Drošība, cieņa un brīvība – sīriešu ģimenes dzīve Zviedrijā

0 Komentāru
Drošība, cieņa un brīvība – sīriešu ģimenes dzīve Zviedrijā
FOTO: SERGEJS MEDVEDEVS

Stāsts par kādu sīriešu ģimeni, kas savu valsti pameta kara sākumā, vēl pirms Eiropu pārpludināja lielās bēgļu straumes. Viņi savu miera ostu nu raduši Zviedrijā. Samouriju ģimene dzīvo netālu no Malmes – klusā, nelielā ciematiņā ar nosaukumu Tekomatorpe. Zviedrija ir viņu jaunās mājas nu jau trīs gadus.

Piecgadīgie trīnīši Omārs, Jozifs un Marjama neatceras neko no savas dzīves pirmajiem gadiem Sīrijā, taču Hazemam un Mejai ir smagi gremdēties atmiņās par laiku, kad bija jāpamet mīļā dzimtene. Karš bija pienācis bīstami tuvu viņu māju namdurvīm.

Meja

Vienīgā lieta, kas lika man pamest valsti, bija bailes par saviem bērniem. Vienā brīdī sapratām, ka apdraudēti neesam tikai mēs, bet arī mūsu trīnīši.

Hazems

Diktatora režīmam ir melnais saraksts ar nevēlamiem cilvēkiem, tostarp aktīvistiem. Arī mūsu vārdi bija šajā sarakstā. Ar grūtībām, bet mums izdevās nelegāli tikt prom no Sīrijas.

Gan Hazems, gan Meja iepriekš darbojās dažādās starptautiskās brīvprātīgo organizācijas, Hazems bijis jauniešu apmaiņas programmas vadītājs. Interesanti, ka saistībā ar darbu, abi jau bija viesojušies Zviedrijā, taču tobrīd pat iedomāties nevarēja, ka reiz šeit viņi dzīvi sāks no jauna.

Meja

Daudzi labi paziņas jau toreiz man prasīja, kāpēc braukt atpakaļ uz Sīriju, kur ir karš? Paliec te, piesakies patvērumam un pēc tam ģimene pievienosies! Es atbildēju, ka ne par ko es nepametīšu savu dzimteni! Tobrīd neiedomājos, ka jau pēc pāris gadiem šīs būs manas jaunās mājas.

FOTO: Jaukā sīriešu ģimene

Priecīgi, maksājot nodokļus

Abi drīz vien iegūs maģistra grādu Lundas un Malmes universitātēs. Meja stāsta, ka tikai atsākot mācības, pa īstam jutusi, ka Zviedrijā iederas. Viņa paralēli studijām aktīvi iesaistās arī augstskolas dzīvē, vadot studentu arodbiedrību.

Es piedalījos vēlēšanās, bet neticēju, ka uzvarēšu. Tas bija mēģinājums aizbēgt no depresijas, jo pirms pāris mēnešiem bija nomirusi mana māte un man šķita, ka vajag iesaistīties sociālajā dzīvē, lai atbrīvoties no skumjām. Šis ir bijis lielisks gads, man patīk maksāt nodokļus! Es ar to lepojos un esmu priecīga, ka ar savu darbu varu dot ko atpakaļ valstij un būt daļa no sabiedrības.

Audzināt bērnus zviedru stilā

Hazems ar aizrautību stāsta par to, kā Zviedrijā audzina bērnus. Tā kā austrumu valstīs bērnu audzināšana ir sieviešu pienākums, viņš šeit atklājis pilnīgi jaunu pasauli, iejūtoties tēva lomā.

Es smējos, kad uzzināju, ka Zviedrijā arī tēvi var iet bērnu kopšanas atvaļinājumā. Domāju, kā – sēdēt mājās un mainīt pamperus un gatavot ēst? Bet, kad sāku to darīt, radās pilnīgi cita saikne starp mani un bērniem. Sapratu, cik tas ir svarīgi, ka bērni spēlējas arī ar tēvu.

Zviedri sākumā šķituši vēsi un izvairīgi. Taču tad Meja atskārtusi, ka šī skandināvu tauta drīzāk ir kautrīga un atturīga. Viņa tad arī uzņēmusies iniciatīvu, lai sadraudzētos ar kaimiņiem.

Kaimiņu ģimenē vīrs dienē armijā. Mani izbrīnīja viņa laipnība. Viņš reiz vaicāja, vai bērniem un mums nav traumatiski, ka mēs redzam viņu pārnākam mājās formas tērpā? Man mute palika vaļā! Karavīrs, bet tik cilvēcisks! Sīrijā mēs uz militāristiem pat skatīties neiedrīkstam, mums vienmēr jādod viņiem ceļš.

Meja pārdzīvo, ka, bēgot no Sīrijas, nepaguva atvadīties no vecākiem, abi nu jau ir viņsaulē. Arī Hazems piekrīt, ka ir sāpīgi apzināties, ka dzimtenē vairs nekad nevarēs atgriezties, lai apciemotu tuviniekus.

Šī ir tā cena, ko mums nākas maksāt par brīvību. Tagad mēs te tā sēžam un runājamies, un tas šķiet normāli. Bet Sīrijā mums būtu jāprasa atļauja to darīt un pēc tam pusgadu jāgaida atbilde. Un tad vēl jūsu sižetu sagraizītu un cenzētu.

Noslēgumā abi piebilst, ka nevienu brīdi nenožēlo izvēli bēgt un apmesties uz dzīvi Skandināvijā. Jau nākamgad viņu abu trīnīši saņems Zviedrijas pilsonību un par karu viņi dzirdēs tikai ziņās.

VIDEO

0 Komentāru