Lai arī ”Saimnieks meklē sievu” brašulis Andris Leimants nemitējas saukāt Neldiju Kronbergu par lielu bērnu, aiz šīs fasādes slēpjas sirsnīga, jūtīga un dzīves grūtību norūdīta personība. Skaties.lv aicināja Neldiju uz nelielu interviju, uz kuru sieviete reaģēja ar sirsnīgu satraukumu – neesot pierasts pie tik lielas uzmanības.

Un kā tu justos, iemests meža biezoknī?

”Meita mani pieteica šovam, jo saprata, ka mums ar Andri vienādas intereses. Tas, ka saimniekam tuva daba, ka viņš pats visu taisa – pilnveido dabas skaistumu savām rokām, būdams vīrieša cilvēks – tas ir kas apbrīnojams!” sarunas sākumā it kā atrunājas Neldija, izskaidrojot, kāpēc, nokļūstot kameru un žurnālistu priekšā, tik ļoti mulst.

Neldijas TV stāsta gandrīz varēja nebūt. Sākumā Neldija par, kā pati smejas, ”meitas bezkaunībām” īpašā sajūsmā nav bijusi. ”Saimnieks meklē sievu” pati arī nav skatījusies – nekad nav bijis laika.

”Es meitai rakstīju, lai viņa atsaka! Es neesmu ceļotāja, man patīk mājās. Pa mežiem varu pastaigāt, bet braukt pavisam prom, filmēties? Nu, nezinu.

Jums jau te viss pierasts, droši vien nesaprotat, par ko es tā satraucos. Bet, ja es jūs tagad aizvestu uz mežu un noliktu vienu meža vidū – vai jūs zinātu, kā iznākt ārā? Es no meža savukārt uz visām pusēm iziet spēju,” Skaties.lv atjautīgu salīdzinājumu piedāvā Neldija.

Negaidīti zaudējusi vīru

Neldija dzimusi Ezeres pusē, bet nu dzīvo un saimnieko Auces laukos. Dzīvo viena, pati gādā visu galdam. Galu galā, piekritusi avantūrai, jo saskatījusi Andrī radniecīgu dvēseli.

”Mani piesaistīja tas, ka saimnieks pats visu audzē, jo es tieši tāpat daru. Dzīvoju tāpat kā mana vecāmāte, mani senči. Cenšos dzīvot pēc dabas likumiem, visu izaudzināt, kā senos laikos mūsu vecvecāki to darīja.

Vācu zāļu tējas, gatavoju dabīgas zāles savējiem. Un rakstu. Dzejoļus, stāstiņus no dzīves.

Kādreiz rakstīju avīzei, skolotāja nosūtīja. Teica, lai mācos, rakstu. Taču neiznāca vairāk izskoloties, neesmu pie tās pilsētas dzīves pieradusi. Man patīk laukos.

No mazām dienām daru visus lauku darbus. Tikai man tā dzīve tāda nelaimīga sanākusi…” skumji nopūšas Neldija.

Savulaik Neldija bijusi precējusies, bet vīrs negaidīti aizsaukts mūžībā. ”Darbā,” atklāj Neldija. Stāstot par vīra aiziešanu, sievietes acīs ir asaras.

”Tā paliku viena. Jā, man ir trīs jaukas meitas un dēls. Katrs kā var atbalsta. Taču otras puses zaudējums – tas ir kas cits.

Palikt vienam – to es nevienam nenovēlu. Nevienam…” nopūšas Neldija.

”Es katru dienu ceptu viņam svaigu maizi.”

Par spīti visam, Neldija nekad nav zaudējusi cerību. Ticējusi, ka strādīga sieviete, kura izaudzinājusi četrus bērnus, reiz saņems kaut ko, kas atvieglos smago ikdienas soli.

Neldija

Neldija

”Cerēju, ka tagad, kad nāks Latvijas valdība, man iedos mazliet zemes pie mājām. Lai man pašai būtu savs zemes pleķītis. Lai nebūtu jāiet pie svešiem saimniekiem strādāt. Neiznāca. Neiedeva man zemīti.”

Uz to, ka Andris izvēlēsies viņu starp savām favorītēm, Neldija nav pat uzdrīkstējusies cerēt. Viņu satraucis tas, ka ir vecāka par Andri.

Tajā pat laikā – kāda nozīme gan gadiem? Tie esot tikai skaitļi. Skaitļi ir arī auguma attiecības – Neldijai it nemaz nerūpot, ka Andris par viņu augumā īsāks. Dzīvē ir svarīgākas lietas par augumu vai vecumu attiecību.

Andra viešņa cer, ka arī saimnieks sirdī ir uz viena viļņa ar viņu un lielāku nozīmi piešķirs cilvēciskam dvēseles gaišumam, ne gadu skaitļiem vai cipariem. Neldija gatava vīrietim dāvāt savu silto roku un iepriecināt ar pašas gatavotiem gardumiem.

”Ja viņam būtu maizes krāsns, es katru dienu ceptu viņam svaigu maizi. Palīdzētu grūtībās. Tagad jau grūti laiki, otra cilvēka atbalsts svarīgs.

Vajadzētu uzzināt, vai viņam desas garšo – mani slavē par pašgatavotām desām,” savas sievišķās viltības smaidot atklāj Neldija.

Dzīve ir īsa, bet mīlestība – vēl īsāka

Neldija neslēpj – daudz viņa no Andra nemaz neprasot un uz neko necerot.

”Kaut uz brīdi nebūt vienai, kaut parunāt ar cilvēku. Kā man meita teica, piesakot šovam, apskatīties kaut ko vismaz. Citādi jau nesanāk nekur izrauties. Tagad saimniecībā palikusi jaunākā meita, kura arī uzsāka visu šo ”bezkaunību”,” joko Neldija.

Ja viss izdosies, Neldija gatava mainīt dzīvi un pārcelties pie Andra.

”Ja viņam cilvēciska dvēsele, kāpēc ne? Kur man vairāk iet šajā pasaulē? Viens ceļš jau vairs tikai atlicis,” zaudēt nav ko Neldijai.

Ja vīrietis būs to pelnījis, iespējams, Neldija viņam atklās kādu no saviem rakstu darbiem.

”Man ir viens dzejolis sarakstīts par to, kā vīrietim jāciena un jāmīl sieviete. Līdz pat mūža galam. Jo tā dzīve ir īsa, bet mīlestība – vēl īsāka. Es no savas pieredzes to saku.

Tā ir. Pārāk ātri viņu aizmirst. Vai tad tā nav?” skumji pasmaida Neldija.