Viņa sirds un dvēsele ir futbolā – Olaines treneris atklāj sieviešu futbola saules un ēnas puses

Kārlis Komarovskis

Autors: Kārlis Komarovskis

Sporta žurnālists

Pievienot komentāru
Viņa sirds un dvēsele ir futbolā – Olaines treneris atklāj sieviešu futbola saules un ēnas puses
Foto: No personīgā arhīva

Jevgēņijs Mihaiļkovs (45) ikdienā ar sirdi un dvēseli ir “iekšā” futbolā. Viņš ir Olaines stadiona vadītājs un sieviešu futbola “AFA “Olaine” kluba meiteņu grupas treneris. Speciālists pastāstīja par sieviešu futbola īpatnībām, sporta psiholoģiju, par lielo entuziasmu un mūsdienu jauniešu ēnas pusēm.

Ceļš līdz futbolam un trenera darbam

”Esmu futbola treneris un trenēju tikai meiteņu un sieviešu grupas, bet vēl paralēli esmu Olaines stadiona vadītājs,” sevi lepni iepazīstina Jevgēņijs Mihaiļkovs. Lai gan pašam izcila futbolista gaitas nav izdevušās, tomēr futbola cienītājs savu lielo mīlestību un entuziasmu pret kājbumbu nav zaudējis. Speciālists iezīmēja dzīves līkločus, kas noveda pie trenera karjeras.

“Principā futbolu sāku spēlēt no 15 gadiem. Lieli panākumu man nebija, spēlēju dzimtajā pilsētā Olainē otrās līga komandā. Tad kādu laiku futbolu noliku maliņā, tad sekoja ģimene, bērni. 2007. gadā atkal atgriezos aktīvajā futbolā, kad dēls bija septiņus gadus vecs un aizvedu viņu uz pirmo treniņu. Aptuveni gadu biju kopā ar dēlu treniņos un sekoju visam līdzi. Sapratu, ka tas man ļoti patīk. Pieņēmumu lēmumu arī pamēģināt patrenēt bērnus. Ar savu lūgumu vērsos pie trenera, ka gribu kļūt par trenera asistentu. Un līdz 2009. gadam biju trenera palīgs. Toreiz nokārtoju ”D” kategorijas licenci. To nokārtojot, bija iespēja kopā ar treneri spēļu laikā atrasties uz rezervistu soliņa, un tā arī palīdzēju. Bet vēlāk ieguvu arī ”C” licenci un 2009. gadā sāku trenēt pirmo zēnu grupu – 12 gadīgos puikas. Tā arī sākās mana futbola dzīve kā trenerim un šobrīd 90 procentus manas dzīves aizņem futbols.

Divās frontēs – grūti vai viegli?

No paša rīta, astoņos vai deviņos, nāku uz stadionu, kurā seko darbiņi saistībā ar tā labiekārtošanu, remontdarbiem, laukuma kopšanu, un to daru līdz pulksten četriem. Aizbraucu stundu uz mājām un vakarpusē atkal esmu stadionā, kur trenēju savas meitenes. Četras reizes nedēļā ir tieši šāds ritms, bet sestdienās un svētdienās allaž ir sacensības, spēles. Ja tas patīk, tas nenogurdina! “

Foto: No Jevgēņija privātā arhīva

Ar meitenēm kopā vienmēr!

Taujāts, vai Jevgēņijs vienmēr dodas līdzi meitenēm uz sacensībām, skan pārliecinoša atbilde: ”Obligāti. Katru reizi! Meiteņu grupas mums ir trīs, bet divas no tām vadu es. Kad mēs braucam uz turnīriem, it īpaši ārzemēm, vienmēr esmu līdzi.

Meiteņu šarms?

Katram ir savs stāsts, bet, visticamāk, par sieviešu futbola treneri Jevgēņijs Mihaiļkovs kļuvis meitas dēļ: ”Ļoti vienkārši. Atkal ”vainīgi” mani bērni. Toreiz 2010. gadā mana meita, kura vēl joprojām trenējas futbolā, (2009. gadā atvērās arī jaunais un skaistais Olaines futbola stadions) redzēja, ka es trenēju puišus.” Jevgēņijs to atceras ļoti spilgti: “Meitai bija 11 gadu un kopā ar draudzenēm sacīja: “Tēti, uz priekšu, mēs gribam!”. ”Es divus mēnešus domāju un negribēju šo darbu apņemties, sakot, ka tas nav nopietni, taču bija liels spiediens no meiteņu puses un piekritu. Pirmajā treniņā atnāca 10 meitenes, un sākums bija ļoti veiksmīgs. Un nebija tā, ka pēc dažiem treniņiem meitenes pazustu, nenāktu, bet otrādāk – pēc diviem mēnešiem grupā bija jau 20 meitenes! Vēlāk meiteņu skaits samazinājās, bet pats galvenais, komanda izveidojās. Līdz ar to sākās man futbola dzīve ar meitenēm.”

Vēlme no meiteņu puses bija jūtama jau no pašam sākuma: “Protams, protams, entuziasms bija. Tagad jau daudz runā, ka meitenes prot spēlēt futbolu, un ne sliktāk kā puiši. Protams, kvalitātes ziņā atšķirība ir liela starp meitenēm un puišiem, bet interese un vēlme meitenēm ir pat lielāka.”

Galvenās atšķirības starp meitenēm un puišiem

Ja runājam par sportisko principu, spēles kvalitāti, ātrumu, reakciju un spēku, tas, protams, meitenēm ir mazliet vājāks. Bet rakstura parādīšana, cīņasspars un vēlme strādāt līdz galam, meitenēm ir vairāk,” meitenes slavē Mihaiļkovs.  “Ja ir motivācija un interese, tad meitenes ”sitas” nežēlīgi.” Protams, psiholoģija ar meitenēm ir krietni citādāka, jārunā daudz prātīgāk. Jāzina, kādā veidā paaugstināt balsi un ko teikt. Meitenes ātri vien var apvainoties.”

Foto: No Jevgēņija privātā arhīva

Psihologs vai stingrā dūre?

Jautājot, kāda trenēšanas stila piekritējs ir Jevgēņijs, skan neapšaubāma atbilde: ”Psihologs, jo īpaši uzkliegt trenera karjeras laikā nav sanācis. Ja sievieti nolamās, tad viņa noslēgsies sevī. Tu viņai varēsi kliegt vai nekliegt, bet viņa tevi vairs nedzirdēs. Tikai pēc tam ģērbtuvē būs kliegšana un lamāšanās. Tomēr ir jāskaidro, kāpēc tā jādara, kāpēc to vajag, ko neizdarīji, utt.” Futbola treneris iezīmē, ka visam jābūt līdzsvarā: “Protams, glaudīt vienmēr nevar. Citreiz vajag paaugstināt balss toni un pateikt skarbākus vārdus, taču ļoti jāseko līdzi tam, kā to pasniedz. Ja meitene apvainosies, tad tas noteikti būs uz ilgāku laiku.

Foto: No Jevgēņija privātā arhīva

Svarīgākās sportista īpašības

Svarīgs futbolista raksturs, tāpat jāsaprot, ka ne katrs bērns ir radīts lielajam sportam. Jāanalizē cilvēka motivācija, nodarboties ar šo sporta veidu. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki atved meiteni uz treniņu, jo meitai jānotievē,” skarbo realitāti iezīmē olainietis. ”Es negribu ar vecākiem strīdēties, taču kolhoza šeit mums nav, lai atnāktu uz futbolu un notievētu, tas ir nepareizi.” Mūsdienās lielā problēma ir vecāku iejaukšanas treneru darbā, taču Jevgēņijs uzsver, viņam ir paveicies: “Man ar meiteņu vecākiem ir paveicies. Vecākajai grupai viņu tētus un mammas neredzu, bet ar jaunāko meiteņu vecākiem sazvanos. Bet kaut kāda lamāšanās vai ar pirkstu bakstīšana no vecāku puses nav.”

Foto: No Jevgēņija personīgā arhīva

Labākie audzēkņi

Lai gan konkrētus uzvārdus treneris nevēlējās saukt, tomēr sacīja, ka prasmīgu futbolistu netrūkst. “Šeit varu lielīties. Katrā grupiņā ir pa kādai spēlētājai, kuras izsauktas jauniešu izlasēs. Taču diemžēl trīs, četrus gadus meitene pie manis strādā, spēlē, izsaukta nacionālā izlasē, bet pēc tam nomaina klubu. Tas man nepatīk, taču tāda ir realitāte. Vārdus nesaukšu, tomēr izcilnieces netrūkst.”

Brīži, kas dzen uz priekšu

Jevgēņijs atklāj, ka ikdienā piepildījuma un gandarījuma brīži kļūst arvien mazāk, tāpēc šis jautājums pēdējā laikā ir ļoti aktuāls. “Vislielākais prieks ir tad, kad pēc novadīta treniņa, es redzu, ka visas meitenes strādājušas, tā kā es gribēju. Diemžēl tā notiek reti, jo apmeklējums nav ideāls.” Treneris piebilst, ka pēc treniņa visi pasakas par darbu: “Pēc pusotras stundas garā treniņa ir neliela atsildīšanās, kurā pasakos meitenēm par darīto. Vienmēr obligāti aplaudējam viens otram. Tādi treniņi tevi motivē un liek strādāt tālāk.”

Foto: No Jevgēņija privātā arhīva

 Nākotnes sapņi

Futbola treneris atklāti un nekautrējoties atbild – sapņi ir! ”Šobrīd esmu ļoti aizņemts, jo jāspēj apvienot trenera un stadiona vadītāja darbs. Bija piedāvājums braukt palīdzēt Latvijas sieviešu U-15 izlasei, bet pieklājīgu atteicu. Trīs darbus, es baidos, ka ”nepavilkšu”. Man, protams, ir mērķis kopā ar meitenēm sasniegt Latvijas Virslīgu, kā arī izveidot komandu, kura cīnītos pirmajā līgā. Priecātos, ja kāds gribētu būt mans treneru asistents, kurš ”dzīvo” ar futbolu. Tāds, kurš sirds dziļumos mīl futbolu, nevis: “Davaj, palīdzēšu. Atnesīšu konusus.”  Ļoti gribētu, lai vecāki un draugi brauktu līdzi uz spēlēm, piemēram, uz Rēzekni, Preiļiem, Daugavpili. Tas būtu tik svarīgi, ja vismaz 10 cilvēki atbrauktu un ar karogu rokās atbalstītu.”

Treneris iezīmē, ka klubs strādā, lai piesaistītu skatītājus, taču, lielākoties, uz mačiem nāk spēlētāju vecāki un draugi. “Parasti uz spēlēm nāk cilvēki, kuriem patīk futbols, nešķirojot turnīrus. Neatkarīgi no laikapstākļiem redzu vairākus sirmgalvjus, kuri regulāri nāk un skatās.”  Sarunas nobeigumā Jevgēņijs nezaudē entuziasmu: ”Jāiet uz priekšu, jākustas, lai gan Latvijā nav tik vienkārši.”