Latvijā ārstējas desmitiem Lukašenko represijās cietušo

4 komentāri

Latvija turpina sniegt atbalstu Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko režīma represijās cietušajiem Baltkrievijas pilsoņiem – rehabilitāciju šeit saņēmuši jau vismaz 30 smagi ievainoti kaimiņvalsts iedzīvotāji, vēsta TV3 Ziņas.

Represijās cietušie Baltkrievijas iedzīvotāji intervijām medijiem piekrīt vien ar nosacījumu, ka neatklāsim viņu sejas un vārdus; iemesls – viņi vēlas atgriezties mājās, bet baidās, ka runāšanas dēļ atkal cietīs no represijām. Tā arī Sergejs – vārds mainīts – Latvijā atrodas vairāk nekā mēnesi. Daugavpilī pavadījis pašizolācijas laiku – pēc tam trīs nedēļas Vaivaros apjomīgs rehabilitācijas kurss. TV3 Ziņām vīrietis piekrita dalīties ar savu stāstu par piedzīvoto.

Sergejs, Baltkrievijā piedzīvojis prātam neaptveramu vardarbību no Lukašenko režīma un omoniešiem

“Es jau parlamenta vēlēšanās biju novērotājs, vajadzēja būt novērotājam arī prezidenta vēlēšanās, bija akreditācija, bet pie iecirkņiem tā arī nepielaida. Jau tad sākās interesantas lietas, novērotājus aizturēja, novērošanas process bija neiespējams. 9. datumā aizgāju apskatīties vēlēšanu rezultātus savā iecirknī, bija atnākuši arī kaimiņi, ļoti daudz pensionāru. Mums acu priekšā aizvēra durvis, internets jau bija atslēgts. Pēc kāda brīža piebrauca dzeltens autobuss, tur OMON, paiet 30 sekundes, no turienes lec ārā kaudze ar cilvēkiem melnās maskās un kliedz – izklīstam! Mums teica, ka mums ir piecas minūtes laika, lai izklīstu, pagāja nepilna minūte, un viņi kliedza – savācam un vedam prom.”

Vīrietis atminas, ka jau vēlēšanu dienas vakarā, kad tika paziņota Lukašenko uzvara – sākās miermīlīgas protesta akcijas. Neviens neticēja, visi pieprasīja taisnīgas vēlēšanas. Arī viņš ar draugiem tajās piedalījās.

“Protesti bija mierīgi, cilvēki bez plakātiem, tikai ar karogiem, mēs stāvējām uz tilta, pie mums nāca omonieši, ar stekiem centās visus izklīdināt, sākumā bez gāzes. Tad redzējām, ka sāka piebraukt ūdensmetēji un sāka šaut uz cilvēkiem. Nekas jau nebija, salēja visus ar ūdeni uz aizbrauca. Nebija tad neviens ievainotais. Cilvēki tikai kliedza, milicija ar tautu turpinājām stāvēt. Es biju pirmajā rindā. Kliedzu – milicija ar tautu, ievilku elpu un sāku klepot. Tad es sapratu, ka ieelpoju gāzi. Tad mēs sapratām, ka viņi jau izmanto gāzi, pēc stundas cilvēku pūlī sāka mest arī granātas,” atminas Sergejs. Sergejs atceras, ka pirmajās dienās abiem ar draugu veiksmīgi izdevās izbēgt no vardarbības. Tomēr lielākās zvērības sākās 12. augustā.

“Mēs ar draugu gājām pastaigāt pa Minsku, paskatīties, kas notiek. Tas bija ap desmitiem vakarā. Gājām jau uz māju pusi, garām parkam ieraudzījām, ka priekšā ir cilvēki melnās maskās, ķiverēs. Pēc 30 sekundēm mūs no mugurpuses nogāza pie zemes, rokas aiz muguras. Tie bija cilvēki ādas jakās, melnās maskās, neko nesapratām. Uzdevām jautājumus, viņi neko neatbildēja. Veda mūs pie tiem puišiem ķiverēs, omoniešiem. Nodeva mūs viņiem,” atzīst Sergejs.

Viņš turpina dalīties pieredzētajā. “Teicām, ka mēs nepretojamies, vai nevar drusku saudzīgāk. Viņš pasmaidīja, teica tūlīt –  izlauza rokas vēl vairāk un pavaicāja, vai tā ir labāk? Nolika mūs pie sienas. Pārmeklēja, man atrada pasi, paskatījās, ka man ir derīga Šengenas vīza. Teica, ka es esmu koordinators. Visu atņēma, iemeta policijas mašīnā un sāka sist. Bet tas vēl bija saudzīgi salīdzinājumā ar to, kas bija vēlāk. (..) Mums atņēma telefonus un pieprasīja atbloķēt, es atteicos. Nu tad mani sāka sist, stāvēja trīs cilvēki un ar stekiem sita, viss, ko es atceros, ka visu ceļu mani sita ar stekiem, pa dibenu, pa gurniem, kājām. Es kliedzu, kāpēc jūs to darāt, vai jums kaut kas ir svēts? Es nezinu, kas man bija uznācis, bet es negribēju telefonu atbloķēt,” saka Sergejs.

Sergejs bija aizturēts divas dienas. Padzerties – vienu reizi dienā – viena ūdens pudele uz 100 cilvēkiem. Bez ēdiena. Nepārtraukta zvērīga sišana, ņirgāšanās, pazemošana.

“Pieveda pie aizturēšanas izolatora, aplēja ar ūdeni, teica, lai steks labāk pievelk, turpināja sist. Sita, sita. Pārgrieza bikses, paņēma lielāku steku un sāka sist pa kājstarpi. Pa to laiku vēl divi omonieši spārdīja ar kājām, pa gurniem, galvu. Es jau vairs neko neredzēju. (..) Es tikai paprasīju, vai mani pārstās sist, ja es atbloķēšu telefonu? Viens pateica, – dodu oficiera goda vārdu. Atbloķēju, viņš aizgāja, bet mani turpināja sist. Ilgi ne, vēl kādas piecas minūtes, bet tajā brīdī jau man bija vienalga,” atminas cietušais.

Vīrietis atceras, ka naktī viņus ar policijas īslaicīgās aizturēšanas konvojs uz nezināmu vietu atveda simtiem cilvēku. Visus ieslodzīja tumšā, aukstā telpā ar asfalta grīdu, lika gulēt pie zemes vai stāvēt pie sienas. Tos, kuri neklausīja, atkal sita. Un tā vairākas stundas.

“Pēc tam aizveda stāvu augstāk – vajadzēja noliekt galvu, rokas aiz muguras, pēkšņi ar steku pa galvu! Viens no omoniešiem pateica – vēl zemāk galvu noliec. Ieveda kaut kādā telpā, tur priekšā bija atkal kaut kādi nesaprotami cilvēki, kas lika plaudēt, – es plaudēju. Pa vienam tad sauca iekšā citā kabinetā, kur deva parakstīt papīrus. Es centos izlasīt, kas tur ir rakstīts, bet tas vīrietis man ar kulaku iesita pa seju un saka – šeit paraksties. Es prasīju, ļaujiet izlasīt, kas tur rakstīts. Atkal iesita. No sākuma es uzliku tikai krustiņu. Viņš atkal iesita un teica, tas nav tavs paraksts. Tad es sapratu, ka, ja neparakstīšos, mani nositīs.  Man tajā brīdī bija vienalga, es parakstījos, es jau sāku zaudēt samaņu. Viņi pateica, lai izsauc “ātros” un pateica, ka es esmu brīvs. Es izgāju no izolatora, un tur jau bija brīvprātīgie, daudz ātrās palīdzības mašīnas, uzreiz ārsti skrēja klāt un veda uz slimnīcu. Divu dienu laikā tā bija pirmā reize, kad es pirmo reizi paēdu un padzēru,” viņš saka.

Komentējot, kā nonācis Latvijā, viņš atminas, kad sākās ārstēšana, brīvprātīgie piedāvāja rehabilitāciju. Vēl nezinājis, kurā valstī, bet pieteicies, un tad pateica, ka ir iespēja ārstēties Latvijā. Tad Sergejs atbraucis uz šejieni. “Mēs uzrakstījām iesniegumu, ka esam piekauti, un atbildē pret mums ierosināja lietu, ka ne jau mūs bez iemesla piekāva, bet tas bijis pelnīti. Man arī nāk pavēstes, par laimi, es paspēju aizmukt,” viņš atzīst.

Rehabilitāciju Latvijā Sergejs vērtē kā lielisku, uzskatot, ka viņam, salīdzinot ar citiem, vēl bijis viegls stāvoklis. “Citiem puišiem bija lauskas ķermenī, šeit viņus operēja. Rehabilitācija bija lieliska, visas terapijas, mēs esam ļoti pateicīgi jūsu valstij,” viņš stāsta.

Sergejs atzīst, ka psiholoģiskā trauma paliks uz visu mūžu, tagad, ieraugot policistus jebkurā vietā, ir bailes, nākas atcerēties visu notikušo. Viņš tagad arī nevarot atgriezties Baltkrievijā, jo viņu meklējot. Taču Sergejs apliecināja, ka cer un tic, ka baltkrievu tautai izdosies panākt Lukašenko atkāpšanos. Varbūt ne uzreiz, bet Sergejs domā, ka pusgada laikā viss mainīsies.

Komentējot, kā Eiropas Savienības (ES) valstis var palīdzēt baltkrievu tautai, viņš teica, ka nezina, kādas ir iespējas citām valstīm, Eiropas Savienībai. Sankcijas, atbalsts cilvēkiem, tas esot daudz, baltkrieviem tas ir ļoti nepieciešams, un kaimiņvalsts iedzīvotāji to ļoti novērtē, redz, ka apkārtējiem nav vienalga.

Represijās cietušo skaits turpina palielināties. Latvija piešķīrusi vīzas jau vairāk nekā 100 Baltkrievijas pilsoņiem. Bēgot no Lukašenko režīma, Latvijā ieradušies arī kaimiņvalsts kolēģi, žurnālisti ar savām ģimenēm. Savukārt politiskais patvērums dots jau 11 cilvēkiem.