“Es tikai gribu, lai nešauj” – Ukrainas austrumos dzīvojošie bērni stāsta par piedzīvotajām kara šausmām

7 komentāri
“Es tikai gribu, lai nešauj” – Ukrainas austrumos dzīvojošie bērni stāsta par piedzīvotajām kara šausmām
AP/SCANPIX

Kopš karadarbības sākuma Ukrainas austrumos dzīvību zaudējuši jau vairāk nekā 13 000 cilvēku, bet vēl vairāki desmiti tūkstoši ievainoti. Kamēr politiķi cenšas atrast veidu, kā izbeigt sešus gadus ilgo karadarbību, kaujas Ukrainas austrumos tupinās. Turpinot reportāžu sēriju no Ukrainas, LNT Ziņas skaidroja, – kas notiek kara skartajās teritorijās un ko par piedzīvoto saka tie, kuru dzīvēs karš atstājis neatgriezeniskas sekas.

Staigājot pa Kijevas ielām, nekas neliecināja, ka valsts austrumos notiek karš. LNT Ziņas devās noskaidrot, kāda situācija ir reģionos, kurus pēdējo sešu gadu laikā pametuši vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Brauciens ar vilcienu no Kijevas līdz Doņeckas apgabalam ilgst sešas stundas.

2014. gada pavasarī Slovjanska kļuva par Austrumukrainas nemieru nozīmīgākajām vietām. 12. aprīlī to ieņēma prokrieviskie kaujinieki un iekļāva pašpasludinātajā, tā dēvētajā Doņeckas Tautas Republikā. Vairākus mēnešus par pilsētu notika sīvas kaujas, kurās tika izmantoti smagie ieroči, mīnmetēji un cita militārā tehnika. Sekas, ko šajā Ukrainas pusē atstājis karš, redzamas, jau pietuvojoties pilsētas robežai.

Turpat blakus piemiņas plāksne tiem Ukrainas karavīriem, kas 2014. gada jūlijā izcīnīja uzvaru un panāca nemiernieku atkāpšanos no Slovjanskas. Par sīvajām kaujām šodien atgādina apšaudīto ēku gruveši un cilvēku stāsti, kuriem piedzīvotais atstājis sekas uz visu atlikušo dzīvi.

“Protams, ka atceramies. Šeit bija karadarbība, virs galvas mīnas lidoja, lodes, bail bija ļoti, bail bija pat atrasties mājās, jo mēs jau nevarējām zināt, kurā brīdī mīna trāpīs dzīvoklī. Tas bija šausmīgi, redzējām nāves acu priekšā,” stāsta Slovjanskas iedzīvotāja Karīna.

“Bija ļoti bail, nevar izstāstīt to, ko pārdzīvojām, es nevaru izstāstīt. Mēs sēdējām pagrabā un tikai caur šahtu redzējām, kā mīnas iznīcina mūsu mājas, sēdējām ar bērniem pagrabā 10 dienas, bez siltuma, bez elektrības, gāzes,” pauž Slovjanskas iedzīvotāja Irina.

Līdz 2014. gada aprīlim šeit mācījās aptuveni 200 pirmsskolas vecuma bērnu, taču divas nedēļas pēc tam, kad Slovjansku sagrāba militārie grupējumi, bērnudārzs tika iznīcināts pilnībā.

Blakus bērnudārzam mīnu sprādzienos iznīcināta slimnīca. Uzbrukumos šim objektam toreiz bija 30 upuri, galvenokārt pacienti, bet vēl desmitiem tika ievainoti. Tikmēr daļa izpostītās pirmsskolas audzēkņu šobrīd mācās Slovjanskas pamatskolā, kuru kauju laikā ieņēma separātisti un pārveidoja par savu mītnes punktu. Uzbrukums notika mācību stundu laikā. Tās dienas notikumus šodien atceras gan skolotāji, gan bērni – kuri tikai tagad, pēdējā gada laikā, ir spējuši tikt pāri pieredzētajam.

“Tie, kuru acīs viss tas notika, tā, protams, ir trauma uz visu atlikušo dzīvi… Bērni pie katra trokšņa, pat ja nokrita pie zemes kāds priekšmets, metās zem soliem, jo baidījās, ka atkal ir apšaudes, tas bija šausmīgi,” atceras skolotāja Miroslava Haruža.

Skolotāja stāsta, ka, pēc tam kad Ukrainas armijai Slovjansku izdevās atbrīvot no Maskavas finansētajiem kaujiniekiem, no skolas pāri vairs nebija palicis nekas: “Viss bija izlaupīts, iznīcināts. Mēbeles, soli, viss bija izdemolēts, pat grāmatas bija nodedzinātas, skolas bibliotēka bija pilnībā iznīcināta. Nebija ne logu, ne sienas, arī jumta vairs nebija. Es gāju un raudāju.”

Ar Ukrainas nacionālās bankas un Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalstu skola ir atjaunota, un mācības rit ierastu gaitu, tomēr sarunās ar bērniem ir jūtamas karā piedzīvotās šausmas.

“Bija ļoti bail, mēs visi sēdējām pagrabos. Visu to laiku, kamēr šeit karoja, tikko sākās pirmās apšaudes, tā mēs paslēpāmies,” stāsta 8. klases skolnieks Aleksandrs.

Visi kā viens vēlas kļūt par prezidentu, bet ne jau varas kāres dēļ – tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem un izbeigtu karu valsts austrumos.

“Es gribētu palīdzēt cilvēkiem ar humāno palīdzību, dot naudiņu, es gribētu palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem nav naudas, kuriem nav māju, tiem, kuriem ir lielas ģimenes, bet viņi nevar nopelnīt,” teic 1. klases skolniece Renāte.

“Es zinu, ka šeit bija karš, daudz šāva, vairāk neko nezinu. Es tikai gribu, lai nešauj, gribētu, lai nav kara, un viss,” pauž 1. klases skolniece Sofija.

Okupētās Ukrainas austrumu teritorijas Doņecka un Luhanska atrodas vien 20 kilometrus no Slovjanskas, apšaudes dzirdamas retāk, bet ir. Vietējie saka, – ja reizi nedēļā šauj, tas jau ir mierīgi.

Vairāk par tematu – LNT Ziņu sižetā