Kanādā kādā skolā atrasts 215 bērnu masu kaps

2 komentāri
Kanādā kādā skolā atrasts 215 bērnu masu kaps
REUTERS/SCANPIX

Kanādā kādreizējā dzīvojamā skolā, kas izveidota pamatiedzīvotāju asimilācijai, atrasts masu kaps ar 215 bērnu mirstīgajām atliekām, vēsta “BBC News”.

Tie bija audzēkņi Kamlopsas indiāņu dzīvojamā skolā Britu Kolumbijā, kas tika slēgta 1978. gadā.

Ministru prezidents Džastins Trudo paudis līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem.

“Ziņas, ka mirstīgās atliekas tika atrastas bijušajā Kamlopsas dzīvojamā skolā, salauza manu sirdi – tas ir sāpīgs atgādinājums par šo tumšo un apkaunojošo nodaļu mūsu valsts vēsturē. Domās esmu ar visiem, kurus skāra šīs satraucošās ziņas. Mēs esam šeit – jums.”

Eksperti strādās pie tā, lai noteiktu nāves cēloņus un nāves iestāšanās laiku, kas pašlaik nav zināmi.

Britu Kolumbijas pilsētas Kamlopsas kopienas priekšniece Rosanne Kazimira sacīja, ka sākotnējais atklājums ir neiedomājams zaudējums, kuru skolas administratori nekad nav dokumentējuši.

Kanādas dzīvojamās skolas bija obligātas internātskolas, kuras valdība un reliģiskās varas iestādes vadīja 19. un 20. gadsimtā ar mērķi piespiedu kārtā asimilēt pamatiedzīvotājus.

Skola Kamlopsā bija vislielākā valsts dzīvojamo skolu sistēmā. 1890. gadā Romas katoļu pārvaldē atvērtajā skolā mācījās pat 500 skolēnu, 20.gadsimta 50. gados skolas audzēkņu skaitam sasniedzot pīķi.

Centrālā valdība pārņēma skolas vadību 1969. gadā, un kopš tā laika  līdz 1978. gadam kādreizējā izglītības iestāde pildīja vietējo studentu dzīvesvietas funkciju līdz tā tika slēgta.

Skolas izpētes laikā bērnu mirstīgās atliekas tika atrastas ar radara palīdzību.

“Cik mums zināms, šie bezvēsts pazudušie, ir mirušie bez dokumentiem. Daži no viņiem bija vien trīs gadus veci,” norāda zinātāji.

Jau notikusi sazināšanās ar kopienām, kuru bērni apmeklēja skolu. Viņiem jāizdara provizoriski secinājumi līdz jūnija vidum.

Britu Kolumbijas galvenā koronere Liza Lapointe Kanādas raidorganizācijai “CBC” apliecināja, ks patlaban amatpersonas ir informācijas vākšanas sākumā.

Kanādas pamatiedzīvotāju attiecību ministre Karolīna Beneta sacīja, ka bērnu skolas ir daļa no valsts “apkaunojošās” koloniālās politikas. Valdība apņēmusies “pieminēt šīs pazudušās, nevainīgās dvēseles”, viņa sacīja.

Britu Kolumbijas Pirmās Nāciju Asamblejas reģionālais vadītājs šādu kapu vietu atrašanu nosauca par “neatliekamu darbu”, kas “uzjundī reģiona kopienu skumjas un zaudējumus”.

Šiem uzskatiem piekrita arī citas pamatiedzīvotāju grupas, tostarp Pirmās Nāciju veselības pārvalde (FNHA). “Tas, ka šī situācija pastāv, diemžēl nav pārsteigums, un tas parāda dzīvojamo skolu sistēmas kaitīgo un radīto ilgstošo ietekmi uz pamatiedzīvotājiem, viņu ģimenēm un kopienām,” paziņojumā raksta tās izpilddirektors Ričards Džoks.

Kas bija šīs dzīvojamās skolas bērniem?

Apmēram no 1863. gada līdz 1998. gadam no ģimenēm tika izņemti vairāk nekā 150 000 pamatiedzīvotāju bērnu un ievietoti šajās skolās. Bērniem bieži neļāva runāt savā dzimtajā valodā vai praktizēt savu kultūru, un pret daudziem izturējās nepareizi un vardarbīgi.

2008. gadā izveidota komisija, lai dokumentētu šīs sistēmas ietekmi, kas atklāja, ka liels skaits pamatiedzīvotāju bērnu nekad neatgriezās savās kopienās.

2015.gadā izdotajā ziņojumā par patiesību un samierināšanu teikts, ka attiecīgā pret bērniem piemērotā politika ir “kultūras genocīds”.

2008. gadā Kanādas valdība oficiāli atvainojās par sistēmu.

Pazudušo bērnu projekts dokumentē to bērnu nāvi un apbedīšanas vietas, kuri gāja bojā, apmeklējot skolas. Līdz šim ir identificēts vairāk nekā 4100 bērnu, kas nomira, apmeklējot dzīvojamās skolas.

Kas ir asimilācija?

Asimilācija ir process, “kura gaitā cilvēks zaudē savu kultūru un identitāti, pārņemot citas grupas kultūru un identitāti vai tās elementus… Var atšķirt arī brīvprātīgu asimilāciju (kura notiek stihiski, bez organizētas ārējas iejaukšanās, cilvēku brīvprātīgo kontaktu gaitā, pēc paša izvēles) un piespiedu asimilāciju (valsts lēmumu vai ārējā spiediena rezultātā cilvēki ir spiesti atteikties no savas identitātes un kultūras vai tās elementiem par labu citiem).” – Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 11.lpp.

2 komentāri