Sandis Ozoliņš – pārvērtēts un nenovērtēts

Pievienot komentāru
Sandis Ozoliņš – pārvērtēts un nenovērtēts
EMĪLS DESJATŅIKOVS, F64

Ziņa par Sanda Ozoliņa iekļaušanu Kolorādo ”Avalanche” visu laiku simboliskajā izlasē Ziemeļamerikas medija ”NBC Sports” vērtējumā Latvijā tika uzņemta ar negaidīti mazu rezonansi.

Palika iespaids, ka Ozoliņa kārtējā atzinība palika pienācīgi nenovērtēta. Un tādi brīži viņu pavadījuši nemitīgi. Tāpat kā otra galējība – pārlieku augsta celšana debesīs.

Seja alkoholismam kā slimībai

2007. gada novembris, Sanhosē ”Sharks” ģērbtuve. Kluba menedžmenta pārstāvis Maiks Riči aicina Ozoliņu vakarā pievienoties uz pāris aliņiem. Ozoliņš aicina Riči tā vietā viņam pievienoties uz anonīmo alkoholiķu sapulci. Riči atsaka. ”Noliegums. Pirmā pazīme, ka tev ir problēmas ar dzeršanu,” Ozoliņš šo savstarpējo pavilkšanu uz zoba pabeidz kā uzvarētājs.

Tas viss notiek Ziemeļamerikas sporta mediju giganta ESPN klātbūtnē, kas dokumentē tobrīd 35 gadus vecā latviešu aizsarga atgriešanos NHL pēc ārstēšanās no alkoholisma. Tā bija Ozoliņa pēdējā sezona NHL, kas izvērtās tik neveiksmīgi, ka tās izskaņā viņam kāja atkal paslīdēja. Armanda Pučes grāmatā ”Cilvēks uz ledus” aprakstītie notikumi vēsta, ka tieši tad – dzērumā – viņš nopietni sācis apsvērt jau tobrīd saņemto jaundibinātās ”Dinamo Rīga” komandas piedāvājumu.

Ozoliņš un alkoholisms. Kuluāros par to runāja krietni senāk, bet publiskai apspriedei šī tēma pirmo reizi tika pamesta tieši pirms 15 gadiem, 2005. gadā, kad hokejists pirmo reizi mēģināja atsvabināties no zaļā pūķa ar rehabilitācijas klīnikas palīdzību.

Latvijai Ozoliņa piemērs bija neatsverams, jo uzskatāmi mainīja cilvēku attieksmi pret alkoholismu un alkoholiķiem. Jo nu vairs tas nebija stāsts par aktieri Rūdolfu Plēpi, kurš atainots uz ”Privātās Dzīves” vāka, atlūzis kāpņu telpā, bet gan par cilvēku, kuram daudzi centās līdzināties; kura panākumu iespaidā daudzi sāka spēlēt hokeju un sūtīja trenēties bērnus. Kopš Ozoliņa pirmās publiskās atzīšanās 2005. gada izskaņā, šis temats Latvijā vairs nav tik spitālīgs, ir arī ievērojami mazāk nosodījuma un novēršanās no ligā iekritušajiem.

Lai arī pilnībā izrauties no zaļā pūķa apskāvieniem Ozoliņam tā arī neizdevās (kāpumi un kritumi mijušies visus šos gadus), viņa devums alkoholisma kā problēmas atzīšanā, respektēšanā un bēdu brāļu iedrošināšanā Latvijā ir palicis līdz galam nenovērtēts.

Latvijas izlase: klupienu vairāk nekā lēcienu

Ozoliņš un Latvijas izlase. Lai arī ar izlases sastāvā viņš veicināja atsevišķus spožus brīžus, viņa loma tās vēsturē kopumā ir bijusi pārvērtēta. Netrūka gadījumu, kad Ozoliņam kāja paslīdēja Latvijas hokeja faniem ļoti svarīgos brīžos.

Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā 1996. gadā Ozoliņš devās laukumā, vēl joprojām svinēdams nesen kā izcīnīto Stenlija kausu. Par Sapņu komandu dēvētā Latvijas izlase toreiz savu skatītāju priekšā kapitulēja Baltkrievijai un olimpisko debiju piedzīvoja vien pēc 6 gadiem.

1998. gada pasaules čempionātā Ozoliņš ieradās pirms priekšsacīkšu izšķirošās spēles ar Kazahstānu un pavilka aiz sevis visu komandu spožai uzvarai (7:2). Ko pēc tam kārtīgi atzīmēja, vēlreiz pavelkot aiz sevis visu komandu. Kas nākamajā dienā pret Itāliju spēlēja uz smagām paģirām un knapi izmocīja 1:1.

Neizmantoto iespēju čempionāts bija arī 2001. gadā, kad Latvijas izlase bija bruņojusies ar pieciem NHL spēlētājiem – Ozoliņu ieskaitot. Uzvara ar 2:0 pār ASV parādīja tās komandas potenciālu, bet sekojošais zaudējums ar 2:4 Ukrainai nosūtīja cīnīties par vietas saglabāšanu augstākajā divīzijā un atkal lika runāt par sportiskā režīma neievērošanu un toksisku mikroklimatu komandā.

Savukārt uz 2004. gada pasaules čempionātu Prāgā Ozoliņš tā arī neieradās, lai arī bija apsolījis galvenajam trenerim Kurtam Lindstrēmam. Togad Latvijas izlase aizcīnījās līdz ceturtdaļfinālam. Pēc Artūra Irbes ”Ģērbtuvei” paustā, tieši togad bija, viņaprāt, pati reālākā iespēja izcīnīt medaļas.

Līdzīgu piemēru, kad Ozoliņš pārāk vieglprātīgi izturējās pret līdera lomu Latvijas izlasē, ir atliku likām.

Foto: GINTS IVUŠKĀNS, F64

dUn tomēr arī spilgtie brīži izlasē ir bijuši gana spoži un, iespējams, ne līdz galam novērtēti. Četras rezultatīvas piespēles neizšķirtā (6:6) pret zvaigžņoto Slovākiju olimpiskajās spēlēs 2002. gadā. Pēdējais periods un tā elegantā piespēle Grigorijam Panteļejevam leģendārajā uzvarā pār Baltkrieviju (5:4) 2005. gada februārī. Divas rezultatīvas piespēles pret ASV superizlasi nepelnīti piemirstajā 3:3 neizšķirtā 2006. gada olimpiādē. Kā arī spilgtā atgriešanās un grēku izpirkšana pirms Sočiem – vispirms olimpiskajā kvalifikācijā un pēc tam arī pašā olimpiādē, kur viņam tika uzticēta karoga nešana.

Bez šiem Ozoliņa zibšņiem Latvijas hokeja izlases vēsture būtu ievērojami seklāka.

Spēja piecelties: līdz galam nenovērtēta

Sporta aprindās klīst leģenda par to, ka 2014. gada olimpiādē Sočos pēc uzvaras 1/8 finālā pār Šveici Ozoliņš bijis tik iztukšots un nodzīts, ka dopinga kontrolē pēc tam pavadījis sešas stundas.

Arī ”Dinamo Rīga” laiku pavadīja dažādas leģendas par Ozoliņa spējām vajadzīgajos brīžos saņemties un izspiest no sevis lietas, kas parastiem mirstīgajiem nemaz nav pa spēkam. Nu, piemēram, 2010. gada KHL izslēgšanas spēļu sērijā pret ar pirmo numuru izsēto SKA komandu. Šķiet, tikai retais atceras, ka Ozoliņš sēriju aizvadīja ar smagi savainotu, tikko kā operētu elkoni, ko slēpa no pretinieku komandas. Nākamajā kārtā Ozoliņu ne bez skandāla, bet tomēr nosēdināja malā, liekot noprast, ka, šādi turpinot, arī rokas amputācija nemaz nav nereāls scenārijs…

Tas, ka Ozoliņa kā hokejista stāstam bijuši n-tie turpinājumi brīžos, kad šķita, ka viņa dziesma jau ir nodziedāta, kalpojis par mācību ik vienam – ne tikai sportistiem – nekad nenorakstīt talantu. Tā ir vēl viena šķautne, kas Ozoliņa stāstā nav līdz galam novērtēta. Spēja piecelties. Turklāt piecelties tā, lai to pamana arī citi.

Cik daudz Latvijas sabiedrībā ir tādu vispārzināmu populāru cilvēku, kuri regulāri ir demonstrējuši prasmi ne tikai grimt, bet arī – atdzimt un pārdzimt? Ieriebt skeptiķiem. Ozoliņš ir viens no retajiem, kas, par spīti starmešiem (tie šādos gadījumos nepalīdz), ir spējis producēt negaidītus pavērsienus savā dzīves seriālā.

Laikmetā, kad lielu zvaigžņu nebūšanas biežāk tiek apspriestas ar gardu muti, nevis iejūtību, palikusi sajūta, ka Ozoliņa prasme izmantot visas deviņas dzīvības nav tikusi līdz galam novērtēta.

Pārpildītās un nepiepildītās cerības

Grūti ir arī viennozīmīgi izvērtēt Ozoliņa karjeras bilanci. Joprojām vienīgais Stenlija kausa ieguvējs, joprojām daudzu citu individuālu atzinību un rekordu īpašnieks. Tā varētu turpināt un turpināt. Sasniegto vēl spilgtāku padara kontrasts, ko iekrāso mūsu šā brīža NHL desanta iespētais.

No vienas puses, Ozoliņš savā karjerā sasniedza daudz vairāk nekā sānotnēji varēja gaidīt, ņemot vērā, ka vēl 16 gados Latvijā bija jāpameklē kāds treneris, kurš viņā saskatīja hokejistu. No otras puses, varam tikai zīlēt, kādus apvāršņus būtu atnesis viņa nepieradinātais talants, ja karjeras ziedu laikos būtu pieticis apzinīguma vasarās ieguldīt zvaigznes statusam adekvātu darbu, nevis dot priekšroku trauksmainai atpūtai. Tā pa īstam dzīt sevi Ozoliņš sāka tikai laikā, kad NHL durvis jau vērās ciet.

Luga par Ozoliņu kā treneri vismaz tās pirmajos cēlienos dramaturģijā atpaliek no Ozoliņa kā spēlētāja iespētā. Arī pēc karjeras beigām pieteiktais uznāciens politikā tomēr aprāvās pusceļā. Darbs ”Lido” jau būtu atsevišķa stāsta vērts notikums…

Ozoliņa ieguldījums Latvijas hokeja nākotnē? Viņš noteikti pagaidām nav piepildījis to cilvēku cerības, kas viņā saskatīja lokomotīvi Latvijas hokeja tālākās attīstības veicināšanā. Taču bez viņa un Artūra Irbes personību vilkmes un savulaik milzīgās popularitātes, kas sniedzās krietni aiz sporta līdzjutēju loka, – kāds šodien izskatītos Latvijas hokejs?

Latvijai atgūstot neatkarību, līdz ar to izjūkot oriģinālajam Rīgas ”Dinamo”, Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš, piepalīdzot pārējiem spēlētājiem, hokeja kā kulta sporta veida statusu Latvijā nosargāja vēl divas desmitgades.

Foto: ARMANDS PUČE, F64

Tas, protams, ir riebīgais ”kā būtu, ja būtu” žanrs, bet šoreiz atļaušos ievilkt zemē stingru vagu, sakot: tāds haļļu celtniecības bums, tāds amatieru hokeja bums, tāda pati neizsīkstošā vēlme vest bērnus trenēties hokejā un fanātiski sekot līdzi Latvijas izlasei, – tas viss Latvijā izpaustos daudz mazākos apmēros, ja savu vēsturisko lomu nebūtu nospēlējis Sandis Ozoliņš. Kā viens no pirmajiem neatkarīgās Latvijas veiksmes stāstiem.

Jāatgādina, ka viņa zvaigzne pa īstam uzmirdzēja laikā, kad Latviju 90. gadu vidū plosīja smaga ekonomiskā krīze – vēl viena vēsturiska sakritība, kas nostiprināja viņa kā ”džeka, kuram līdzināties” oreolu. Daudziem tautiešiem tas tobrīd bija svarīgi.

Tādas reizes kā šī – kad viņpus okeānam ir nopelnīta kārtējā atzinība – ir pateicīgs brīdis, lai par Ozoliņu atcerētos nevis viņa statistikas rādītāju kontekstā, bet kā par spilgtu personību. Nekādā gadījumā – paipuisīti vai paraugpilsoni.

Kāds ir Sanda Ozoliņa visu laiku lielākais sasniegums? Viņš nepilnus 30 gadus ir kalpojis par iemeslu cilvēkiem aizdomāties. Domāt par dzīvi.