Visās iepriekšējās amerikāņu vēlēšanās pēdējo desmitu gadu laikā atbilde uz šo jautājumu būtu: ”Ir visādas nianses, bet pārējai pasaulei, principā, viens pīpis.”

Kad demokrāts Bils Klintons 1996. gadā cīnījās par savu pārvēlēšanu, strīdi bija par amerikāņu iekšpolitikas niansēm, kuras mums neinteresē. Kad republikānis Džordžs Bušs uzvarēja 2000. un 2004. gada vēlēšanās, viņam ar saviem oponentiem arī nebija radikāli atšķirīgu viedokļu par ASV lomu pasaulē. Nu vienīgais nedaudz pastrīdējās par Irākas avantūru.

Tas pats attiecas uz demokrāta Baraka Obamas uzvarām 2008. un 2012. gada vēlēšanās. Attiecībā uz ārpolitiku, strīdi bija par formu un niansēm, nevis par būtību. Šā gada vēlēšanas ir pavisam cita lieta.

Daļa par to priecājas, bet daudzi par to žēlojas, jo pēdējās paaudzes laikā visi ir pieraduši rēķināties ar amerikāņu gatavību būt par pasaules aizgādni. Donalds Tramps ir pirmais reālais pretendents uz ASV prezidenta amatu, kurš saka: manā vadībā amerikāņiem šādas vēlmes vairs nebūs. Uz labu vai ļaunu, bet tieciet paši galā.

Nākamās fiksās piezīmes jau rīt!

Lasi vēl