Speciālreportāža! Zviedrija – bēgļu sapņu zeme

0 Komentāru
Speciālreportāža! Zviedrija – bēgļu sapņu zeme
FOTO: MONTA JAKOVELA

Zviedrija ieņem būtisku vietu bēgļu krīzes kontekstā. Līdzīgi kā Vācija, arī šī Skandināvijas valsts ir daudzu patvēruma meklētāju galamērķis. Pērn Zviedrija atvēra durvis vairāk nekā 160 tūkstošus patvēruma meklētāju. Tas ir tikpat, cik ar Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas plānu paredzēts uzņemt pārējām bloka valstīm kopā. Zviedrija ar savu izslavēto labklājību un sociālajām garantijām imigrantus pievilinājusi jau sen un līdz šim ar tādu kā palīdzīgās rokas statusu arī lepojusies. Taču lūzuma punkts notika pērnā gada nogalē, kad Zviedrijas valdība paziņoja par izsmeltajām iespējām palīdzēt un migrācijas politikas maiņu. Piemēram, atjaunojot robežpārbaudes starp Dāniju un Zviedriju, kas bija teju vienīgais ceļš, pa kuru valsī iekļuva bēgļu tūkstoši.

Tilts uz galamērķi

Ēresunda tilts, kas ir 8 kilometrus garš, savieno Dāniju ar Zviedriju. Šobrīd gan atbalstošāks vārds būtu ”šķir” nevis ”savieno”, jo Zviedrija jau vairāk nekā pusgadu ir atjaunojusi sava veida robežkontroli. Katram, kas vēlas iekļūt šajā valstī no Dānijas puses, ir jāuzrāda dokumenti. Tiesa, robežkontrole kā tāda, ko pirms 54 gadiem atcēla ar Helsinku līgumu, formāli joprojām nav atjaunota. Tā vietā izdomāta viltīga stratēģija – cilvēkiem, kas grib nokļūt Zviedrijā, vēl Dānijas pusē obligāti jāuzrāda personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju. Tas attiecas arī uz vilcienu, autobusu un prāmju pasažieriem. Līdz ar šo soli, liela daļa bēgļu nemaz netiek līdz Zviedrijai, lai te lūgtu patvērumu. Pagājušajā gadā vien šī Skandināvijas valsts uzņēma 163 tūkstošus patvēruma meklētāju. Visticamāk, dokumentu pārbaudi tieši tādēļ arī atsāka, jo vairums no iebraucējiem nespēja uzrādīt pasi, bet vēl lielai daļai bēgļu nav bijis neviens derīgs dokuments. ANO bēgļu aģentūras Ziemeļeiropā vadītāja Pia Pritzs Phiri dokumentu pārbaužu ieviešanu nosoda.

Valstīm ir tiesības veikt robežkontroli, tas ir pašsaprotami. Taču valstīm ir pienākums arī ievērot starptautiskās tiesības. Kad runa ir par bēgļiem, viņiem būtu jāļauj piekļūt valstīm, lai ir iespēja pieteikties patvērumam. Un tas ir starptautisks pienākums, ko neviena robežas pārbaude nedrīkst nevienam cilvēkam atņemt.

Pašiem Malmes iedzīvotājiem viedoklis par dokumentu pārbaudēm dalās. Kāds pie Ēresunda tilta sastapts zvejnieks vārdā Izijs, kas pats ir iebraucējs no Maķedonijas un Zviedrijā dzīvo jau pārdesmit gadu, ir skeptiski noskaņots pret atvērto durvju politiku.

Izijs, Malmes iedzīvotājs:

Zviedrija nevar palīdzēt visiem un visiem iedot naudu. Es redzu cilvēkus, kas sēž uz ielas un prasa, lai viņiem iedod kādu kronu. Kāpēc viņi nestrādā? Viņu domāšana nav pareiza!

Stefans, Malmes iedzīvotājs:

Cilvēki kopumā un kur nu vēl bēgļi, bieži vien pārvietojas bez dokumentiem vai pasēm. Tas ir briesmīgi tā nošķirt cilvēkus no cilvēkiem. Es uzskatu, ka tiem, kuram ir tāda vajadzība, ir jāļauj tikt līdz Zviedrijai un lūgt patvērumu.

FOTO: tā izskatās varenais tilts

Imigrantu izraibinātie pilsētas vaibsti

Malme ir pilsēta Zviedrijas dienvidos, kas jau izsenis ir bijusi imigrantu pilsēta. Taču saasinoties bēgļu krīzei tieši pēdējos gados, tai nācies saskarties ar vēl neredzētiem izaicinājumiem. Šo trešo lielāko Zviedrijas pilsētu varētu dēvēt par politiķu sapni – jo demogrāfiskie rādītāji tai ir daudzsološi. Iedzīvotāju vecuma struktūras ziņā šī ir ļoti jauna pilsēta – lielākā daļa cilvēku ir vecumā līdz 40 gadiem. Turklāt gadā Malme kļūst par vismaz pieciem tūkstošiem iedzīvotāju kuplāka. Kā stāsta Zviedrijas radio žurnāliste Anna Bubenko, kuras tēvs, starp citu, Otrā Pasaules kara laikā Malmes ostā izkāpa kā bēglis no Latvijas, migrācijas krīze krietni pamainījusi pilsētas vaibstus. Vislielākais izaicinājums ir pārpildītās skolas un dzīvokļi.

Tā kā Malme ilgstoši ir bijusi imigrantu pilsēta, tad daudzi no bēgļiem, kas Zviedrijā ieradās nesen, izvēlas palikt šeit – pie radiniekiem vai draugiem, kuri te jau ir iedzīvojušies. Diemžēl viņiem tad jādzīvo lielā šaurībā un pat saspiestībā. Tāpat pilsēta cenšas nodrošināt visiem bērniem iespēju mācīties. Mērķis ir panākt, lai jau nedēļu pēc ierašanās, bērns uzsāk skolas gaitas. Tas ir liels izaicinājums pilsētai, kas jau tā auga milzu tempos, uzņemt pirmsskolā un skolā daudz vairāk bērnu nekā ierasts.

Malmē dzīvo ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju un dati liecina, ka vismaz 30% no tās iedzīvotājiem ir dzimuši citās valstīs, nevis Zviedrijā. Kā stāsta radiožurnāliste – par spīti multikulturālajai sabiedrībai, joprojām uzplaiksnī arī bailes.

Rudenī, kad šeit, pie stacijas, mita ārkārtīgi daudz bēgļu, daudzi cilvēki nāca brīvprātīgi viņiem palīdzēt. Bet ir arī tādi, kuriem ir bail. Viņi domā – kā bēgļu krīzē ietekmēs manas iespējas, piemēram, atrast darbu vai iekārtot bērnu skolā? Daudziem nepatīk, ka uz ielas var dzirdēt arābu valodu. Cilvēki jūtas nedroši. Nevar noliegt, ka ir jūtams arī rasisms un ksenofobija.

Malmes iedzīvotāji neapmierināti, ka sasāpējušās problēmas gulstas vien uz pašas pilsētas pleciem. Kāds Malmes iedzīvotājs vārdā Pele dalās pārdomās,

Tāda sajūta, ka visas problēmas ir koncentrējušajās tikai šajā pilsētā. Es domāju, ka visai valstij vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par bēgļiem un domāt par to, kā viņiem palīdzēt. Malme ir izrādījusi lielu mīlestību, arī pārējiem to jāsāk izrādīt.

ANO bēgļu aģentūrā gan norāda, ka Zviedrijā ir vairāki ciemati, kas izdzīvojuši vien tāpēc, ka tur izmitināti bēgļi – viņi silda vietējo ekonomiku un arī sociālā dzīve uzņem apgriezienus.

Video

0 Komentāru